Natālija Romanova - Ciemos pie Budas
Brauciena uz Taičžovu laikā mums laimējās apmeklēt vienu no lielākajiem Ķīnas dienvidaustrumu daļas budistu klosteriem. Klosterim, kā man teica, ir vairāk nekā 1000 gadu, un nesen to praktiski ir pilnībā rekonstruējuši. Klosteris atrodas ļoti veiksmīgā vietā pēc fen-šui, jo atrodas ļoti gleznainā vietā ar tīru kalnu gaisu, ar biezu mežu apaugušu pakalnu ielenkumā, kuru pavisam ir 9, un tie izveido it kā lotosa kausu ar 9 lapiņām. Jāsaka, ka viss, ka viņiem ir saistīts ar skaitli 9, pats par sevi skaitās veiksmīgs un svēts.
Pašreizējā laikā šajā klosterī dzīvo apmēram 30 mūku. Tā vadītājs ir īsts tulku, tas ir, no dzīves uz dzīvi iemiesojošs Bodhisatvu, veltījis sevi Kalpošanai Cilvēcei.
Jāsaka, ka, neskatoties kā uz pašu celtņu klasisko izskatu, tā arī uz pašu klostera iemītnieku izskatu, viss ir aprīkots ar jaunāko ķīniešu tehniku. Pat galdiņš, pie kura mūs cienāja ar tēju, bija aprīkots ar iebūvētu plātni ūdens sildīšanai, un mūkam nesagādāja grūtības ik pa laikam mums pieliet klāt aromātiskā dzēriena svaigas porcijas. Klosterī visas kopmītnes un telpas ir ar kondicionieriem, visur strādā Wi-Fi, bet katram mūkam ir mobilais telefons un klēpjdators. Kas tomēr viņiem netraucē pildīt savus garīgos pienākumus. Par to mums izdevās pārliecināties, kad mūs ieveda vienā no klostera iekšējām telpām, kur notika slēgts kalpojums, kurā mums laipni atļāva piedalīties. Tā laikā mūki 2 stundas iet pa telpas perimetru pulksteņa rādītāja virzienā un dziedošā balsī skaita mantras.
Šajā klosterī centrālajā templī ir 5 līmeņi, un tajā katrā ir liela zāle, paredzēta dažādām kalpošanām un aizlūgumiem. Kad mēs ienācām pirmajā, zemākajā telpā, es nezināju, ka mums atļaus apmeklēt visus stāvus un pat kaut kā par to nedomāju. Ieraudzīju milzīgas zelta Budu statujas un sēdekļus meditācijām. Es pajautāju kalpotājam, vai es varu šeit pabūt kādu laiku, un viņš labprāt piekrita, atstājot mani vienu, bet pats aizveda vīru apskatīt citas zāles.
Es piesēdu, sāku lūkoties apkārt un pie viena “skenēt” vietas enerģētiku. Man nezin kāpēc bija nedaudz diskomfortabli, es iedomājos, varbūt vajag šeit kaut ko attīrīt vai transformēt, bet konstatēju, ka telpa ir neticami tīra, un vēl sajutu, ka man smaida neredzamas būtnes, kuras ir šeit klāt un vēro mani. Mani tas nedaudz sāka sasprindzināt. Parasti, kad atnāku uz kaut kādu garīgu vietu, man saka, ko vajag darīt, bet šeit – pilnīgs klusums un... manis, manu darbību vērošana. Tāda bērnišķīga labsirdīga ziņkāre...
Jautāju, vai šeit vajag kaut ko noenkurot, transformēt, pārvadīt kaut kādas enerģijas? Ar smaidu saka – nē) Esmu apmulsusi. Jautāju, kādēļ es šurp atnācu? Man atkal ar smaidu atbild: tu pati zini, tā ir TAVA vēlēšanās, tevi šurp atveda tavs Augstākais Es. Tad, no saviem padomdevējiem neko jēdzīgu nepanākusi, es vienkārši apsēdos un iegāju meditatīvā stāvoklī. Bija mierīgi un klusi, ļoti komfortabli, un tomēr man iekšienē kaut kas traucēja. Jautāju: Kas nav tā? Kas mani apgrūtina? Kas traucē pilnībā saskaņoties ar Augstāko Plānu un pilnībā atvērties sirdij, apgaismot un piepildīt telpu ar viņas gaismu un mīlestību?
Un te es dzirdu atbildi: “tu pieliec pārāk daudz pūļu no iekšienes. Kāpēc tu līdz šim laikam mijiedarbojies ar Gaismu ar Spēku? Ar PAŠAS Spēku un Gribu? Kāpēc tu tā vietā nevarētu vienkārši just un PIEŅEMT to, kas ir tev apkārt? Tu esi pieradusi izstarot pati, nest gaismu uz āru. Bet tu aizmirsti, ka jāprot ne tikai dot, bet arī saņemt, citādi, ja nebūs vienlīdzīgas enerģētiskās apmaiņas, tavs avots ātri izsīks. Nebaidies, paraugies apkārt, un tu sapratīsi...”
Es raugos apkārt un pēkšņi saprotu, ka visa telpa ir piepildīta ar... Budām! Tā visa deg no augstajām enerģijām un Gaismas, kas nāk no viņiem. Viņi paši ir vienlaidu tīra Gaisma: no beznosacījuma Mīlestības, bezgalīgas līdzcietības, žēlastības un visa piedošanas... Man pat palika nedaudz kauns, ka esmu atnākusi šurp ar savu “nolikumu” un cik gan tagad droši vien muļķīgi izskatos...
