Виктория Яковенко - Что делать, если не хочется жить и где искать подсказки

Viktorija Jakovenko - Ko darīt, ja negribas dzīvot, un kur meklēt uzvednes

16 05 03 01

Cik bieži jūs pieķerat sevi pie domas, ka jūs nepārvaldāt savu dzīvi un gluži kā kāds cits rausta aiz neredzamiem diedziņiem?

Cik bieži jūs gribat izdarīt vienu, bet darāt pavisam ko citu?

Cik bieži jūs nāvē redzat vienīgo ceļu uz atpestīšanu?

Daudzu cilvēku dzīvē pienāk tāds brīdis, kad nemaz nepaliek spēka dzīvot.

Šķiet, ka mēs skrienam pa apli, atkārtojot vienas un tās pašas darbības, kuras ved tikai pie viena – vēlēšanās nomirt. Galvā mēms jautājums: “Kāpēc negribas dzīvot?!”

Kāpēc mēs tik bieži padodamies, nevēloties dot sev vēl vienu iespēju? Kāpēc mēs meklējam izeju nāvē kā vienīgajai mums pazīstamajai darbībai?

Kāpēc mēs meklējam izeju nāvē kā vienīgajai mums pazīstamajai darbībai?

 

Ar ko viss sākās…

“Es neieredzu šo pasauli, kurā nav mīlestības…
Tā ir sapuvusi līdz pašiem pamatiem.
Es neieredzu cilvēkus un visu, kas šeit ir.
Es nevaru dzīvot šajā pasaulē.
Manā nāvē nevienu nevainot.
Visus mīlu.”

 

Es rakstīju šīs rindas, un pati nesapratu, kāpēc es to rakstu.

Un, tikko kā pēdējais vārds bija uzrakstīts, es iegrimu pilnīgi citādā stāvoklī nekā pirms piecām minūtēm.

Visi procesi manā ķermenī palēninājās, un es ļoti skaidri jutu sevi citā vietā.

Es varēju just savu fizisko ķermeni, bet zināju, ka pašlaik es dzīvoju dzīvi citā ķermenī.

 

Sk. arī Spontāna pagātnes dzīves atminēšanās tējas ceremonijā[1].

 

Manā priekšā zibēja bildītes: kā es nolieku malā spalvu, atbīdu zīmīti, ļoti akurāti, gluži kā es vēl ceru, ka kāds pierādīs man mīlestības eksistenci un izglābs mani. Tas nenotiek…

Es pieceļos, pieeju pie krēsla un iebāžu savu galvu cilpā. Divas minūtes pārdomām, taču patiesībā lēmums jau ir pieņemts. Un es karājos cilpā. Pēc pāris minūtēm esmu mirusi.

16 05 03 02

Bildītes pazuda…

Tikko es to izjutu, man sāka stingt rokas un kājas, es sāku salt un nejutu elpu.

Man tādas lēkmes bija kopš 14 gadiem. Es zināju, ka tās pāriet. Bet, lūk, tajā dienā es sapratu, ka mirstu.

Man bija izvēle – dzīvot vai nomirt. Man vajadzēja pieņemt lēmumu.

Es pa kreisi redzēju melnu siluetu. Es zināju – ja es izvēlēšos nāvi, tad nomiršu. Un kādā brīdī man apstājās sirds.

Ārsti saka, ka tā ir sistole. Tas bija tāpat kā vienmēr, bet ne tā. Tas bija sarežģīts moments – lēmuma pieņemšana.

Būtu vienkārši, ja šī pati situācija nevajātu mani visu mūžu – NE mīlestība!

Es sapratu, ka es atminējos pagātnes dzīvi ar tādu pašu scenāriju kā manā tagadnes dzīvē.

 

Sk. arī Situācijas, kas dzīvē atkārtojas. Kāds ir cēlonis?[2]

 

Un tas būtiski sarežģīja lēmuma pieņemšanu, jo dzīves jēgas man gandrīz nebija.

Taču nāves elpas priekšā dzīves bildītes izskatās citādāk. Un, tā kā laika domāt man nebija, tad man stāvēja priekšā lēmums, ar kuru man nāksies dzīvot… Vai nedzīvot…

Un es izvēlējos dzīvot!! Tajā brīdī es nolēmu dzīvot un paliku.

 

Kādēļ vajadzīgs iepriekšējo dzīvju izzināšanas ceļš

Es nezināju, kā attiekties pret to, ko es ieraudzīju. Es arī agrāk biju ticējusi reinkarnācijai un iepriekšējo iemiesojumu pieredzei.

Taču līdz tam brīdim es zināju tikai teoriju. Un te es to sajutu praksē. Es gluži kā piedzīvoju to dzīvi vēlreiz, bet savā fiziskajā ķermenī.

Šis piedzīvošanas un lēmuma pieņemšanas moments kļuva man par neatgriešanās punktu.

Es vēlreiz un vēlreiz pārtinu galvā to, ko piedzīvoju un izjutu tajā vakarā. Es reizi pēc reizes pārlasīju pirmsnāves zīmīti no pagātnes dzīves.

Es meklēju līdzības starp manu personību šajā dzīvē un to personību no pagātnes. Un to bija ļoti daudz.

Praktiski visa mana dzīve bija pagātnes dzīves nospiedums. Es it kā no jauna pārdzīvoju to dzīvi, precīzi atkārtojot atslēgas momentus.

Un viens galvenajiem atslēgas momentiem bija pašnāvība. Neapzināti, taču es tomēr tiecos to atkārtot.

 

Sk. arī Kāpēc pastāvīgi apmeklē domas par nāvi[3].

 

Es nāvē redzēju atpestīšanu. Visas manas darbības veda pie tāda paša fināla.

