Алена Обухова – Страшно ли умирать? Я нашла лекарство от страха смерти
Aļona Obuhova - Vai mirt ir briesmīgi? Es atradu zāles pret bailēm no nāves
Tas bija viens no maniem pirmajiem patstāvīgajiem iegremdējumiem pagātnes dzīvē, līdz tam es “gāju uz turieni” ar Pavadoni. Tā ka bija mazliet bailīgi, jo man taču bija paredzēts pirmoreiz iziet cauri sava ķermeņa nāvei un ieraudzīt šo finālu, un es nezināju, vai mirt ir briesmīgi.
Es ļoti baidījos šķērsot šo līniju, man šausmīgi sasāpējās galva, es katram gadījumam visa sarāvos, ja nu kas negaidīts... Taču viss pagāja burvīgi. Daudz, daudz labāk, nekā es biju iedomājusies šo pāreju.
Tad, lūk, pašlaik man gribējās tikai pozitīvu, resursību un ieraudzīt kaut ko labu. Es neapzināti palūdzu parādīt man labu vieglu manu dzīvi 16.-18. gadsimtā, ja tāda ir bijusi, ar veiksmīgām laulībām, dzīvi ar vīru mīlestībā un saskaņā, kad mani mīlēja vecāki.
Gribēju redzēt arī kādu no man tuvajiem cilvēkiem šajā dzīvē – meitu vai draudzeni, bet varbūt bijušo vīru – ar kuru man ir karmiskas saiknes[1].
Krievu jaunkundzes saldā dzīve
Kad es iegāju manu Hroniku (personīgās dzīvju bibliotēkas) telpā, uz mani no virtuālā ekrāna tieši kā saule uzšļakstīja! Šajā dzīvē es ievēlos nu taisni sulīgos zaļumos, un atnāca drošības sajūta.
Pretim manai apziņas daļiņai, kas karājās gaisā, skrēja un dzirkstoši smējās gaiša meitene ap septiņiem gadiem. Es redzēju, kā Es, tas ir, viņa, lēkā zaļā puķu dārziņā spilgtā zālienā savas dzimtas muižā. Tā uzvedas bērni, kas nekad nav dzirdējuši uzsaucienus, kas aug beznosacījuma mīlestībā...
Es atzīmēju, ka šajā dzīvē bērnībā es neatceros, ka es vispār smējos. Vēl jo vairāk tik atklāti un neapturami.
Mani pasauca uz māju, un es draiski aizlēkšoju turp savā garajā kleitiņā ar maigām rišām. Viesistabā es ieraudzīju savu tēti, staltu vīrieti ap 56 gadus vecu, frakā, ar vaigubārdu, ar ļoti labestīgām acīm.
Iznāca mans brālis ap gadiem septiņpadsmit. Junkurs? Kursants? Kaut kādā formā. Bet es skaidri redzēju, ka tieši es esmu vispārēja mīlule un bezgalīgi dārga.
Māmiņu es nepaspēju aplūkot, tāpēc ka manas dvēseles daļiņa burtiski zaudēja valodu no pārsteiguma.
Kad pietuvojos tēva sejai un ieskatījos viņa acīs, kā zibens uzliesmojums, skaņa, kā fotoaparāta klikšķis – un es sapratu, kas tas ir tēvs manā pašreizējā dzīvē.
Ar tēti mēs šajā dzīvē izšķīrāmies, kad biju es 6 gadus veca, un saziņu atjaunojām burtiski nesen. Taču nejūtu pārestību no viņa, kaut arī viņš bija jauns, pameta mūs un mani neaudzināja, un tēva man pietrūka.
Bet bija jāvirzās uz priekšu pa trīsdimensiju lentu pēc nākamā interesantā notikuma savā iemiesojumā. Lūk, es esmu jau 14 gadus veca skolniece. Manas apziņas daļiņa atzīmēja, ka manai meitai pašlaik ir 14 gadi, un sagribējās tuvāk precizēt, kāda toreiz es biju viņas vienaudze.
