Яков Фрейдин - Украина и невыученный урок истории

Jakovs Freidins - Ukraina un neapgūtā vēstures mācība

“Krievija nav spējīga uz radošu dzīvi, tā var eksistēt tikai permanenta kara stāvoklī,” mēs lasām Jakova Freidina (Яков Фрейдин) rakstā. Par Krieviju šeit ir vēl nežēlīgāk: “…ļaundabīgs audzējs uz cilvēces ķermeņa.” Kā tad iznāk, pēc raksta autora viedokļa Krieviju vajag vienkārši izņemt no vēstures? Iznīcināt? Iznīdēt iedzīvotājus? Nav taisnības statistikai, ka 70% Krievijas iedzīvotāju (россияне) (“krievzemnieki” – Sandra Veinberga lieto šādu apzīmējumu rakstā “Hitlers līdz šim Rietumos bija politiska ļaunuma personificējums. Tagad viņam radies konkurents” – tulk. piez.) atbalsta karu. Valstī, kur par vārdu “karš” piespriež ieslodzījumu, statistika nevar būt ticama. Nav taisnības tajā, ka Krievija tiek pasludināta par vainīgu agresijā un tās tautai tiek atteiktas tieksmes uz brīvību. Un Saharovs? Un disidenti? Un, visbeidzot, Navaļnijs, Jašins, Kara-Murza un simtiem tukšošu, kas iziet protestos zem benžu-opričņiku (опричник) nūjām – kuri zina, ka viņiem draud cietums vai kriminālvajāšana? Šie cilvēki rāda tādus piemērus izturībā un uzticībā brīvības un demokrātijas ideāliem, kādi “Rietumiem” pat sapņos nav rādījušies. Jakova Freidina rakstā vienam var piekrist bez ierunām: Rietumiem ir jāpalīdz Ukrainai tās taisnīgajā karā ar Putina agresiju. Un cerēsim, ka Ukrainas uzvara šajā cīņā kļūs par pēdējo stundu tā šausmīgā despotiskā režīma eksistencē, kurš ir nodibinājies mūsu dzimtenē.

ČAIKAS (ЧАЙКА) reakcija

Pēc Kārļa Marksa teiktā, vēsture izpaužas “sākumā kā traģēdija, bet pēc tam kā farss”. Cits 19. gadsimta filozofs Hēgelis ir teicis, ka “vienīgā mācība, kuru mēs varam gūt no vēstures, – ka no vēstures nemācās”. Šķiet, ka šodien mēs vērojam apstiprinājumu šīm dziļajām domām.

Tas, kas notiek Ukrainā, tas nav izolēts notikums, kas radies vai nu pārpratuma dēļ, vai arī viena cilvēka ļaunās gribas dēļ. Būtu nepareizi domāt, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai ir noticis Krievijas prezidenta nepatīkamas pārrēķināšanās dēļ. Taisni otrādi – visi pašreizējie notikumi ir likumsakarīgs pakāpiens Krievijas valsts daudzus gadsimtus ilgajā vēsturē, tā vienmēr ir bijusi mērķēta uz impērijas ekspansiju un svešu zemju sagrābšanu. Sibīrijas, Vidusāzijas pakļaušana, neskaitāmie kari ar Turciju, ar Zviedriju, ar Lietuvu, ar Austriju, ar Persiju, ar Napoleona Franciju, ar Somiju, ar Afganistānu – tikai mazs saraksts ar iekarošanas kariem no Krievijas puses. Krievija ir interesējusies nevis par savas valsts attīstību un savu iedzīvotāju dzīves uzlabošanu, bet tikai par savas teritorijas paplašināšanu uz kaimiņu rēķina. Putina vara – tas nav pagātnes tradīciju mantojums, tā ir daudzu gadsimtu vecās krievu ekspansijas sistēmas konsekvents turpinājums, viena nepārtraukta koloniālisma ķēde kopš Ivana Bargā laikiem līdz Aleksandram Pirmajam, līdz Staļinam, līdz Brežņevam – un, lūk, tagad Putins. Ar propagandu apdullināto Krievijas iedzīvotāju lielākā daļa (apmēram 70%) atbalsta karu Ukrainā un nav norūpējusies šajā sakarā ne par kādiem morāliem ierobežojumiem. Pēc vecās parunas, ka “katra tauta ir pelnījusi to valdību, kāda tai ir”, – nevis Putins ir uzurpējis varu valstī un sūta krievu zaldātus karā, bet viņš ir tieši tas vadītājs, kurš atbilst krievu tautas tradīcijām un gaidām, tieši tas, kuru grib un ir pelnījuši šīs nelaimīgās valsts iedzīvotāji.

