Иван Скрябин - Интервью Невзоров: "Не будет русского мира в Эстонии, в Латвии и в Литве. Все кончилось"

Ivans Skrjabins - Intervija ⟩ Ņevzorovs: “Nebūs krievu pasaules Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Viss ir beidzies.”

23 01 19 01

Aleksandrs Ņevzorovs sniedza lielu interviju Rus.Postimees gadadienas, kopš Putins sāka plaša mēroga karu Ukrainā, priekšvakarā

Foto: no Aleksandra Ņevzorova personiskā arhīva

Pazīstamais Krievijas realitātes, politikas un sabiedrības eksperts Aleksandrs Ņevzorovs (Александр Невзоров) lielā ekskluzīvā intervijā Rus.Postimees atbildēja uz visiem jautājumiem par krieviem Igaunijā. “Fašismu izslimojušais” publicists parādīja savu Ukrainas pasi, izteica pārliecību, ka Ukraina nezaudēs Putina karu, un atzinās mīlestībā pret Baltijas valstīm.

 

Šajā lielajā sarunā Rus.Postemees skāra visas aktuālās problēmas, kuras satrauc sabiedrības prātus gan Igaunijā, gan Ukrainā, gan Krievijā kā pēdējos mēnešos, tā arī tieši tagad.

 

– Aleksandr Gļebovič, atļaujiet sākumā pateikties par gatavību parunāt Igaunijai. Tas ir svarīgi. Ir jautājumi gan par globālām lietām, gan par vietējām.

– Skaidrs, ka pašlaik gan Igaunija, gan Latvija, gan Lietuva, gan visa civilizētā pasaule ar skumjām raugās uz Krievijas iedzīvotāju rokām cerībā, ka tur sāks augt vai parādīsies kāds bruģakmens (Ņevzorovs ir iepazinies ar Igaunijas ĀM galvas Urmasa Reinsalu (Urmas Reinsalu) (“Tēvzeme”) interviju, kuru viņš sniedza Rus.Postemees 2022. gada vasarā un kur tiek pieminēts bruģakmens Krievijas iedzīvotāju rokās.Red. piez.). Ļoti šausmīga atbilde šīm gaidām tika dota, manuprāt, Pēterburgā un Maskavā, kur, atbildot uz Dnipro barbarisko bombardēšanu, tika atnesti daži nožēlojami ziediņi (pie ukraiņu kultūras pārstāvju pieminekļiemRed. piez.).

Protams, šie ziedi lieliski liecina par tiem cilvēkiem, kuri tos atnesa. Taču ļoti traģiski liecina par noskaņojumiem kopumā. Un, lūk, es tev varu teikt tādu lietu. Šodien ir parādījušies nāvējoši skaitļi, kuriem gan tev, gan visiem ir jāiznīcina ilūzijas. Ir noskaidrojies, ka 60% Krievijas iedzīvotāju grib skolās redzēt to portretus, kas ir okupējuši Ukrainu. Tas ir, slepkavu un izvarotāju portretus. 84% Krievijas iedzīvotāju ir pārliecināti, ka okupanti un zeki (ieslodzītie – tulk. piez.) – tas ir labākais paraugs atdarināšanai.

Optimisti, krievu tautas aizstāvji, saka, ka tas viss ir blēdība, meli, bailes. Pesimisti saka, ka diemžēl neatgriezeniskas patoloģiskas izmaiņas tautā jau ir notikušas. Kā kājas norautas. Šausmīgi, ka tās norāva noziedznieks. Bet kāju vairs nav. Lūk, kā tev tādi jaunumi?

 

– Ir sajūta, ka tādi skaitļi – rezultāts bailēm nepareizi atbildēt uz nepazīstama cilvēka jautājumu aptaujas laikā.

– Tu piederi optimistu pulkam. Turklāt es domāju, ka optimismam patiesībā nekāda pamata nav. Kaut gan, lūk, pavērtēsim. Jo nekad taču neviena zeme pasaulē, nevieni iedzīvotāji, neviena valsts nav bijuši pakļauti tādam koncentrētam propagandas uzbrukumam kā Krievijas Federācijā (KF). Mēs vērtējām, mērījām koeficientus. Varu teikt, ka šodienas putiniskās valsts propagandas jaudas salīdzinājumā, piemēram, ar hitlerisko Vāciju pārspēj to 67 reizes. Neiedomājams skaitlis. Mēs redzam, ka pastāvīgi parādās jauni un jauni miljardi, kurus tūca iekšā propagandā. Pret krieviem varētu attiekties kā pret noziedzīgu eksperimentu upuriem koncentrācijas nometnēs. Bet tomēr droši vien saprātīgāk ir piekrist tam, ka šis noziegums jau ir izdarīts. Tauta jau ir izkropļota.

Un mēs redzam Šoigu (Сергей Кужугетович Шойгу) paziņojumus, ka turpmākie mērķi ir skaidri iezīmēti. Tā ir milzīga armija, tā ir pastāvīga gatavība plašā mērogā karot ar visu pasauli. Tas ir arī YouTube un interneta, Rietumu kultūras aizliegums. Protams, diktatūras patvaļas pastiprināšanās, citādu uzskatu izspiešana, nometnes, veseri, zeki, likumdevēji, nu, un tā tālāk. Tas viss piedzima ne tukšā vietā. Kaut gan mēs redzam, ka viņiem viss izdodas ļoti slikti. Viņiem izdodas 1/1000 no tā, ko viņi ir iecerējuši.

Lūk, mums ir Putins. Viņš ļoti sapņoja nogalināt Volodimiru Zeļenski. Turēsim to prātā. Bet nogalināja Ņikitu Zeļenski, vienu gadu vecu. Mazuli, kuru saspieda betona plāksnes Dnipro namā. Viņš sapņoja aplenkt un iekarot Varšavu, Prāgu, Kijivu, ieņemt Berlīni. Un sastomījās vampīrs-neveiksminieks pie kaut kāda “pilsētas tipa ciemata”.

 

– Šeit ir svarīgi precizēt. Jums tas ir nevis “Putina karš ar Ukrainu”, bet “Krievijas karš ar Ukrainu”?

– Jā, protams. Tas jau ir skaidrs. Cita lieta, ka gan tiem, kas krievu tautu aizstāv, gan tiem, kas viņu nolād, droši vien vienā vai otrā ziņā ir taisnība vienlaikus. Bet es tikai gribēju pateikt, ka cerības uz kādiem dumpjiem, uz apskaidrību, uz to, ka izmaiņas nāks no dziļumiem, ir ļoti vājas. Tomēr šīs cerības joprojām ir. Es vienkārši labi zinu tādu dumpju vēsturi, un man cerības joprojām ir. Es saprotu, ka pienāks brīdis, kad tauta sajutīs, sapratīs, ka viņa ir cietsirdīgi apmānīta un ka tai cietsirdīgi ir apgrieztas tiesības.

 

– Jūs Maskavā tiesā bez jums. Jūs šim procesam vispār sekojat? Tomēr “desmitnieks” draud (lieta tika ierosināta 2022. gada martā, kopš maija Ņevzorovs ir “neklātienē arestēts”Red. piez.). Vai arī jūs kā Artēmijs Troickis (Артемий Троицкий), kurš pēc tam, kad viņam tika piešķirts “ārzemju aģenta” statuss, mums pateica – “nav laika tagad gar viņiem likties zinis, kino skatos”?

