Путешествие в прошлую жизнь длиной… в любовь
Ceļojums uz pagātnes dzīvi... mīlestības garumā
|
|
|
Olga Panteļejeva |
Vīrietis sapnī
Pie manis griezās kāda kliente, ar kuru es jau biju strādājusi agrāk. Viņu sauc Irina. Izbrīnā saka stāstīt, ka viņai pēkšņi parādījušies sarežģījumi attiecībās ar vīru[1]. Turklāt vīrs ne pie kā nav vainīgs.
Viņai nez kāpēc sapņos sācis rādīties vīrietis, ar kuru viņu vairs pilnīgi nekas nesaista. Viņa stāstīja, ka stāvoklis ir tāds, ka it kā gaidītu viņa zvanu vai atbraukšanu. Un ir gatava burtiski izšķirties ar vīru, ja tas vīrietis izpaudīsies viņas dzīvē.
Manu klienti biedēja pašas stāvoklis. Un visvairāk tas moments, ka viņa vispār nesaprata, no kurienes tas viss uzradies.
Biedēja tas, cik ātri viņa savā vīrā atrada kaudzi trūkumu, un pati doma par to, ka, ja reiz pie viņas nāk tik spēcīgas atmiņas, tātad tas kaut ko nozīmē. Un šis kaut kas – ir ļoti svarīgs.
Es liku priekšā Irinai aiziet uz kādu no iepriekšējām dzīvēm un paskatīties, kā viņa ir saistīta ar to vīrieti. Ja iepriekšējās dzīves neko neparādīs, tad dosimies uz dvēseļu pasauli un pajautāsim tur, es viņai liku priekšā.
Pieredzes viņai nebija. Agrāk es ar viņu strādāju ar citām metodēm no sava arsenāla. Tomēr kliente piekrita. Pats iedarbīgākais arguments bija, ka Irina varēs visu ieraudzīt, uzzināt pati.
Mīlestības un zaudējuma stāsts
Un, lūk, mēs devāmies viņas ceļojumā. Viņa ieraudzīja sevi skaistā garā zaļā kleitā. Ieraudzīja savus garos matus zeltainā nokrāsā. Pelēkās acis. Vecumu ap 30 gadiem. Un to, kā viņa piejāj zirgā pie lielas akmens mājas. Tā bija kā neliela pils.
Viņai pretī iznāca vīrietis, gadu, divus vecāks. Viņa saprata, ka tas ir viņas dzīvesbiedrs tajā dzīvē.
Tālāk bija apraksts, kā viņi iepazinās, kā apprecējās un dzīvoja dvēsele dvēselē.
Irina saprata, ka ar darīšanām viņu mazajā bezbērnu ģimenē nodarbojās viņa, jo dzīvesbiedrs slimoja un bija vājš. Nevarēja ilgi atrasties ceļā. Taču viņu mīlestību varēja saukt par ideālu.
Šķita, viņi saprata viens otru bez vārdiem. Mijiedarbojās ar kaut kādām neredzamām enerģijām, no kurām viņiem viss bija skaidrs, it kā tas būtu pateikts vai uzrakstīts melns uz balta.
Vienīgais, kas nekad netika apspriest starp viņiem, – tā bija dzīvesbiedra slimība. Abi zināja, ka viņam nebūs ilgs mūžs. Abi zināja, ka pienāks atvadu diena un stunda. Un centās par to ne tikai nerunāt, bet pat nedomāt.
Mana kliente atminējās, kā viņa atgaiņāja domas par mīļotā vīra slimību un centās ātri pārslēgties uz kārtējām darīšanām. Atminējās, ar kādu labpatiku viņa nodarbojās ar nelielās muižas darīšanām. Kā viņai patika redzēt sava darba, savas pārvaldes rezultātus.
Kā tas bija pieņemts tajā laikā, tajā sociālajā iekārtā, dzīvesbiedriem bija atsevišķas istabas. Un reiz pienāca rīts, kad dzīvesbiedrs nepamodās. Viņš nomira klusi, miegā. Blakus viņam neviena nebija. Viss, ko Irina varēja redzēt iegremdējumā, – jau atdzisušo mīļotā cilvēka ķermeni.
Tieši tajā momentā viņai atnāca apzināšanās, ka tur nomirušais dzīvesbiedrs, – tas ir tas pats cilvēks, kurš viņai ir sācis rādīties sapņos šajā dzīvē, ar kuru saikne šajā dzīvē aprāvās pirms daudziem gadiem, un vispārībā viņai nebija ne iemeslu, ne vēlmes to kaut kā atjaunot.