Pēc mirkļa parādījās detaļas, bilde: es mācos klosterī!!! Lūk, tas tik ir pārsteigums!...
Tas patiešām ir akmens klosteris, tas ir pie klints, tur ir daudz zaļumu un svaiga gaisa. Esmu tumšā stingrā formā kā dižciltīgo jaunavu institūtā – garā, ar slēgtu kaklu un baltu apkaklīti. Man ir stingra audzināšana, laba izglītība, mani gatavo jebkuriem apstākļiem: gan greznībai, gan bargai dzīvei.
Es saprotu, ka tētis par visu parūpēsies un mani sekmīgi izdos pie vīra jebkurā gadījumā. Mūsu ģimenes saknes un tradīcijas ir nesatricināmas. Mēs dzīvojam ļoti labi, kaut muiža ir neliela, bet ir dārznieks, istabene, auklītes, tātad viss ir kārtībā.
Pārnesos uz savas apmācības beigām un redzu sevi atkal tēva mājās. Esmu slaida, jautra un laimīga, bet ne klīrīga. Labas manieres.
Negaidīti telpā blakus man parādās vīrieša tēls. Droši vien tas ir mans pretendents uz laulības dzīvi. Man ir tāds mierīgums dvēselē, it kā citādi pat būt nevar. Es elpoju laimes un mierīguma gaisu. Es viņam smaidu...
Lūk, man jau ir apmēram 28 gadi. Mēs dzīvojam kopā, un es redzu savu mazo bērnu. Tādā smieklīgā veclaicīgā bērnu apģērbā! Jā, man ir bērns, viņam ir 6 gadi.
Почтенный замок был построен, Как замки строиться должны: Отменно прочен и спокоен Во вкусе умной старины. Везде высокие покои, В гостиной штофные обои, Царей портреты на стенах, И печи в пестрых изразцах. (А. С. Пушкин “Евгений Онегин”) |
Bij celta dižā kungu māja, Kā mēdz šīs pilis celt pie mums: Sendienu stilā, kā jau klājas, – Ērts, stiprs, mierīgs patvērums; Daudz telpu, tilpīga ikviena, Redz caru portretus pie sienām, Klāj viesistabas sienas zīds, Ik krāsns podiņš izrakstīts. (A. Puškins “Jevgeņijs Oņegins”. Atdzejojusi Mirdza Bendrupe) |
Vīrs, bērni, ar zaļumiem aizaudzis puķu dārziņš, tējas dzeršanas, klusa mietpilsoniska dzīve. Viss, kā es gribēju. Pietrūkst dizaina, no dzīves salduma pat vēmiens nāk… Šo manis un vīra bezdarbības stāvokli klasiķi dēvēja par “krievu grūtsirdību”. Man ir garlaicīgi, nu pārāk gludi viss ir, es smoku no garlaicības un vienmērīguma.
Šajā vecumā pēc 40 gadiem, kā man ienāca prātā transā, cilvēki novecoja nedaudz agrāk nekā tagad. Es pamanīju, kā mainās mans ķermenis. Šajā manā dzīvē es izskatos daudz jaunāk un labāk par toreizējo Mani. Es skaidri sajutu citas fiziskas izmaiņas. Tiesa – tas bija cits ķermenis, ar citiem parametriem, citu ādu…
Vēl pēkšņi atnāca tāda dīvaina sajūta. Es apjautu, ka mana tēva vietā, ar kuru man bija spēcīga garīga saikne, ir izveidojies tukšums. Droši vien viņš ir pametis šo pasauli.
Laulībā viss mierīgi. 🙂 Esmu aubītē un dodu dārzniekam norādījumus… Un tā tālāk… Visas laimīgās ģimenes ir laimīgas vienādi, kā ir teicis kāds pazīstams rakstnieks.
Es ļoti nopriecājos, ka ieraudzīju tādu dzīvi!! Visu seansu es centos pakavēties pie iemīļotiem mirkļiem un izbaudīt tādu veiksmīgu iemiesojumu.
Redzams, šī atslābinošā dzīve starplaikā bija atpūta, kad es “atnācu” vienkārši atpūsties. Tāpēc ka neieraudzīju īpašus lūzuma momentus.