 – Nē. Tā kā kino neskatos, esmu, protams, lietas kursā par notiekošo. Ja jūs zināt manu biogrāfiju, jūs saprotat, ka tas droši vien nav pats spilgtākais notikums tajā un daudz uzmanības tam nav jāpievērš. Es lieliski saprotu, ka man pašlaik šajā tiesā gatavo nimbu kā moceklim, cīnītājam pret karu, cīnītājam pret režīmu. Tas būs ļoti dārgs nimbs, droši vien jau ļoti ātri. Problēma ir tikai tāda, ka man nevajag tādu nimbu. To vajag tiem, kas nodarbosies ar politiku. Man tādu plānu vispār nav. Es, tikko kā beigsies informacionālais karš un mani atbrīvos no frontes, būšu aizņemts ar savām darīšanām. Protams, šī tiesa ir komēdija. Tāpēc ka pie manis neviens nekad nav griezies ne ar vienu jautājumu pēc šīs lietas būtības. Ne prokurori, ne operi (operatīvie dienesti – tulk. piez.). Tas ir, tā tiek skatīta ne tikai, man klāt neesot, bet arī, man pilnīgi un absolūti nepiedaloties. Mani ļoti maz satrauc, kas notiek tur, Mordorā (“J. R. R. Tolkīna izdomātajā Viduszemes pasaulē Mordora ir ļaunā Saurona valstība un pamats” – Vikipēdija – tulk. piez.).

Droši vien to ir svarīgi dzirdēt Igaunijā, lai atbrīvotos no jebkādām ilūzijām. Mēs nenodarbojamies ar politiku, mēs nodarbojamies ar analītiku un diagnostiku. Mums ir jāpiedāvā aina, no kuras katrs izdara savus secinājumus. Tagad mēs zinām, ka Krievijā viņi jauc galvu sev un iedzīvotājiem ar to, ka viņu dzimtene ir briesmās. Esi dzirdējis?

 

– “Krievija ienaidnieku ielenkumā”?

– Jā. Bet zini, tas ir pilnīgi spēkā. Jā, Krievija patiešām ir briesmās. Taču briesmas ir dažādas. Pirmkārt, nevis Dzimtene ir briesmās, bet režīms. Dzimtene – ļoti abstrakts un iluzors jēdziens. Dzimtenes nešauj pa kaimiņu valstu dzīvojamajiem kvartāliem ar raķetēm. Dzimtenes nepilina nevienam biksītēs “Novičoku”. To visu dara “režīmi”. Un patiešām, pie viņiem režīms ir milzīgās briesmās. Tā ir taisnība. Lūk, kā tu domā, vai bija briesmās Čikatilo (Andrejs Čikatilo bija viens no pazīstamākajiem Padomju Savienības un Krievijas sērijveida slepkavām” – Vikipēdija – tulk. piez.), kad viņu ķēra?

 

– Domāju, ka Andrejam Romanovičam bija dziļi violeti.

– Nē. Ja viņam būtu violeti, viņš to visu darītu publiski un nejauktu pēdas. Nē, viņš saprata, ka viņš ir briesmās. Patiešām, viņu varēja arī nošaut pie aizturēšanas. Un šīs pašas briesmas pastāv arī šodienas putiniskajam režīmam – atbildēt, tikt ieslēgtam roku dzelžos, starptautiskos, un atbildēt. Un ne katra būtne briesmās ir aizstāvēšanas cienīga. Jo tas taču, ka Čikatilo bija briesmās, absolūti nenozīmē, ka viņš bija jāglābj vai jāaizsargā ar savu ķermeni no milicijas lodēm. Viņš zināja, uz ko iziet. “Nafig” bija meitenes graizīt. Un vispār es ļoti rekomendēju visiem pastāvīgi taisīt labojumus, sist ārā no rokām Krievijas propagandai, lūk, šo tēzi par “Dzimteni briesmās”, precizējot, ka briesmās ir tikai viņu režīms.

 

– Kur gan tādā gadījumā ir “speciālais tribunāls”, par kuru Eiropā te viena valsts paziņo, te otra. Ne pirmo mēnesi sačukstas, bet vienoties un radīt to nez kāpēc līdz šim neizdodas. Jau drīz karam būs gads.

– Mēs pateicām par Krievijas noziegumiem. Tagad jau pēc būtības runājam par Rietumu noziegumiem. Patiešām: skatīt tik ilgi, tik aukstasinīgi, tik aprēķinoši šo situāciju cerībā, ka Ukraina vai nu nosmacēs Krieviju galīgi, vai arī pati Krievija nomocīsies un uz nākamo raundu ar pasauli izies paklausīga. Skaidra lieta, ka Rietumi, protams, varēja būt arī daudz aktīvāki. Bet mēs taču saprotam, ka viņi grib dabūt noasiņojušu ienaidnieku. Viņi grib pilnīgi demoralizēt ienaidnieku. Viņi cer uz to, ka tā Krievija, kura līdīs uz vēdera pie viņiem un lūgs savu vietiņu, lai viņu atkal ielaistu civilizētajā pasaulē, būs novājināta un nelaimīga, kā novājināta un nelaimīga bija Padomju Savienība 90. gados. Viņi taču ir aprēķinoši nelieši. Viņi visu dara ar citu rokām. Skaidra lieta, ko viņi gaida. Tikai viņi nesaprot, nestādās priekšā haosa un šausmu mērogus Ukrainas uzvaras gadījumā, Ukrainas neizbēgamās uzvaras gadījumā. Tas taču nerisina nekādas problēmas Krievijā. Tā vienalga būs kolosālu bēdu virkne.

Un tāpēc neaizmirsti, ka ir šī kara dalībnieki. Atceries, kas notika ar Pola Pota (Salots Sars, plašāk pazīstams kā Pols Pots, bija Kambodžas komunistu kustības Sarkano khmeru vadītājs, Demokrātiskās Kampučijas premjerministrs no 1976. līdz 1979. gadam – tulk. piez.) kareivjiem. Atceries, kā viņus plosīja uz ielām. Visus šos “varoņus”, šos “sarkanos khmerus”. Kā viņus slīcināja akvārijos kopā ar garnelēm. Pols Pots bija apmēram tāda paša tipa riebeklis kā Kremļa maniaks, tikai mazāka kalibra. Bez atomieročiem. Varam atcerēties, kā pūlis plosīja gabalos vērmahta veterānus un kareivjus invalīdus Berlīnē, Hamburgā. Pat, lūk, šis mazais fragments, kuru es atcerējos, tā ir kolosāla nelaime.

Mēs redzam šos šodienas ārprātīgos propagandus (пропаганд), kuri šo viņu mīlēto valsti, kuru viņi pielūdz jau pilnīgi reliģiskā ekstāzē, ir iebāzuši giljotīnā. Šķobās, gorās, laižas dejā. Ir pārliecināti, ka giljotīnas nazis pret šādu kaklu salieksies un sašķīdīs. Bet nazis jau slīd pa tekni. Nazis jau tuvojas. Tomēr viņi Krievijas kaklam tic joprojām. Lūk, vai bija vērts tērēt tik daudz spēku, lai radītu visu šo mirāžu ar puškiniem, epoletēm, dekabristiem, cariem, karamziniem, lai pēc tam, lūk, tā pēc tam iebāztu visu Putina vārdā nosauktajā samazgu bedrē? Lai, lūk, tik apkaunojoši noslīcinātos šajā samazgu bedrē? Krievija varētu aiziet uz citu pasauli skaisti. Par spīti visai savai vēsturei cēlsirdīgi piešķirt brīvību no Maskavas diktāta. Bet, lūk, viņa deva priekšroku varbūtīgai un ļoti apkaunojošai nāvei.