Ira iegrima tajā neremdināmo bēdu stāvoklī, kādā bija pēc vīra zaudējuma tajā, pagātnes dzīvē. Viņa redzēja ģimenes kapliču, kur stāvēja vīra zārks, kur viņa nāca katru dienu un pavadīja tik daudz laika, cik viņai pietika spēku.
Viņa stāstīja, ka viņai ne reizi nepazibēja doma izdarīt pašnāvību, jo viņa jau tā bija nolēmusi, ka viņas dzīve jau ir beigusies. Un kad viņu apraks – kāda starpība? Vai ir jēga kaut ko darīt, ja tevis vairs nav?
Viņa stāstīja – ja būtu izdarījusi pašnāvību, tas pats par sevi nozīmētu, ka viņa ir atzinusi faktu, ka ir dzīva. Bet viņa nomira tad. Kopā ar viņu. Un gribēja tikai vienu – būt ar viņu.
Viņa atminējās kāzu zvērestus[2]. Un zvērēja atkal un atkal, ka būs ar viņu mūžīgi. Šajā un tajā pasaulē.
Darīšanas viņa nepameta. Viņa ar tām nodarbojās pēc inerces. Taču pret cilvēkiem kļuva asa. Sausa. Pilnīgi vienaldzīga. Svarīgs bija tikai viens: lai darīšanas darītos pareizi. Lai visi uzvestos pareizi. Vairāk nekā.
Pagāja laiks, un kapličā parādījās dzīvesbiedra statuja. Tagad viņa varēja nākt un paņemt viņu aiz rokas. Viņai šķita, ka viņa ir atkal savienojusies ar viņu. Nu, beidzot. Cik tas ir iespējams. Un burtiski apmetās kapličā, pat gulēja tur, izejot tikai nepieciešamības dēļ.
Darīšanām ir jādarās pareizi. Un viņa centās.
Kāda es esmu muļķe
Uz to brīdi kliente, kura raudāja, pārlūkojot savu dzīvi, izteica vienu īsu frāzi: “Ak, es muļķe! Kā tā var?” Un piebilda: “Man pēkšņi rokas un kājas kļuva siltas. Es jūtu, kā fontāns no iekšienes sitas, it kā dzīvība mani tiktu ielieta.”
Un vairākas reizes atkārtoja, kāda muļķe jūtas tajā situācijā. Viņas skumjas bija izšķīdušas.
Viņa atgriezās pie savas dzīves aplūkošanas. Jau mierīgi skatījās, kā dzīvoja. Jau mierīgi uztvēra to, ka tajā dzīvē pieņēma lēmumu dzīvot nedzīvojot. Un redzēja, ar kādu prieku sagaidīja savu nāvi.
Viņa juta, ka nāve ir atnākusi, ka tā ir blakus, un bija neizsakāmi priecīga par zemes plāna ceļa beigām.
Aizgāja mierīgi. Sēžot krēslā pie galda, šķirojot kaut kādus dokumentus. Viņai tajā brīdī bija 35 gadi.
Pirmais, kurš viņu sagaidīja, bija dzīvesbiedrs. Un viņa atkal sajuta sajūsmu. Kopā ar sajūsmu pārestību – kā viņš varēja viņu nodot? Kā varēja pamest te un aiziet uz debesu pasauli bez viņas?
Taču prieks par šo tikšanos bija tik liels, ka pārklāja visu. Piepildījās sapnis – viņa ir blakus tam, ar kuru vienmēr ir gribējusi būt.
Un viņi bija kopā tik ilgi, cik gribējās. Pēc tam viņa sajuta, ka gribas virzīties. Kurp? Nesaprata. Bet gribas virzīties. Un viņi gāja kopā.
Kaut kādā kustības etapā cauri debesīm viņa pēkšņi paskatījās uz vīru ar citām acīm. Un sajuta, ka tā ir cita dvēsele. No viņas krita nost kaisles jūtas kā sīpolu mizas. Palika tikai prieks, draudzīgs mierīgums un izpratne.
Un, lūk, sazarojums. Viņš teica, ka viņam uz citu pusi. Un Irina tālāk gāja viena. Pilnīgi mierīgi. Ar pārliecības sajūtu, ka viņam ar viņu nevajag iet. Un atnāca pie sava Audzinātāja.
Pirmā frāze, kuru viņa izdzirdēja:
– Nu un kādēļ tas bija vajadzīgs?
– Nezinu.
– Nu labi. Ejam.
– Kurp?
– Gribi uzzināt, kā būtu bijis tev labāk rīkoties tajā dzīvē?
– Gribu.
Dzīvē iespējami varianti
Irīnai parādīja tās viņas dzīves iespējamo variantu. Dzīvesbiedrs nomira. Viņa apglabāja viņu. Tur, kapličā, ne zem zemes. Atturējās no vēlmes atrasties kapenēs, saprotot, ka to nevajag. Saprotot, ka viņa dvēsele vienalga ir blakus – tajā brīdī, kad viņai to gribas.