Un ja nu pamēģinātu lauzt Hēgeļa cinisko novērojumu attiecībā uz vēsturi un novērtēt karu Ukrainā caur salīdzinoši nesenu notikumu prizmu? Atcerēsimies 1938. gadu, kad Hitlers sākumā pievienoja Vācijai Austriju, bet pēc tam tā paša gada 1. oktobrī ielauzās Čehoslovākijas Sudetu apgabalā, aizbildinoties ar “vācu iedzīvotāju aizsargāšanu no apspiešanas”. Vēl vairāk, kaimiņu Polija pa šo kņadu arī, aizbildinoties ar poļu iedzīvotāju aizsargāšanu, nolēma nokampt sev gabaliņu Čehoslovākijas teritorijas un ieņēma Zaolzie. Austrijai ne tikai nekas nebija pretī, bet pat ar prieku tā pievienojās Vācijai. Čehoslovākija tajā laikā ekonomikas apjoma ziņā bija 7. pasaulē ar attīstītu industriju un lauksamniecību – kārs kumosiņš Hitleram. Taču arī tā nesāka karot ar Vāciju savas teritorijas dēļ.

Un kā tajā gadā uzvedās citas valstis? Apvienotā Karaliste un Francija par katru cenu centās izvairīties no konfrontācijas ar Vāciju un nolēma iet Hitlera apmierināšanas ceļu, cerot, ka sagrābtās teritorijas apvaldīs viņa apetīti un tālāk viņš neies. Pirms Vācijas iebrukuma Nevila Čemberlena valdība mēģināja pārliecināt Čehoslovākijas prezidentu Benešu nepretoties un atdot Vācijai visu, ko tā grib. Benešs sākumā tā kā turējās pretī un pat izsludināja valstī mobilizāciju. Taču 28. septembrī Minhenē Apvienotā Karaliste, Francija un Itālija nodeva Čehoslovākiju bez tās piekrišanas un parakstīja vienošanos ar Vāciju. Čemberlens atgriezās Londonā ārkārtīgi apmierināts un lepni vicināja papīru ar Hitlera parakstu: “Es atvedu jums mieru!”

Kas bija tālāk? Mazāk nekā pēc gada Hitlers ielauzās Polijā, un sākās Otrais pasaules karš Eiropā. Starp citu, ne tikai Eiropas valstis, kā strauss, slēpa galvu smiltīs un cerēja, ka varbūt paies garām, – arī ASV bija spēcīgi izolacionistiski noskaņojumi. Amerika bija aizņemta ar iziešanu no Lielās Depresijas un negribēja iesaistīties karos aiz okeāna, domājot, ka “tā nav mūsu darīšana”. Un tikai Perlharbora, pēc japāņu admirāļa Jamamoto teiktā, “pamodināja dusošo gigantu”. Jau tajos gados kļuva neiespējami atdalīt sevi no visas pārējās pasaules.

Un kas būtu noticis, ja Francija un Apvienotā Karaliste sāktu turēties pretī un atbalstītu Čehoslovākiju, ja ne ar karaspēku, bet vismaz politiski un ekonomiski, un pati Čehoslovākija izrādītu militāru pretošanos? Gandrīz visi vēsturnieki ir vienisprātis šajā nozīmē – pasaules kara nebūtu bijis, nebūtu gājis bojā desmitiem miljonu dzīvību un pašreizējā pasaule būtu pavisam citāda. Agresora apmierināšana – drošs ceļš uz nelaimi.

Tagad atgriezīsimies mūsdienās un salīdzināsim ar tām, kas bija pirms 85 gadiem. Vēl būdams VDK aģents, Putins pētīja Otrā pasaules kara vēsturi un labi iegaumēja pagātnes mācību – Rietumiem nav gribas pretoties, un tie spers jebkurus soļu, lai izvairītos no konfrontācijas ar agresoru. Tieši tas arī notika pēdējo 20 gadu laikā, kad Putins veda mazus sagrābšanas karus: ar Čečeniju (1999-2009), ar Gruziju (2008), ar Ukrainu (2014), Sīrijā (2015). Brīvās pasaules valstis uz Krievijas agresiju reaģēja anēmiski, aprobežojās ar diplomātiskiem protestiem un piemēroja Krievijai simboliskas sankcijas. Tāpat kā Hitlers 1938. gadā, Putins saprata – rokas ir brīvas un var turpināt ekspansiju Ukrainā. Vēl jo vairāk, ka Ukraina – kārs kumoss agresoram: tai ir labi attīstīta lauksaimniecība, smagā industrija un bagātīgi derīgie izrakteņi, īpaši Doneckas apgabalā, daudz litija, vērtīga metāla mūsdienu rūpniecībā. Bet te notika neparedzamais.