Pēteris izcirta logu uz Eiropu, bet Putins izcirta logu uz elli. Kuru viņš sauc par paradīzi. Tieši to viņš domā. Bet mēs redzam visus propagandas pūliņus. Mēs saprotam, ka viņi izbauda šo Putina vārdā nosaukto samazgu bedri. Viņi izgaršo bedres saturu, mērcot tur pirkstus. Aplaiza, dalās iespaidos par šiem rūgt sākušajiem mēsliem. Čāpstina: “Es jūtu Pētera Arkadjeviča Stolipina garšu!” Bet otrs saka: “Ai, nē, bet es Žukovu!” “Bet man, šķiet, izdevās norīt Suvorovu,” saka trešais. Un viņi arvien dziļāk un dziļāk grūž šo savu fetišu, šo savu Krieviju, putinisma samazgu bedrē.

 

– Vēl mazlietiņ par jums. Ukrainas pase. Vasarā visi plašsaziņas līdzekļi patrokšņoja, ievāca trafiku, bet aizmirsa novest lietu līdz galam. It kā iedeva jums pilsonību, it kā ne. Uzdāvināsiet jaunumu?

– Atnes pasi (saka radiniekiem aizkadrāRed. piez.). Tagad tev vienkārši nosaukšu datumu, kad tā tika izdota un izrakstīta. Esmu ļoti pateicīgs Zeļenskim. Tā ir ļoti cēlsirdīga rīcība. Tā ir izdota (skatās Ukrainas pilsoņa pasēRed. piez.) 3. augustā. Nē, pagaidi, 3. augustā – tad es piedzimu. Izdota 22. jūnijā.

 

– Cik gan simboliski!

– Absolūti. Toreiz vasarā viss tika izlemts ātri. Un es saprotu, ko tas viņiem maksāja. Taču šī pase – lieliska atbilde. Mēs taču tagad zinām, ka absolūti visa emigrantu prese – viņi taču cits citu zāģē gabaliņos aizdomās par “darbu FDD (ФСБ) labā”. Visi cits citu skaitļo, kurš no viņiem ir “FDD projekts", un kurš nav FDD projekts. Un, lūk, šī pase patiešām ir ļoti laba atbilde. Tu tikai iedomājies, kas tas ir – Ukrainas Drošības Dienests (UDD – СБУ)? Cik rūpīgi un skrupulozi viņi mani pētīja, pirms atļaut šo lēmumu.

23 01 19 02

Aleksandrs Ņevzorovs rāda Ukrainas pilsoņa pasi Rus.Postimees intervijas laikā

Foto: Ivans Skrjabins

– Ukrainas pilsoņa Aleksandra Ņevzorova pase – tas praktiski ir kā pie dievgalda aiziet?

– Nē. Zini, es ļoti lepojos ar šo pasi. Tā nesniedz nekādas priekšrocības sadzīvē un dzīvē, ne arī pārvietojoties šeit, Eiropā. Tāpēc ka man vienalga it kā šī pasaules daļa ir slēgta. Interpols mani brīdināja, kur es nedrīkstu. Un pastāstīja man, kur es drīkstu. Tomēr man tā ir liela zīme par kopību ar visdrosmīgāko un varonības un spēka ziņā neticamu tautu. Un man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja es nerunātu ar Igaunijas laikrakstu, es uz šo jautājumu pateiktu: “Puiši, turpiniet mocīties šaubās, mani tas ļoti apmierina.” Bet, tā kā jūs ar tādu apburošu tiešumu uzdevāt šo jautājumu, es ar tikpat apburošu tiešumu devu atbildi.

 

– Ejam tālāk. Vakar “aizsūtīja” Arestoviču (Алексей Арестович). Šodien traģēdija Brovaros (Бровары) ar nokritušo uz bērnudārza helikopteru ar Iekšlietu ministrijas priekšnieku. Vai sazvērestības teorijas šeit meklēt nav vērts?

– Šeit nav jāmeklē nekādas sazvērestības teorijas. Sakarā ar Arestoviču esmu noguris no jautājumiem, atvaino mani, par manu attieksmi pret viņu un pret notikušo. Taču es gribu visiem atgādināt – kad es saņēmu šo pasi (atkal rāda Ukrainas pasi – Red. piez.), es vienpusēji, patiesi – godīgi pazīstot savus paradumus, zinot savu kalibru, zinot savu spēju graut ap sevi visu – nozvērējos nekad nelīst iekšā Ukrainas pilnīgi iekšējās lietās. Es ar Ukrainu esmu plecu pie pleca. Šajā karā es patiešām uzskatu, ka viņa veic varoņdarbu visas cilvēces vārdā, visas planētas vārdā. Tās ir mūsdienu pasaules Termopilas. Ukraina – varonīga, neliela, satriecoša valsts, kura izlēma nostāties šķērsām jaunajām fašistu ordām, kurām galvā nekā nav, izņemot karu, represijas, vēlmi nogalināt, okupēt, izvarot. Nu, vienkārši tāpēc, ka Krievija neko nav iemācījusies darīt un neko citu viņa pasaulei piedāvāt nevar.

 

– Atbilstoši nejautāju par to, kāpēc Arestoviču noēda, tikko kā Kremlis paņēma propagandas darbā viņa citātu par Dnipro?

– Arestoviča stingri iekšēja problēma. Mēs ar viņu esam labās attiecībās, mēs ar viņu sarakstāmies. Tiesa, šajās dienās viņam nebija laika sarakstēm. Protams, es uzskatu, ka tas bija absolūti nepareizs izteikums. Raķete lidoja tā, kā tā lidoja. Tā vispār bija notēmēta uz TEC, bet aizsita garām par sešiem kilometriem. Kremļa idiotiem taču ir savas attiecības ar ballistiku un savas attiecības ar raķetēm.

 

– Viņiem taču pazvanīja žurnālisti. Jūs droši vien dzirdējāt, kā viņi artikulē?

– Jā, jā. Viņi nav spējīgi uz cilvēcīgu runu. Bet tomēr attiecībā uz Arestoviču es neko neteikšu. Taču, kas attiecas uz Denisu Monastirski (Денис Монастырский)... Mēs ar viņu bijām pazīstami, mēs bijām tikušies. Viņš bija ārkārtīgi pievilcīgs, gudrs un precīzs cilvēks. Pateikšu satriecošu lietu. Visa mana iepazīšanās ar Ukrainas vadību neatstāja manī kaut kādas riebīgas sajūtas. Turklāt, ka man vienmēr ir savs viedoklis. Man vienmēr ir šī mana dēmoniskā iezīme – vērīgums, no kura man gribētos periodiski atbrīvoties. Šī iezīme, tāpat kā profesija, nolemj man redzēt draņķīgo. Bet es jums gribu teikt, ka es reti kur esmu redzējis tādu ziedkopu ar jauniem, spēcīgiem. Un viņi man visi patīk. Arī Deniss Monastirskis bija cēls cilvēks. Un, teiksim tā, ļoti saprotams man. Es nedomāju, ka (nokrīt helikopters ar Ukrainas Iekšlietu ministrijas vadībuRed. piez.) tā ir sazvērestības teorija. Es domāju, ka tās ir kara ačgārnības, smagi izdevumi.

23 01 19 03

Ukrainas Iekšlietu ministrijas galva Deniss Monastirskis

Foto: SERGEI SUPINSKY

– Starp citu, par attiecībām ar kolēģiem. Visi jūsu bijušie 90. gadu darba kolēģi Pēterburgā, Maskavā, Pleskavā, Valsts Domē biežāk atbalsta vai nosoda, vai uzskata par labāku vispār nekā neiezīmēt “neslavu ceļošus sakarus”?