Pēc gada viņa ieraudzīja blakus sev mazuli. Tas bija bārenis, kurš palika viens no kādas ģimenes, kas dzīvoja uz viņas zemes. Viņa savu dzīvi veltīja viņam. Redzēja, kā viņš izauga, apprecējās, parādījās mazbērni. Un laimes sajūta bija ar viņu pastāvīgi.
Šajā dzīves variācijā viņa nodzīvoja ilgi, ilgāk par septiņdesmit gadiem. Nomira mierīgi un klusi, tuvinieku ielenkumā. Daudz bija palīdzējusi cilvēkiem. Viņu mīlēja.
Atgriezusies pēc šīs apskates dvēseļu pasaulē, Irina redzēja, ka viņu joprojām sagaida bijušais dzīvesbiedrs. Taču viņa tiekas ar viņu nevis histērijā, pārestībā un sajūsmā vienlaikus, bet priekā par ilggaidīto tikšanos.
Viņi smejas un iet kopā vienu ceļu. Un – brīnums! Viņi dvēseļu pasaulē – blakus.
Kad Ira pajautāja, kāda ir viņas dzīves mācības būtība, viņai pateica: iemācīties būt laimīgai. Viņai paskaidroja, ka viņa pastāvīgi dzīvoja bailēs no zaudējuma[3] un jau pirms vīra nāves iepriekš nolēma, ka it kā nomirs kopā ar viņu.
Bet, ja tāda lēmuma nebūtu bijis, tad dzīvesbiedra nāve viņai nebūtu šausmīga bēda, daļēji jaukta ar savu ciešanu baudīšanu, bet dabisks ceļa pabeigšanas process ar iekšējas zināšanas sajūtu, ka tikšanās notiks atkal.
Pēc Visuma mēriem – ļoti drīz.
Un te Irīnu pārklāja otrais insaits: “Ak, Dievs, man taču tur patiesi tik ļoti patika ciest! Es taču guvu no tā... patiešām... baudu. Es to formēju vēl tad, kad vīrs bija dzīvs.”
Vairāk viņai neko negribējās skatīties. Viņa nedaudz parunāja ar Audzinātāju par mācībām, kuras bija izgājusi jau šajā dzīvē ar sava vīra dvēseli no tās, pagātnes dzīves.
Un saprata, ka šeit uzdevums kopumā ir tas pats: tikt galā ar sajūtu “viņš mani nodeva” un pārtraukt just labpatiku no ciešanām. Jo labāk ir apgūta pagātnes mācība, jo priecīgāka nākotne!
Epilogs. Laimīgs
Pēcvārds šim stāstam ir tāds: mēs nezinām, cik lielā mērā Irīnai izdevās atbrīvoties no viņu sasaistošajiem diedziņiem un aukliņām. Bet tas, ka viņai kļuva daudz vieglāk un beidzās dīvainie sapņi, – absolūti precīzi.
Un vīrs šajā, reālajā dzīvē viņai pēkšņi kļuva par pašu lieliskāko, brīnišķīgāko cilvēku, kuru viņai sagribējās novērtēt daudz augstāk nekā pirms šī ceļojuma.
“Dzīve ir tik pārejoša, labāk mīlēt nekā ciest[4],” – tie ir viņas vārdi. Pēc kāda laika viņa pateica, ka viņai nāk smiekli un ir pat kaut kā kauns atcerēties, ka šī tēma viņu vispār satrauca.
“Murgs kaut kāds, kā tu vari mierīgi attiekties pret cilvēkiem, kuri nāk pie tevis ar visādiem niekiem?” – tāds bija viņas jautājums. Mēs pasmējāmies. Tie tagad ir nieki. Un tātad darbs ir izdarīts.
Manu dārgo lasītāj, ja šis stāsts vismaz kaut nedaudz papildināja tev gara spēkus un kaut pilīti tieksmes padarīt savu paša dzīvi priecīgāku, es neko lielāku nevēlu.
Ar ticību tavam labākajam dzīves scenārijam
Olga Panteļejeva-Velda,
Reinkarnacionikas Institūta
2. kursa steudente
P.S. Vai stāsts jūs aizkustināja? Dalieties savos iespaidos komentāros.
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 09.09.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/puteshestvie-v-proshluyu-zhizn-dlinoj-v-lyubov/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4036-dveselu-ligums (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4158-ka-uzticibas-zverests-izmainija-manu-dzivi (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3933-anna-hrustalova-bailes-milet (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/3996-si-magiska-milestiba (Tulk. piezīme)