Kā pārstāt bīties no nāves?
Tagad par aiziešanu. Lūk, šeit sākās pats interesantākais. Es tik ļoti baidījos paskatīties šo aiziešanas momentu, šī tēma vienmēr man ir bijusi “tabu”.
Līdz 28 gadiem es gulēju pie gaismas. Pēc tam man tomēr izdevās izstrādāt bailes[2] no tumsas ar dažādām spēcīgām tehnikām. Taču šī tēma man labpatiku neizraisīja. Es nekad nebiju domājusi, ka spēšu nodarboties ar regresijām, nemaz jau nu nerunājot par darbu kā regresoloģei un psiholoģiskas palīdzības sniedzējai cilvēkiem par šo tēmu.
Tajā dzīvē es, sirma vecenīte, “aizeju” vecuma dēļ, mājinieku apčubināta; viņiem visdrīzāk esmu mazliet apnikusi vecuma dēļ ?
Mana psihe mani sargā manā vīzijā! Aiziešana bija viegla. Biju nogurusi, man jau sāka trūkt pacietības pamest savu “ādiņu”.
Zīm. 4. pa labi blakus
Kad man izdevās ieraudzīt un sajust savu iziešanu no ķermeņa, bija ļoti interesants stāvoklis. Un nemaz nebija bail. Es uzkāros kā caurspīdīga saprātīga daļiņa virs savas novecojušās miesas, kura gulēja gultā ažūrā aubītē...
Es karājos zvaigžņotajās debesīs, kas nedaudz nelīdzinājās trešajai dimensijai, it kā jau būtu bijusi tajās.
Es augšā sāku lēni kustēties... Pavadoņa, kurš vadīja seansu, balss norādīja uz to, ka mani tagad iznāks sagaidīt mani Audzinātāji. Taču neviena nebija. Es nolēmu uzkavēties, palēninājos, raudzījos apkārt. Taču neviena nebija. Bija jāvirzās tālāk, uz es sāku peldēt pa zvaigžņu tuneli pati.
Un, lūk, te visa situācija negaidīti izvērsās kā labākajās “action” tradīcijās. No augšas un no sāniem es izdzirdēju Pavadītāju balsis, kā no radio kajītes. Mana Dvēsele sāka it kā sarunāties ar Tiem no augšas, kas mani veda. Man ilgi tika uzdoti īsi jautājumi, kā no dispečeru telpas. Man nemaz nebija bail.
Es-Dvēsele mierīgi un īsi atbildēju. Tā lietišķi un ar humoru. It kā pēc īpašas misijas. Kaut kas līdzīgs: “Nu, kā jūties? Tiki galā?” Un es it kā atbildēju: “Viss ir labi. Esmu mazliet nogurusi. Ilgi gaidīju aiziešanu.”
Šī situācija stipri samulsināja manu apziņu. Vērojot savas Dvēseles uzvedību, es mēģināju saprast. Ja mani nesagaidīja, tātad es esmu nobriedusi dvēsele[3]? Un pārliecināti zinu ceļu pati? Man ir, par ko padomāt.
Cilvēki, aiziet nemaz nav briesmīgi. Es no šīs tēmas bijos visu dzīvi. Un, lūk, tagad nācās to izstrādāt. Mani vienkārši iemērca šajā situācijā. Es noskatījos un izjutu to tādā spontānā piemērā no vienas no dzīvēm.
Kāpēc mēs neatminamies iepriekšējās dzīves?
Mārim ir tāds interesants jautājums “Kādēļ pārlūkot iepriekšējās dzīves?[4]". Sākumā man šķita, ka uz šo jautājumu atbildēt nav iespējams, izņemot tikai “Nu interesanti taču!”. Tagad es saprotu, kāds spēcīgs psihoterapijas instruments tas ir!
Es biju domājusi, ka jau esmu atbrīvojusies no bailēm no tumsas. Taču no galvenajām, bailēm no nāves – ne. Es biju šausmu pārņemta, ka, mācoties Reinkarnacionikas Institūtā, man nāksies vairākas reizes iet cauri šai miršanas pieredzei.