– Ai. Kopš tā brīža, kad tika ierosināta krimināllieta un es tiku izsludināts meklēšanā par to, ka paudu patiesību par karu, aizplūda absolūti visi. Tas ir, nepalika neviens. Daži pat dziesmas, kā tu zini, sacerēja, lai pierādītu režīmam, ka ar draudzību ir cauri un nekādas daļas gar šo neģēli un valsts noziedznieku autoram nav. Man ir saglabājies noteikts kontaktu sarakts, bet draugu un tuvu cilvēku tādā draudzīgā šī vārda nozīmē man Krievijā nav. Visi baidās. Nu un, tā kā man katrs cilvēks bija aprobēts uz kvalitāti tieši 2022. gada februārī, es vispār mierīgi pārrakstīju visus tos cilvēkus, kuriem tiku iztērējis tik daudz laika, tīros izlases mēslos un negribētu viņus atcerēties.

 

– Ja reiz skārām pagātni, tad Igaunijai ir svarīgi par 1991. gadu parunāt. Jūsu klātbūtne Viļņā pirms 32 gadiem. Lūk, tieši šajās janvāra dienās. Jums ir slēgta iebraukšana visās Baltijas valstīs, vai varam jūs gaidīt Tallinā? Te laikapstākļi – kā dzimtajā Pēterburgā. Gandrīz.

– Nav slēgta iebraukšana. Cita lieta, ka man tur tieši tagad nav nekādu darīšanu. Nav iegansta, iemesla un cēloņa tur parādīties. Paldies tev, Vaņa, par to, ka tu tik delikāti uzdod šo jautājumu. Manas attiecības ar Baltijas valstīm – tas patiešām ir atsevišķs, sāpīgs visiem, izņemot mani, gadījums. Pilnīgi godīgi pateikšu, kāpēc es neatvainojos, kāpēc nelienu uz vēdera. Pirmkārt, tāpēc ka es neprotu to darīt. Jā, man pierē ir iededzināta zīme, un slēpties no tā ir bezjēdzīgi. Un galvenais – pilnīgi nevajag. Man bija šausmīga pieredze, kuru es ieguvu šo četrdesmit gadu laikā, bez apstājas strādājot šajā sfērā. Un šo zīmi neaizpūderēsi, neizdzēsīsi. Nu un lai mani pieņem ar šo “bijušā ienaidnieka” zīmi. Un es biju ienaidnieks, to esmu paziņojis atklāti.

Bet tagad es – draugs. Un arī to es paziņoju atklāti. Un pilnīgi, protams, esmu autā (офигеваю) no igauņu drosmes, no latviešu drosmes, no lietuviešu drosmes. Jo viņi taču nedzīvo kaut kur un nebāzējas kaut kur Dienvidamerikā. Viņi ir blakus šim lielajam monstram. Viņi taču staigā centimetra attālumā no drakona ilkņiem un nagiem. Un turklāt viņi uzvedas tik lepni un skaisti! Protams, mani nevar neuzpirkt šis cēlums un šo Baltijas valstu uzvedības skaistums. Un es godīgi saku Lietuvai – Lietuva, lūk, vai nu tu mani pieņem tādu, kāds es esmu, ar visu manu smago pieredzi, bet jau kā draugu, vai nepieņem. Bet es tāpēc tevi mazāk nemīlēšu un mazāk nejūsmošu. Kad man saka par to laiku, man ir mazliet dīvaini. Tāpēc ka ir dīvaini izvirzīt cilvēkam pretenzijas par to, ka viņš ir slimojis ar mēri. Īpaši, ja viņš piedzima barakā un tika inficēts ar mēri kopš bērnības. Visi mēs bijām šausmīgi inficēti ar padomju patriotismu. Un tā pārvarēšanai aizgāja diezgan ilgs laiks, ļoti daudz spēku.

Es taču tikai vēlāk uzzināju, kādiem mežonīgiem pazemojumiem, kādai nelietīgai vardarbībai bija pakļauti lietuvieši XX gadsimta laikā. Diemžēl tas notika jau pēc visiem notikumiem, kad es līdu iekšā arhīvos un noskaidroju, ka droši vien visiem, kas piedzimuši Padomju Savienībā, nekad nenomazgāties no vainas sajūtas pret lietuviešiem. Starp citu, arī pret igauņiem. Bet mazākā pakāpē. Tur bija mazāk asiņu un naida no staļinistu puses. Es taču ar to arī esmu vērtīgs, ka man ir ārkārtēja pieredze – dzīve šajā netikumīgajā sistēmā.

 

– Jūs vairākkārt esat teicis, ka pārslimojāt fašismu. Jūsu piemērs rāda, ka pārslimot fašismu spēj arī Krievija?

– Nē. Neaizmirsti, ka es tomēr esmu ļoti dinamisks personāžs. Un man piemīt spēja mācīties un spēja izdarīt secinājumus, spēja mainīties. Spēja. Jo intelekts taču – tā ir nestabila lieta. Tā nav vienreiz uzgleznota glezna, kura tiek ierakstīta un iestūķēta smadzenēs. Tā ir ļoti dinamiska lieta, kuru ietekmē katrs jauns fakts, katrs jauns informatīvs paziņojums, katra jauna nianse, kura tiek iepazīta, un tā visu laiku mainās.

Bet cilvēki, par kuriem mēs runājam… Kāpēc vajag pastāvīgi piešķirt tādu ārprātīgu naudu propagandai priekš viņiem? Kāpēc propagandas jautājums ir kļuvis tik svarīgs Putinam un viņa karam? Es tev tagad pamēģināšu to izskaidrot. Proti, vispār parasts cilvēks, viņam nekad nav viedokļa. Es absolūti izslēdzu varbūtību, ka 99% cilvēku ir savs viedoklis. Viedoklis – tas ir ļoti smalks, sarežģīts produkts. Lai to izgatavotu, nepieciešamas zināšanas, pūles, intelekts, iemaņas, darbs ar informāciju, domāšanas iedīglis, ilgs laiks. Gan TV, gan prese – tā ir tāda rūpniecība, kur izgatavo svešu viedokli un uzspiež, ja nav konkurentu. Tas ir patērgātāja viedoklis. Un 99% Krievijas iedzīvotāju arī izmanto priekš viņiem izgatavotus viedokļus, kā maizes veikalā pērk batonu, bet necep šo batonu paši. Taču patiesi uzskata šo batonu par savu uz tā pamata, ka viņi to nopirka. Visi šie cilvēki, viņi patiešām ņēma un pilnīgi izkropļojās ar šo briesmīgo propagandu.

Salīdzināt ir labāk nevis ar batonu, bet ar apaviem. Cilvēks reti šuj pats sev krosenes. Visbiežāk viņš tās pērk veikalā un arī uzskata par savām. Bet, lūk, atceries ķīniešu meitenes. Fotogrāfijas no XIX gadsimta beigām. Viņām uz kājām stiepa speciālas ietaises, kas kropļoja pēdas. Un viņas nezināja, ka eksistē citādi apavi. Viņas vienkārši nebija redzējušas citus. Viņām lika priekšā tikai šos. Un rezultātā briesmīga kroplība. Maksimāli samazinot pēdu kā tādu un palielinot pacēluma augstumu. Lūk, it kā tādi nagi šausmīgi.

Tomēr šī kroplība jau ir notikusi. Un tev varu teikt, ka šī kroplība vairs ne ar nekādu ķirurģiju nav izlabojama, jo tas ir bezgalīgs operāciju cikls. Tāpēc nav jācer, ka Krievija šķirsies no fašisma. Nē, viņa nešķirsies no fašisma. Un visi tie, kurus ir saēvelējis Putins, visas šīs šausmas, kuras viņš izlaida brīvībā, visi šie viņa dzemdētie, viņi vienalga nekur neliksies. Viņus netiesās tribunāls, tāpēc ka viņi ir vai nu pārāk sīki, vai arī pārāk nekādi. Tomēr savu niknumu, savu naidu pret pasauli, savu nelietību, uz kuru viņi ir ieguvuši tiesības, viņi saglabās. Un visas šīs īpašības noteiks viņu attieksmi pret situāciju valstī. Ja valsts, protams, saglabāsies, Es, godīgi sakot, neparedzu šo variantu.