Pats galvenais slēpās tajā zīmītē: “pasauli, kurā nav mīlestības…”

16 05 03 03

Manā pašreizējā dzīvē es nespēju pieņemt pasauli, kuru es noraidīju pagātnes dzīvē.

Šī saikne bija tik stipra, ka jebkuri mēģinājumi to noliegt veda pie kārtējās krīzes un vēlēšanās nomirt. Man tas šķita likumsakarīgi, kaut kā pazīstami un pierasti.

Bet taču tieši tāpat es domāju arī pagātnes dzīvē. Es jutu šo saikni.

Man šķita, ka es ar ādu jutu tās dzīves visas domas, jūtas un sajūtas. Un es jau sevi biju galējusi, bet pie kā tas noveda?!

Es vēlreiz atgriezos uz Zemes, lai izietu šī pieredzi.

Bet ko nozīmē iziet šo pieredzi?! Izdarīt to pašu??? Un kāda tam ir jēga?!

Nav jēgas dublēt to, kas jau ir apgūts. Un tātad jēga bija tikai vienā – nepadoties.

Nepadoties, lai izjustu visu, ko es jau esmu izjutusi un piedzīvojusi, taču šoreiz dzīvotu un iemācītos mīlēt dzīvi.

Es atnācu uz savu pašreizējo dzīvi, lai izzinātu ne mīlestību. Taču ne tikai izzināšanā ir manas dzīves pieredze.

 

Sk. arī Kāda jēga ir dzīvei uz Zemes[4].

 

Tās būtība ir tāda, lai, izzinot ne mīlestību, tomēr pieņemtu dzīvi. Tieši pieņemtu dzīvi, nevis noraidītu to, kā es to izdarīju iepriekšējā iemiesojumā.

16 05 03 04

Kā mazs bērns sper savus pirmos soļus, tā es nolēmu mācīties dzīvi no paša sākuma.

Dzīve man iedeva otru iespēju, parādot pagātnes pieredzi.

Es dziļi ieelpoju un, aizturot elpu uz pāris sekundēm, pati sev apsolīju: “Es iemācīšos mīlēt sevi. Es iemācīšos mīlēt dzīvi…”

 

Sk. arī Mīlestība pret sevi - fundaments radīšanai.

 

Nākamajā rītā es pamodos citāda, es pamodos laimīga. Es jutu kaut kādu jaunu sevis daļiņu.

To daļiņu, kura bija sen pazaudēta. Es it kā biju iemantojusi viengabalainumu. Es beidzot sapratu, kāpēc es visu dzīvi meklēju izeju nāvē.

 

Tiksim skaidrībā

Kad tu skaidri saproti savu mērķi, uzdevumu vai varbūt pat misiju, tad kļūst daudz vieglāk tai sekot.

Un caur iegremdēšanos pagātnes dzīves pieredzē es spēju atrast eksistējošās problēmas sakni.

Es nonācu pie secinājuma, ka pasaule noraida tevi tikai tad, kad tu noraidi pasauli. Nenotiek citādāk, nekad.

Viss un vienmēr sākas mūsu iekšienē un tikai pēc tam izpaužas fiziskajā realitātē.

Un tajā brīdī, kad cilvēks nepieņem vienus vai otrus dzīves apstākļus, viņš aktivē noraidīšanas programmu.

 

Tas darbojas

Man bija nepieciešams kāds laiks, lai no jauna apzinātos to visu. Es biju mēģinājusi aizbēgt no sevis aiz bailēm.

Bailēm izdzīvot un atkārtot to likteni, jo tā atbalss pastāvīgi skanēja manā galvā. Taču drīz es pieņēmu savu pašnāvības pieredzi kā daļu no manas dvēseles pieredzes.

16 05 03 05

Tieši kā daļu no manas dvēseles, bet ne manas personības pašreizējā iemiesojumā, pieredzes. Dvēseļu Pasaules telpā un Esības smalkajos plānos mēs esam dvēseles, kuras iziet dažādu pieredzi.

Bet šeit uz Zemes mums ir individuāla personība, kurai ir sava pieredze un nav jāatkārto iepriekšējo iemiesojumu pieredzes.

To ir ļoti svarīgi saprast, lai izvēlētos savu paša unikālu ceļu un sekotu savam dzīves uzdevumam[5].

Ceļu pieveiks tas, kurš iet! Un savu ceļu mēs tieši tagad izvēlamies paši.

Un tas, kāda būs jūsu nākotne, ir atkarīgs no jūsu tagadnes. Un tātad ir jēga turēties pie tā, kas mums ir!

Esiet stipri, esiet laimīgi!

 

P.S. Un kā jūs atrodat izeju no sarežģītām dzīves situācijām? Dalieties pieredzē.

 

 16 05 03 06

Viktorija Jakovenko

 

Reinkarnacionikas Institūta “Prakšu” 1. kursa studente, praktizējoša psiholoģe, dietoloģe un vienkārši meitene, kas pēta dzīvi.

 

Pievienots 03.05.2016.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/pochemu-ne-hochetsya-zhit/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3823-vera-prosvirnina-reinkarnacija-un-teja (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3846-nadezda-batalova-misija-ir-iespejama (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3905-atjana-skornakova-domas-par-pasnavibu-var-but-ieprieksejo-dzivju-aktivacija (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/irina-akulova/11-dazadi/3774-irina-akulova-dzives-jegas-meklejumos-6-celoni-dveseles-naksanai-uz-zemi-2 (Tulk. piezīme)

[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/lana-culanova/11-dazadi/3853-lana-culanova-ka-un-kapec-cilveks-ir-aizmirsis-savu-dzives-uzdevumu (Tulk. piezīme)