Ukraina izrādīja niknu pretošanos, un krievu zibenskarš izgāzās. ASV, Apvienotā Karaliste, Francija un citas valstis sākumā uzvedās tāpat, kā pirms 85 gadiem – bija gatavas pieņemt de facto Ukrainas zaudējumu un mūsdienu Krievijas impērijas paplašināšanos. Taču Krievijas armijas grandiozās izgāšanās un ukraiņu negaidītie panākumi spieda Rietumu valdības pārskatīt savas pozīcijas. Uz Ukrainu sāka iet ekonomiska un militāra palīdzība, sākumā kā mazi strautiņi, pēc tam kā spēcīgākas plūsmas, bet Krievijai tika piemērotas vēsturē nepieredzētas sankcijas. Un ne tikai Rietumu valstis, pat Ķīna tagad atsakās atbalstīt Krievijas agresiju.

Tomēr šķiet, ka ne tuvu visi ir iegaumējuši pagātnes mācības. Ja Anglijai labi palīdz Čērčila novēlējumi un tagad Apvienotā Karaliste dara visu iespējamo, lai palīdzētu Ukrainai, Francijā, Vācijā un ASV arvien dzirdamākas kļūst opozīcijas balsis: “tā nav mūsu darīšana”, “dodiet Putinam, ko viņš grib, – un karš beigsies”. Tramps nesen paziņoja, ka viņš šo karu izbeigtu pāris dienās. Kā viņš izbeigtu? Nu ļoti vienkārši: pārtrauktu palīdzību Ukrainai un piespiestu to uz mieru pēc Putina nosacījumiem, cerot, kā Čemberlens, ka pēc tam iestāsies miers uz ilgiem laikiem. Nekad vēl vēsturē piespiešana uz mieru nav vedusi pie miera. Būtu laiks to saprast!

Ja Putinam ļautu dabūt kaut vai daļu no tā, ko viņš grib, paies pavisam neliels laiks un viņš vai viņa pēctecis atkal ies uz priekšu ar karu – un ne tikai, lai sagrābtu vēl lielākas teritorijas Ukrainā, bet arī Polijā, Vācijā, Baltijas valstīs un pēc tam arī pa visu Eiropu. Piekāpties Putinam tagad – tas nenozīmē novērst kara izplatīšanos uz citām valstīm, tas ir garantēts solis uz nākamajiem sagrābjošajiem kariem. Tā ir bijis vienmēr, tā ir krievu tradīcija. Krievija nav spējīga uz radošu dzīvi, tā var eksistēt tikai permanenta kara stāvoklī`. Un tāpēc, kā savā laikā teica viedais Čērčils: “Mazulis ir jānožņaudz šūpulī.”

Ukraina – ar visām savām problēmām un trūkumiem – šodien tas ir brīvās pasaules priekšpostenis. Tās uzvara būs uzvara pār Krieviju, kura ir ļaundabīgs audzējs uz cilvēces ķermeņa. Šo audzēju nav iespējams pierunāt, tas ir jānomērdē ekonomiski vai jāiznīcina fiziski. Ukrainas uzvara, lai cik tā nemaksātu, ir vienīgais paņēmiens, kā novērst karstu pasaules karu, bet bez Rietumu un īpaši ASV militāras un ekonomiskas palīdzības – tas nav iespējams. Ir laiks saprast: palīdzot Ukrainai, mēs palīdzam sev un mūsu bērniem.

Jau cik traģēdiju mēs esam redzējuši vēsturē, vai ir vērts mums atkal atkārtot iepriekšējās kļūdas un pārvērst visjaunāko karu farsā? Baidos, ka tas nemaz nebūs smieklīgi.

—————

Autora tīmekļa vietne: http://www.fraden.com/

Šī raksta tulkojums angliski ir publicēts žurnālā American Thinker.

Pievienots 06.02.2023.

https://www.chayka.org/node/13883

Tulkoja Jānis Oppe