Tas viss līdzinās sarežģījumiem, lai uzturētu pienācīgu skābekļa koncentrāciju, tas ir, tā saukto “ciklonu-B”. Un tā bija viena no galvenajām gāzes kameru problēmām. Tu taču arī esi pārliecināts, ka “ciklons-B” – tā ir gāze?

 

– Esmu bijis Aušvicā un apmēram saprotu, kā tas darbojas?

– Tikai “ciklons-B” – tā nav gāze. Tās ir tādas bundžas ar baltu pulveri; tās tika mestas kamerās, un tur patiešām šis ūdeņraža cianīds sāka izdalīt gāzi. Taču ir ļoti grūti sasniegt šīs gāzes vienmērīgu sadalījumu un pienācīgas koncentrācijas uzturēšanu milzīgā slēgtā kamerā. Lūk, apmēram ar to nodarbojas Krievijas propaganda, tai vienalga ir jāindē, jāindē, jāindē. Tāpēc tik ārprātīgas summas arī iet pienācīga tonusa uzturēšanai.

23 01 19 04

Aleksandrs Ņevzorovs dzimtajā Sanktpēterburgā; fonā teletornis, no kura daudzus gadus tika translētas viņa pārraides un daudzi ēteri ar viņa piedalīšanos

Foto: no Aleksandra Ņevzorova personiskā arhīva

– Ja reiz esam parunājuši par Krievijas iedzīvotājiem, tad pajautāšu par krieviem Baltijas valstīs. Viņus var saukt par ķīlniekiem? Un, ja jā, tad par kā ķīlniekiem tieši? Sava slinkuma, negatavības mācīties vietējās valodas vai tomēr vietējās varas, kurai ir sava izpratne par cilvēktiesībām, ķīlniekiem? Vai arī kādu impērisku kompleksu dēļ?

– Lai kas ar viņiem nenotiktu, ar krieviem Baltijas valstīs, tā jebkurā gadījumā ir Krievijas vaina; tā viņiem sniedz aplamas cerības. Tā pamanās translēt absolūti melīgas ilūzijas. Tā kaut kur blakus grabina savu bronzu, dodot mājienus, ka ir gatava iebrukt, atgriezties, augšupcelt viņus. Vainīga ir analfabētiskā un nelietīgā attiecībā pret šiem cilvēkiem Putina politika. Vainīga ir Krievijas ideoloģija. Vainīga daudzējādā ziņā ir tā sauktā “Krievijas kultūra”, kura vienalga turpina barot šīs murgainās ilūzijas.

Krievi, kuri dzīvo Holandē, var, cik uziet, runāt par savām tiesībām, rakstīt krievu valodā dokumentus uz valsts iestādēm, bet viņi ar šiem dokumentiem tiks izdzīti. Ir spēles noteikumi, kurus savā teritorijā nosaka katra valsts. Lūdzu, ievērojiet tos, pielāgojieties tiem. Viss jau ir noticis. Sadalījums ir noticis. Sabrukums ir noticis. Nebūs darbības atpakaļ, nebūs Padomju Savienības atgriešanās. Nebūs krievu pasaules Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Viss ir beidzies. Jā, ir smagi. Jā, ir mokoši. Ļoti sarežģīta ir lietuviešu valoda. Ļoti sarežģīta ir latviešu valoda. Ļoti sarežģīta ir igauņu valoda. Bet, ja cilvēks izvēlas savā dzīvē Rietumus un civilizāciju, droši vien tādēļ ir jāpieliek pūles un jāsaprot nepieciešamā valoda. Es taču šeit, Eiropā, nekur neizsaku nevienam pretenzijas, ka man nākas runāt te franciski, te itāliski, te vēl kaut kā.

 

– Krievijas iedzīvotāji, zaudējuši iespēju apmeklēt kaut vai to pašu Igauniju pēc aizlieguma iebraukt ar Šengenas vīzām, lūdz priekš viņiem radīt izņēmumus. Laist viņus pie saviem dzīvokļiem un mājām šeit. Igaunijā vietējie politiķi saka apmēram sekojošo: “Kara apstākļos var arī paciesties.” Vai šeit nav risku šīm “Eiropas vērtībām”?

– Tagad runāt par Eiropas vērtībām, kad viss ir liesmās, tajā skaitā arī Eiropas vērtības, droši vien ir ļoti sarežģīti. Man ir aizdomas, ka Igaunija – tā taču ir valsts ar daudzreiz nodīrātu ādu. Valsts ar atkailinātiem nerviem. Ar šo ādas dīrāšanu Padomju Savienība nodarbojās regulāri. Dīrāja absolūti visās tās okupētajās zemēs. Es brīnījos, kāpēs lietuvieši tik slimīgi reaģē uz 30 gadu veciem notikumiem. Kamēr nebiju iepazinies ar to, ko ar viņiem darīja, kā viņus deportēja, kādas mežonīgas represijas, nelietības attiecībā pret viņiem notika. Un, lūk, es tev varu teikt, lūk, šī nedrošība un bažas, kuras izsaka Igaunijas politiķi, tās ir šo sāpju atbalsis. Atstāsim viņu bailes līdz labākiem laikiem.

Jautājumi par kustamā un nekustamā īpašuma apmeklēšanu. Es saprotu, ka tas, ko es saku, ir ļoti asi, bet tomēr. Katrs Krievijas iedzīvotājs, kurš neizsakās viennozīmīgi, kurš nedara visu, lai šis karš vai nu tiktu pārtraukts, vai arī pabeigts tā, kā to uzskata par nepieciešamu civilizētā pasaule, katrs nes atbildību.

Cik es zinu, visi, kas Krievijā demonstrē skaidru saprātu, drosmi, gatavību pretoties putiniskajam fašismam, visi Baltijas valstīs un arī jebkurās citās valstīs, vienmēr tiek uztverti kā ļoti vēlami apmeklētāji un vēlami viesi. Bet, ja cilvēks slēpj sevī putinismu, slēpj sevī, lūk, šo riebīgo un apbrīnojamo – pirmām kārtām viņam – lielvalstiskumu (великодержавность), tad droši vien viņam par to arī ir jāatbild. Ar mēri slimajiem un spitālīgajiem nav kustības brīvības. Un, ja neesi pārliecināts, ka cilvēks ir brīvs no putinisma infekcijas, droši vien viņu nevajadzētu ielaist valstī.

 

– Igaunija, kā pirmā Eiropas Savienībā, gatavojas konfiscēt KF aktīvus. Kremlis pasmīn, ka nekādu aktīvu nav, taču sola atbildēt. Igaunijas Ārlietu ministrija izraida KF diplomātus. Uz 1. februāri puse ir jāsūta mājās. Zaharova (Мария Захарова) draud “atbildēt”. Vai no šīm Maskavas “atbildēm” būtu jābaidās?

– Līdz tam brīdim, kamēr rit karš, īsts plaša mēroga globāls karš, kurš aprij visus spēkus, visus potenciālus Krievijā – un, kā izrādās, ar šiem spēkiem un potenciāliem nepietiek, ko viņi pierāda ar mobilizāciju, ko viņi pierāda ar mēģinājumiem iepirkt kaut kādas grabažas vai nu no Ziemeļkorejas, vai Irānas, – domāju, ka kādu laiku var nebaidīties.