Taču man neļāva ilgi atrasties samulsumā, un es atkal izdzirdēju labsirdīgo maigo balsi: “Tu tik ilgu laiku cīnījies, lai nestu Gaismu turp, kur ir tumsa, tu esi pieradusi just ārējās, bieži nedraudzīgās apkārtējās vides spiedienu un caur savu iekšējo gaismu pārveidot, apgaismot to, tīrīt un celt apkārtnes vibrācijas. Bet līdz ar to tev nākas pastāvīgi būt modrai un apsargāt sevi, un, tātad, ieslēgt analīzi un aizsardzību. Taču tā tu nespēsi iziet aiz ierobežojumu ietvariem, šajā gadījumā tevis pašas uzstādītiem. Ko tad darīt – dzirdu tavu jautājumu? Atbildēšu, ka VISS ATRODAS TAVĀ APZIŅĀ. Ja tu uzskati, ka tev uzbrūk, tu būsi spiesta aizsargāties, jo tu patiešām nonāksi tev naidīgā vidē un apkārtnē. Tu tērēsi savus spēkus un nogursi. Bet... ja tu izzini citu realitāti...”
Un te es sapratu. Precīzāk, sajutu ar KATRU savas būtības šūniņu, CIK es... esmu bezgalīgi mīlēta... No visām pusēm uz mani nāca neskaitāmas Mīlestības, Gaismas, Svētības plūsmas. Un pati par sevi pabrīnījos, KĀ gan AGRĀK es to nepamanīju?
“Sajūti, pieņem un vienkārši atveries Gaismai.” Un tad es pilnībā atslābu. Tā spriedze, kura spieda sirdi, izšķīda bez atlikuma, robežas starp manu iekšējo telpu un ārējo vidi kļuva it kā caurspīdīgas, sirds pārpildījās, un no viņas sāka izplūst mīlestības straumes, kuras saplūda ar to Gaismas Okeānu, kurš mani apņēma no ārpuses.
“Iegaumē šo stāvokli. Iemācies tajā atrasties, dzīvot tajā. Atceries, ka tu – VIENMĒR esi bezgalīgi mīlēta, glabāta un vesta. Atlaid bailes un spriedzi un katru reizi, kad tu sajutīsi, ka vide ir tev “nelabvēlīga” vai tuvojas kaut kādas briesmas, atskaties, un tu katru reizi sev apkārt ieraudzīsi MŪS. Vai ar tevi var notikt kaut kas slikts, kad tu esi OKEĀNS? Kurš var kaitēt Okeānam? Tā tu pati tagad vari izvēlēties, KĀDĀ PASAULĒ tev dzīvot...”
Un tālāk, caur šo stāvokli, es sajutu, ieraudzīju un apzinājos, CIK LIELĀ MĒRĀ mēs visi esam saistīti ar TIEŠI ŠO Dievišķās Mīlestības Beznosacījuma atbalsta Okeānu. Mēs katrs esam lāses šajā okeānā un viss okeāns vienlaicīgi. Šajā stāvoklī nav šķēršļu. VISS ir iespējams, VISU var sasniegt un īstenot savas vēlēšanās, jo šajā stāvoklī sava Griba – tā ir Dievišķā, Radošā Griba, un tātad visa Pasaules-ēka veicinās viņas iemiesošanos...
Nezinu, cik ilgi es tur atrados, bet kaut kādā momentā izdzirdēju tuvojošos vīra soļus, un vēl nenonācis pie manis, viņš ar sajūsmu sāka stāstīt: “kamēr tu te sēdēji, es kaut ko TĀDU redzēju... Šī apakšējā zāle nav nekas, salīdzinot ar skaistumu augšējos stāvos. Žēl, ka tu te iztērēji tik daudz laika, diezin vai viņi vēlēsies vēl gaidīt, lai tu arī to apskatītos. “Jāatzīstas, viņš mani ne pārāk stipri sarūgtināja ar šo “dūrienu”, man jau tāpat pietika iespaidu, un es vēl biju “okeāns”)) Tomēr es nodomāju, ka patiesi būtu labi uzkāpt arī augšā... Mums abiem par lielu izbrīnu un man par prieku mūs gaidošais kalpotājs uzreiz piedāvāja man turpināt apskati un kāpt uz augšējiem stāviem. Es neuzskaitīšu augšējo stāvu skaistumu, tie patiešām bija cits par citu burvīgāki, bet... kad mēs uzkāpām augšējā, piektajā līmenī, es domās pasmaidīju un novērtēju manu mīļoto Draugu Dievišķo humoru...
Pa visu šī paviljona perimetru no grīdas līdz griestiem sienas bija piepildītas ar neskaitāmām budu figūriņām. Kad mēs ienācām pašā zālē, ieslēdzās gaisma, un no katra budas sāka nākt mirdzums. Zāle dega, liesmoja gaismā.
10 000 budu...
Kā mums vēlāk paskaidroja, klosteri ierakstīja Ginesa Rekordu Grāmatā šīs zāles dēļ, kurā bija rekorda skaits budu statuju, savāktu vienā tempļa telpā.
Kad mēs atvadījāmies no mūka, kurš mūs pavadīja, es pateicos viņam un teicu, ka viņu klostera apmeklējums bija negaidīta burvju dāvana. Uz ko viņš ar smaidu atbildēja: “Nejaušību nemēdz būt. Ja reiz jūs esat šeit, jūs uz šejieni atveda Buda.”
Pievienots 26.10.2014
http://sanatkumara.ru/stati-4/v-gostyach-u-buddi
Tulkoja Jānis Oppe