Ja es pati sev būtu varējusi toreiz pateikt, cik tas ir viegli!! Mana personiskā izaugsme un starpība šī jautājuma izpratnē 1 seansa (!) laikā ir vienkārši neticamas!
Nevaru teikt, ka es tiekšos atkārtot šo pieredzi (tā nav bauda, un es neesmu mazohiste). Taču es sāku attiekties pret šo savas eksistences daļu daudz vieglāk un vienkāršāk.
Vēl ienāca prātā... Tur, stāvot virs saviem vecākiem, kuri vēl nezina, ka es taisos viņiem piedzimt, mani apmeklēja doma, ka tajā spēlē tēta loma man patika. Un šajā spēlē es sazinājos ar viņu un palūdzu būt manam tētim, vecākam, arī šajā dzīvē.
Tētis un mamma kopā nedzīvoja. Redzams, es viņus savedu kopā mana iemiesojuma, nu, un kādu viņu pašu mācību dēļ. Viss nav vienkārši, ai, cik nav vienkārši. Viss ir saredzams lielā attālumā. Un vēl – lūk, tā, skatoties uz to no augšas.
Dvēseļu pasaulē man patīk arvien vairāk.
...Vairākas dienas man “skrūvējās līdz galam” šis stāsts par senatnīgo dzīvi. Man atnāca tāds insaits uz manu jautājumu, kāpēc mēs to neatminamies.
Un tagad es neatkārtošu vārdus no pazīstamām grāmatām par to, ka nepiedienas mums atminēties 54 nāves, 28 nodevības, 2 nocirstas galvas, 3 sadedzināšanas sārtā un tamlīdzīgus briesmekļus. Un visa lieta – dvēseles slinkumā!
Zīm. 5. blakus
Man ienāca prātā, ka, piemēram, guļot vannā, mēs dodam sev solījumu nedaudz uzkopt dzīvokli. Bet pēc tam, atslābinājušies un izsautējušies, atguļamies un atpūšamies, slinki atbīdot šo domu... kamēr pa dzīvokli “nesāks skraidīt peles”...
Uz Jauno gadu mēs uzsaucam daudz motivējošu tostu impulsīvi ar 1. janvāri sākt jaunu dzīvi[5], apmeklēt sporta zāli, sākt veselīgu dzīvesveidu un... novājēt. Svētki paiet, un līdz ar tiem aizmirstas mūsu cēlais impulss; un... vēl viens nemākulīgi nodzīvots gads.
Lūk, tieši tāpat daudzi cilvēki bezmērķīgi nodzīvo savas dzīves! Mēdz būt vesela vēl viena nemākulīgi nodzīvota dzīve! Tā arī dvēsele sola sev un... aizmirst. Man gribas savu stāstu pabeigt ar citātu no N. Zabolocka (Н.Заболоцкий) laba darba (1958).
Не позволяй душе лениться! Чтоб в ступе воду не толочь, Душа обязана трудиться И день и ночь, и день и ночь! |
Neļauj dvēselei slinkot! Lai piestā ūdeni nestampātu, Dvēselei ir jāstrādā Gan dienu, gan nakti, gan dienu, gan nakti! |
P.S. Vai jums ir bailes no nāves?
Reinkarnacionikas konsultante, psiholoģe, pētniece, projekta “Helen Channel Reinkarnacion” autore. Stāstu par savu pieredzi, dalos novērojumos. |
Pievienots 11.02.2015.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/strashno-li-umirat-ya-nashla-lekarstvo-ot-straha-smerti/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4008-karma-un-reinkarnacija (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4142-ka-pieradinat-bailes (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4013-intervija-ar-m-nutonu-dveselu-tipi-radniecigas-dveseles (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/citi-raksti/aleksejs-timofejevs/11-dazadi/3876-aleksejs-trofimovs-kadel-atcereties-ieprieksejas-dzives (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4233-jauna-dzive-no-jauna-gada (Tulk. piezīme)