Lūk, ja notiks kaut kāds šausmīgs ļaunums, briesmīgs notikums, neiedomājams brīnums un Krievijai izdosies šajā karā pavirzīties uz priekšu, tad, jā, būtu jābaidās. Bet vispār no Krievijas ir jābaidās. Tā ir ļoti bīstama valsts, kura neko citu neprot, kā tikai iekarot. Līdz tam brīdim, kamēr tā eksistē, būs jābaidās visai pasaulei. Arī NATO palīdz taču ne dēļ mīlestības pret Ukrainu, bet tikai baidoties par savu ādu. Cita lieta, ka pat par savu ādu maitas baidīties jēdzīgi neprot! Viņi taču palīdz pa tējkarotei stundā bailēs par sevi. Krievijai tas dod iemeslu kliegt, ka tā “karo ar visu NATO”.

Apgalvoju, ja Mongolija uzbruktu Krievijai… Mīļie mongoļi – man taču ir daudz skatītāju no Mongolijas – neapvainojieties uz mani, lūdzu. Tā absolūti ir tikai runas figūra. Tad, lūk, ja Mongolija sadomātu uzbrukt Krievijai, tad droši vien Krievijai agri vai vēlu būtu jāgriežas pie NATO, kura piešķirtu pāris tankus. Un vairākus lielgabalus. Ir taču jāturas pretī mongoļu kavalērijai. Galu galā, jebkuru vardarbnieku vajag sasiet un padarīt nekaitīgu. Citādi atnāks kaut kāds neprātis un paziņos, ka Tohtamišs vai Menglijs ir nepareizi uzdāvinājis sensenas mongoļu zemes Moskovijai. Zemes, kas aplietas ar mongoļu asinīm un samēslotas ar viņu zirgu mēsliem. Viss ir jāatgriež Dzimtenei! Par režīmu! Par Čingishanu! Tāpēc ir jābaidās!

 

– Kijiva sagaidīs normālas ieroču piegādes? Vai arī mūs gaida “konflikta palestinizācija” un palīdzība turpināsies režīmā “katru stundu pa tējkarotei”?

– Kijiva daudz ir iemācījusies šī gada laikā. Cita lieta, ka spiest ārā no Rietumiem visas šīs piegādes, – tas ir, kā slaukt ar mastītu slimu kazu. Neesi mēģinājis? Tas ir ļoti sarežģīti. Lūk, šeit ir apmēram tikpat šausmīga aina. Bet tomēr Rietumi saprot, ka tās ir Termopilas. Un, ja kritīs Ukraina, tad nākamā jau būs Polija. Un pēc tam Čehija un tā tālāk.

 

– Tas ir, gaidīt uzvaru pēc Kijivas versijas, kas nozīmē – atbrīvojam visu, kas ir Ukraina 1991. gada robežās – ir veltīgi?

– Es absolūti nevienu mirkli nešaubos, ka Ukraina uzvarēs. Bet saproti, problēma ir tāda, ka vienkārši atdzīt viņus aiz 1991. gada robežām nesanāks. Ka tas jautājumu neatrisinās. Ka vienalga Krievija uz kādu laiku sakrunkosies, taču nekur neaizies iekarojošie, lielvalstiskie un asiņainie nodomi. Tie vienalga pastāvēs. Tāpēc ka tie ir ielikti Krievijas kultūras pamatā. Tie ir ielikti tās mitoloģijā. Tie ir ielikti tajā, ka viņi nevar normālus automobiļus uztaisīt. Un tāpēc mierina sevi ar to, ka viņi ir diženi.

Turklāt mēs runājam tikai par politisko komponenti. Es ar to nedomāju pat to viegli nikno smacējošo krievu rasismu, kuru mēs visi pazīstam. Tas nekur nezudīs. Šis rasisms vienus sauc par čurkām, otrus par pindosiem, trešos par žīdiem, ceturtos par ļahiem (nicīgs poļu apzīmējums – tulk. piez.). Starp citu, tas tiek nodots ne caur propagandu, bet citādā ceļā. Tas ir tāds rasisma, jau šovinisma sindroms. Un tas nav uzvarams. Tā ir kā ķermeņa savdabīga smaka, kura piemīt dažām Okeānijas tautām. Tā nav nomazgājama ne ar ziepēm, ne ar alkoholu, ne ar ko. Lūdzu arī Okeānijas tautas neapvainoties uz mani. Mēs labi zinām, ka tas viss ir.

23 01 19 05

Aleksandrs Ņevzorovs pie jūras kopā ar draugu

Foto: no Aleksandra Ņevzorova personiskā arhīva

– Ne tik sen mūs atstāja Mihails Gorbačovs. Virkne Baltijas valstu politiķu uzskatīja par piemērotu paziņot par viņa “noziegumiem”, reaģējot uz šīs PSRS daļas neatkarības paziņošanu. Sakarā ar to Gorbija tulks Pāvels Palažčenko (Павел Палажченко) intervijā mums teica sekojošo: “Iepriekšējās padomju totalitārās sistēmas ietvaros turēt iemauktos Baltijas valstis jeb, kā tās sauca Padomju Savienībā, – piebaltikas republikas – nebūtu bijis grūti. Un tikai šīs totalitārās kontroles likvidēšana ļāva cilvēkiem, gan Lietuvā, gan Latvijā, gan Igaunijā ne tikai domāt, bet arī runāt. Runāt par savu vēsturi. Par to, kā tās kļuva par PSRS republikām. Par savu neatkarības sapni. Un pēc tam jau reālā perspektīvā par neatkarību. Tikai par to. Ja cilvēki to negrib saprast, tā ir viņu izvēle. Bet tas nav no liela prāta.” Kāpēc Baltijas valstis augstu vērtē Jeļcinu, bet nenovērtē Gorbiju?

– Nu, to tu pajautā Baltijas valstīm. Bet arī es nevarēšu Gorbija vārdus uzlūkot kā Planka konstanti vai kā kādus nopietnus formulējumus. Viņš arī daudz kļūdījās. Viņš arī ne vienmēr skaidri formulēja. Es domāju, ka Baltijas valstis izmantoja Padomju Savienības miršanu. Tā nebija viņām uzdāvināta brīvība. Šis pats Gorbijs, starp citu, deva visas komandas gan par telecentru Viļņā, gan par visām karaspēka darbībām tajās dienās 1991. gadā. Cita lieta, ka viņš toreiz aicināja neizliet asinis. Un tomēr viņam bija jāsaprot, ka jebkurš liela karaspēka, tajā skaitā bruņotu vienību iebrukums, – tie vienmēr ir sašķaidīti cilvēki. Tankists taču, viņš neredz, vai viņš šķaida vai nešķaida. Jā, mēs daudz ko esam viņam parādā galu galā. Bet kanonizēt viņu es tomēr nesāktu.

 

– Kaucieni, kuri pacēlās pēc aktiera Smoļjaņinova (Смольянинов Артур Сергеевич) intervijas, kurā viņš paziņoja, ka ir gatavs ar ieroci rokās palīdzēt ukraiņiem pretoties Krievijas agresijai, sekojošajos Volodina (Володин Вячеслав Викторович), Peskova (Песков Дмитрий Сергеевич), Kļišasa (Клишас Андрей Александрович) un citu paziņojumos, ka “tautas ienaidnieki” un “nodevēji” būtu jāieraksta kriminālkodeksā, lai “konfiscētu” viņu īpašumus Krievijas Federācijā, – tā mums tika parādīts, kurus sodīs, kad Rietumi sāks piegādāt Kijivai iesaldētos Krievijas aktīvus? Kā to saprast?

– Es domāju, ka ir jāsaprot ļoti vienkārši. Kremlis neko nav spējīgs izgudrot. Un Kremļa un Valsts Domes intelektuālais līmenis ir būtiski zemāks par nulli. Un visu, ko viņi dara, viņi kopē no aprobētajām vecajām saprātīgajām Trešā reiha un hitleriskās Vācijas metodikām. Lūk, tur ilustrētās izrēķināšanās tieši ar slavenībām, ilustrētās izrēķināšanās ar viedokļu līderiem tika pirmo reizi pielietotas. Un Kremlis vienkārši kopē šīs darbības cerībā, ka nosišana, represijas attiecībā pret slavenībām un redzamām figūrām nobiedēs visus pārējos un nenotiks pats šausmīgākais tam. Un pats šausmīgākais tam – tā ir iekšēja šķelšanās un iedzīvotāju iekšējais riebums pret karu kā tādu. Tāpēc ka Kremļa bāze, šī kara bāze, vienalga ir tajās tā sauktajās 140 miljonu cilvēku sirdīs. Tāpēc viņi turpmāk būs daudz stingrāki, daudz asāk izrēķināsies ar zīmīgiem cilvēkiem nekā ar maziem un ne pārāk ietekmīgiem cilvēkiem.

 

– Gerasimovs (Герасимов Валерий Васильевич) un Prigožins (Евгений Пригожин). Prigožins draud ar veseri šodien nevis kādam, bet pašai YouTube. Draud, ka drīz sabruks videohostings un pēc tam tie, kas to izmanto…

– Tā patiesībā ir kapitulācija un liecība tam, ka viņi ir zaudējuši ideoloģisko un informacionālo karu. Prigožins ir ļoti savdabīgs cilvēks. Viņš kāršu spēles bankā ir ielicis absolūti visu. Un viņš visu arī zaudēs. Turklāt man ir aizdomas, ka dzīvība būs vēl vismazākais no šo zaudējumu saraksta. Viņi draud YouTube. Likvidēt YouTube – tas ir sens Kremļa sapnis. Ne tikai Prigožins par to sapņo. Pilnīgi iespējams, ka viņi piepūlēsies un, atzīstot zaudējumu ideoloģiskajā karā, jēgu karā, saglabājot Krievijas iedzīvotājos ieaudzināto kretīnismu, viņi YouTube atslēgs. Tam viss ir gatavs. Un par Gerasimovu vispār nav ko teikt.

 

– Gerasimovu Igaunijā atceras. Viņš taču nav nejaušs cilvēks šajā teritorijā.

– Protams. Taču viņu pie jums atceras viņa ārkārtīgā muļķīguma dēļ, kuru viņš izpauda arī tur. Ko var atcerēties šajā kontekstā? Daudz ko. Nemākulīgās operācijas, kuras vadīja vai kuru vadīšanā piedalījās Gerasimovs.

 

– Par Prigožinu jūs sakāt, ka nāve nav pats šausmīgākais, kas viņu gaida. Vai var palūkoties, no kurienes atnāks šis “ne pats šausmīgākais”? Mēs zinām, ka viņš vervēja likumīgos zagļus, kas pats par sevi ir smieklīgi. Jeb tomēr speciālie dienesti?

– Kad nepieciešams par kaut ko pārliecināt Krievijas iedzīvotājus, to var izdarīt tikai vienā veidā. Jāuzdod Peskovam to oficiāli noliegt. Peskovs oficiāli paziņoja, ka nekāda konflikta starp Prigožina zekiem un armijas ģeneralitāti nav. No tā kļūst skaidrs, cik traģisks un dziļš ir šis konflikts. Bet, jo vairāk viņiem būs konfliktu, jo labāk.

 

– Peskovs te saka, ka robežas izbraukšanai netiks slēgtas.

– Tas nozīmē tikai vienu, ka jau trīskāršojas robežsargu štats. Un robežas tiks slēgtas obligāti. Saproti, viņiem nav cita ceļa, lai realizētu savu galveno darbību – iekarojošus karus, okupācijas, genocīdus, laupīšanu, represijas. Viņiem vajadzīga iekšējā disciplīna, absolūti līdzīga disciplīnai hitleriskajā Vācijā. Viņiem nepieciešama patvaļa. Viņiem nepieciešama pilnīga atteikšanās no civilizācijas. Viņiem nepieciešama vissmagākā tumsa bez jebkāda gaismas stariņa. To visu viņi taisās radīt. Taču mēs šeit ar tevi atcerēsimies, ka viņiem parasti viss izdodas ļoti slikti un viss izdodas stipri ne tā, kā viņi grib.

 

– Vai tiešām FDD robežsardzes pārvaldes ģenerāļi izies uz sabotāžu? “Ejiet pie velna, man mani ierastie ienākumi ir svarīgāki!” teiks.

– Nevienu ģenerāli mēs pagaidām neredzam, jā. Nevienu lielu ierēdni. Pagaidām mēs neredzam nevienu valsts ierēdni, kurš uzdrošinātos sacelties…

 

– Vai viņi ir vispār?

– Pat nezinu. Es aizbraucu no Krievijas gandrīz pirms gada. Man ir saglabājušies sakari, un šāda tāda informācija man ir. Un es varu teikt, ka, protams, 98% cilvēku, kuri ir putiniskā fašisma dalībnieki – tie ir cilvēki, kas izliekas. Viņi šajā noziegumā piedalās tikai aiz bailēm.

– Vieni krievu pasaules analītiķi mums saka, ka Putins tūlīt, tūlīt nomirs. Citi saka, ka nevajag par zemu vērtēt Kremļa medicīnu un baumas par viņa agoniju ir izdevīgas Kremlim un rāda, cik vāji ir tie, kas tādā veidā tiek vesti[1]. Jūs, kā ļoti pieredzējis analītiķis tajā, no kā ir taisīta krievu vara, ko domājat par Putina perspektīvām šādā sakarā?

– Es vispār neprotu runāt tādās kategorijās. Man, lai izdarītu kaut kādus secinājumus par Putina veselību, būtu nepieciešams iepazīties ar lielu kaudzi medicīnas dokumentu, pie kuriem man nav pieejas.

 

– Ļaudis skatās video un zīlē pēc tā, kā viņš pie galda turas, kā trīc, kā raustās.

– Es to visu esmu redzējis. Bet man redzētais nekādu optimismu neizraisa. Optimismu – drīzāk redzēt viņu zārkā. Bet es lieliski saprotu, ka, ja viņu izvilktu no šīs velnišķīgās, šausmīgās, asiņainās spēles, kura cilvēcei garantē veselu ciklu, veselu bēdu virkni, tad situācija mazlietiņ izmainītos uz labo pusi. Es ļoti vēlos viņa nāvi. Ļoti. Man tā būtu bezgala priecīga un svinīga diena. Bet tomēr šim optimismam, vērojot viņu, nekādus īpašus pamatus es neredzu.

 

– Tas ir, tīri mehāniski vēl gadus 13 pastūrēt var? Konstitūcija taču atļauj, kā viņš pats nesen lielījās.

– Es nezinu, cik. Mēs to nevaram pareģot. Ar pārliecību mēs varam runāt, piemēram, par Krievijas nāves traģēdiju. Tā ir nolemta, tāpēc ka par noziegumiem nāksies atbildēt. Un tas, kas ir noticis Ukrainā, tas ir noziegums. Un ir notikusi Rietumu apgaismība. Tie ir apjutuši, ka patiesībā nekādu “mīklaino krievu dvēseļu” nav, ka tā ir velnišķīgi bīstama, briesmīga lieta, kura vienmēr pasaulei draudēs ar karu un liesmojošu atombumbu.

Viņi taču ilgi stāstīja cits citam kaut ko par Dostojevski. Bet es tev varu pateikt, starp citu, ka Dostojevskis savā laikā izglītotiem, visintelektuālākajiem pirmrindas laikabiedriem izraisīja tādu pašu pretīgumu, kādu šodien izraisa Dugins (Александр Дугин). Starpība starp viņiem nav īpaši liela. Ja nu tikai Dostojevska meita nesadega džipā, paceļoties uz Piemaskavas blīvajiem atmosfēras slāņiem.

Mēs saprotam, ka, lūk, šī fašistiskā, absolūti rasistiskā būtība – tā ir eksistējusi vienmēr. Un mēs saprotam, kur ir pašu šausmīgāko šodienas notikumu saknītes, saprotam, ar ko tas ir saistīts. Taču Rietumi ir sākuši to saprast tikai tagad.

 

– Nevaru nepajautāt par baznīcu. Pēc kara sākuma Eiropas Savienībā bija virkne izteikumu no Maskavas patriarhāta Krievu Pareizticīgās baznīcas (MP KPB – РПЦ МП) metropolīta vietnieku puses. Šīs MP KPB baznīcas Eiropā izdzīvos, formāli norobežojoties no Maskavas?

– Nē. Šī baznīca nekur neizdzīvos, tāpēc ka tā pilnīgi turas uz dotācijām. Tā ir pilnīgi atkarīga. Tā pilnīgi ir tas, kā saka, – lūdzu piedošanu, un man šī frāze nepatīk, un es to neizmantoju – “projekts”. Nekādu brīvu iespēju tai nav. Tai nekur nav draudzes, kura varētu nodrošināt – nerunāsim par stores fileju melnsvārčiem – bet pat, lūdzu piedošanu, pat heka fileju viņiem.

 

– Kā jūs domājat, kāpēc jaunumu lasītājiem neinteresē ziņas par civilo upuru skaitu Ukrainā mierīgo iedzīvotāju vidū? ANO katru dienu publicē šos šausmīgos skaitļus. Ir apstiprināti vairāk nekā 18 000 upuru. Par tiem neviens nelasa. Visi ir pieraduši pie kara?

– Pirmkārt, vienmēr citas tautas maz satrauc, kas notiek ar visām pārējām tautām. Nu, lai vien smagi nopūstos. Jā, jebkurā tautā ir atsevišķi cilvēki, kuri to uztver uz sava rēķina un patiešām sāk sērot, pārdzīvot. Bet tādu ir ļoti maz.. Turklāt es Eiropā redzu daudz cilvēku, kuri, izdzirdot vārdu “Ukraina”, “Dnipro”, “Mariupole”, nevar novaldīt asaras. Pašlaik tas varbūt ir drusciņ pierimis. Taču kara pirmajos mēnešos tas bija pilnīgi pārsteidzoši. Bet Krievijā tas nevienu neinteresē. Tāpēc ka Krievija pret visu attiecas no sava rasisma pozīcijas, no lielkrievu šovinisma pozīcijas. Krievija taču patiešām uzskata, ka tai ir kādas mistiskas, maģiskas tiesības nogalināt, okupēt, laupīt, bombardēt. Tā ir patiesi pārliecināta, ka ir izlēmusi cilvēces likteņus. Pavisam nopietni Krievijā ir cilvēki, un to afišē propaganda, kas uzskata, ka radio tika izgudrots Krievijā! Ka to izgudroja Popovs (Александр Степанович Попов).

 

– Nu bet tā taču skolā teica.

– Bet nez kāpēc nepateica, ka pirmais bija Deivids Hjūzs (David Edward Hughes), pēc tam Edisons, pēc tam Tesla. Pēc tam mums nāk Branlijs (Édouard Branly), pēc tam nāk Lodžs (Oliver Lodge), pēc tam nāk Markoni (Guglielmo Marconi). Un tikai pēc tam Popovs. Tomēr Krievija dzīvo pārliecībā, ka tā ir izgudrojusi radio. Vai arī tic, ka ir izgudrojusi atomu. Pilnīgi nopietni! Pat kodolieroči Krievijā tiek pasniegti kā padomju staļiniskās zinātnes sasniegums. Un nez kāpēc neviens negrib zināt, ka kodolieroču visu tehnoloģiju, visu slepeno daļu nozaga.

 

– Tiem Krievijas varoņiem tikko kā biedrs Nariškins (Сергей Нарышкин) goda dēli atklāja, pierādot, ka viņš nekur nav pazudis.

– Jā! Un jāsaka, ka Krievijas iekšienē šis mīts teicami strādā. Bet, jo stiprāk viņi to veidos, jo lielākā konfliktā ar cilvēci un civilizāciju nonāks Krievija. Kaut arī principā, es domāju, ka tas vairs nespēlē nekādu lomu… Es domāju, ka vienalga šis karš un sekojošā bēdu virkne Krieviju kā valsti apglabās.

 

– Šodien ir Ļeņingradas blokādes salaušanas gadadiena. Tieši pirms 80 gadiem tas notika – 1943. gada 18. janvārī. Putins šodien atkal aizveda pušķi pie monumenta izlaušanās vietā. Visiem tika atgādināts, ka viņa tētis tur tika ievainots, bet izdzīvoja. Kā jūs domājat, ko tētis teiktu Volodjam, uzzinot, ko viņš rada tagad?

– Es nezinu, kādas viņiem bija attiecības ģimenē. Man vispār nav noslieces, kā tu saproti, uz nodarbēm ar beletristiku. Un man absolūti nav nekādu ilūziju par tiem, kas dzīvoja un darbojās blokādē, par tiem, kas karoja Staļina pusē Otrajā pasaules karā. Vienalga priekš manis šie cilvēki daudzējādā ziņā cīnījās par režīmu. Un, lūk, visi šie pastāvīgie mēģinājumi sagādāt sev sāpes ar sen pagājušiem, absolūti neaktuāliem notikumiem – tā vienalga vienmēr ir patoloģija. Es saprotu, ka, ja ir čūla, tropiskā vai citas izcelsmes, ja ir ievainojums, ja ir būtiska trauma, tā ir jāārstē. Jāārstē. Un jāpanāk, lai tā aizietu. Nevis jāurbina tā katru reizi no jauna, izbaudot asinis un strutas.

 

– Garīguma jums nav, Alaksandr Gļebovič.

– Nav kā?

 

– Garīguma.

– Garīguma man vispār nav nekāda. Bet es arī nekad neesmu pretendējis uz garīgumu. Tā tik vēl trūka!

23 01 19 06

Aleksandrs Ņevzorovs 2022. gadā

Foto: no Aleksandra Ņevzorova personiskā arhīva

– Sākām ar jūsu personisko likteni, ar to arī pabeigsim. Eiropa joprojām ir viesmīlīga, vai arī ir plāni izpētīt citus kontinentus?

– Saprotiet, es taču šeit atrodos, tāpēc ka man šeit ir darbs. Man šeit ir pilnīgi viss, kas man nepieciešams. Slava Ukrainai! Lai dzīvo Baltkrievija!

 

RUS TVNET в Telegram: Cамые свежие новости Латвии и мира на русском языке!

 

Pievienots 19.01.2023.

https://rus.tvnet.lv/7694120/intervyu-nevzorov-ne-budet-russkogo-mira-v-estonii-v-latvii-i-v-litve-vse-konchilos

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4017-ivans-skrjabins-runas-ka-putins-drizs-nomirs-tas-ir-vajums-politologs-deva-prognozi-uz-2023-gadu (Tulk. piezīme)