Наталья Голубкина Зачем вспоминать свое зачатие и рождение

Natālija Golubkina - Kādēļ jāatceras sava ieņemšana un dzimšana

17 06 26 01

Šodien mēs parunāsim par bērniem, dzimšanas procesu un par to, kā tas ietekmē bērnu.

Pirms pusgadsimta ļoti populārs bija doktors Spoks (Benjamin Spock) ar savām rekomendācijām: “Ļaujiet mazulim paraudāt minūtes 15-20, ja varat to izturēt. Pamēģiniet viņu nomierināt ar knupīti.”

Bet šodien propagandējas saudzīga un cieņas pilna attieksme pret bērnu, maksimāla visu viņa vajadzību apmierināšana kopš dzimšanas un psiholoģisks komforts, lai izvairītos no traumām un kompleksiem.

Raksti un grāmatas izskaidro mums, kādas šausmīgas sekas personībai rada traumējošas situācijas:

exclamation mark mammas nevēlēšanās dzemdēt neplānotas grūtniecības gadījumā,

exclamation mark pretēja dzimuma bērna gaidīšana un vilšanās, ja tas nav noticis,

exclamation mark sarežģītas attiecības ar bērna tēvu,

pārdzīvojumi grūtniecības laikā un daudz kas cits.

Mēs esam visparastākie cilvēki, un ne viss mums vienmēr veidojas ideālā veidā. Bet ir tādi, kas tādēļ pārdzīvo un izjūt vainu, kura grauj no iekšienes.

Es gribu dalīties ar jums stāstā, kurš parādīs, ka ne tuvu vienmēr mēdz būt tā, kā raksta gudrās grāmatās. Katrai dvēselei, tāpat kā katram cilvēkam, ir savs unikāls ceļš.

 

Atmiņas LĪDZ iemiesojumam arī ir svarīgas

17 06 26 02

Reinkarnacionikas Institūta 2. kursā parādījās ļoti interesanta tēma “Ieņemšanas un piedzimšanas aplūkošana”. Izrādījās, ka šajā mūsu dvēseles un ķermeņa dzīves periodā var notikt notikumi, kas spēcīgi ietekmē turpmāko dzīvi.

Un, kad mēs jau apzināti atgriežamies pie psihi traumējošām situācijām, pārlūkojam tās no visiem iespējamajiem rakursiem (dalībnieku acīm, no dvēseles pozīcijas), tās zaudē savu graujošo spēku!

 

Trauma un pārsteigums māmiņai

17 06 26 03

Savā stāstā dalījās Olga P., kura aplūkoja notikumus sava dēla dvēseles acīm.

“Mišas dvēsele novēroja mani iepriekš. 5 gadus pirms viņa dzimšanas es gribēju, gaidīju un saucu bērnu, bet viņš mani mierināja – vēl nav pienācis laiks. Es gribēju meiteni, bet viņš plānoja būt vīrietis šajā dzīvē.

Un manām cilvēciskajām gaidām nebija nozīmes.

Viņš izvēlējās piedzimt neparastā vietā – sena vulkāna krāterī stepes vidū.

Bija svarīgs arī planētu stāvoklis attiecībā pret Zemi dzimšanas brīdī. Un spēkus, šeit krātera savāktus, viņa vilka kopā dzimšanas punktā, lai ieņemtu tos sevī maksimāli.

Es jūtu viņa dvēseli kā milzīgu un piepildītu ar spēkiem savu uzdevumu realizācijai nākotnē.

Bērna dvēsele visiem spēkiem mēģina iedarboties uz vecākiem, lai viņi pārbrauktu uz vajadzīgo dzīvesvietu. Liek mums ar vīru galvā ainas par dzīvi savā mājā, dienvidos, piepilda mūs ar šiem tēliem.

Ieņemšana sākas momentā, kad ir sākušies saspringumi attiecībās ar vīru. Un viņš saprot, ka gaidīt ilgāk nevar, jau ir jādzimst, citādi var neizdoties vispār.

Es rakstu vīram vēstuli, kur bija frāze: “Ceru, ka mums nebūs bērnu, tāpēc ka tu neparūpēsies par mums!”

Tajā brīdī bērna dvēsele glāsta man galvu un mierina: “Mīļā, viss būs labi! Man vajag piedzimt, atnākt uz šo pasauli,” – un pasmejas: “Un es jau esmu šeit!” Es biju stāvoklī, bet to nezināju!

Viņš atbalstīja mani, lai es paliktu ar vīru un radītu apstākļus viņa atnākšanai.

Grūtniecības laikā bērna dvēsele atrodas augstu, vēro no malas, neienāk ķermenī. Redz, kā priecājas ģimene. Visi gaida meiteni, bet viņš ķiķina: “Nu gaidiet, gaidiet! Es jums pārsteigumu sarīkošu. Vajag taču vīrieti jūsu tantīšu valstībā.”

Ar tēti viņš arī strādā. Tētim bija grūti pieņemt neieplānotu bērna uzrašanos, bet bērns pret to attiecas ar izpratni un iecietību.

Moments, kad es ultrasonogrāfijā uzzinu, ka būs puika, Miškas dvēsele raugās no malas uz mani, monitorā un berzē rociņas: “Aha! Tūlīt es tev sagādāšu pārsteigumu!”

Man birst asaras no pārsteiguma, kad pasaka, ka būs puika.

Vēlāk es stipri pārdzīvoju savas reakcijas dēļ, ka tā kaitēs dēla psihei, mani plosīja vainas sajūta. Bet viņš apskauj un mierina: “Viss būs labi! Būs tev blakus vīrietis!”

 

Dvēsele rūpējas par bērna ķermeni dzimšanas apstākļos

17 06 26 04

Viņš novēro sava ķermeņa attīstību, un viņam ļoti patīk, ka tas ir veselīgs, spēcīgs. Viņš domās ieskatās mana vēdera iekšienē un pārbauda.

Mēs gaidījām viņu ļoti ilgi, viņš piedzima ar aizturi. Bet viņš ievīsta mani pārliecībā un mierīgumā, jo viņam ir svarīgi piedzimt noteiktas planētu kombinācijas laikā, ne agrāk un ne vēlāk.

Līdz dzemdībām viņš atrodas ārpusē, neienāk ķermenī.

Viņš palīdz man ilgās dzemdībās, piešķir spēkus. Pēc diennakti ilgām kontrakcijām viņš pats apturēja dzemdību procesu, iemidzinot augli. Tāpēc ka lielā augļa un vēlā termiņa dēļ bija briesmas, ka var būt ļoti spēcīga asiņošana, kuru neapturēt mājas apstākļos. Viņš nopauzē procesu, mēs braucam uz dzemdību namu.

Ārsti sāk spiest ārā bērnu, un dvēsele no malas vērš visus savus spēkus un uzmanību uz to, la izvilktu un izspiestu milzīgo galvu cauri dzemdes kanālam, to pārāk nesabojājot.

Un tikai momentā, kad bērns izslīdēja ārā, dvēsele ienāca ķermenī.

Ļoti dīvainas sajūtas, ķermenis dreb no sasprindzinājuma. Galva ir paņurcīta, kontuzēta, ar to ir kaut kas nesaprotams. Bērns domā: “Labi. Pēc tam tikšu skaidrībā ar to. Tagad ir jāiedzīvojas ķermenītī, jāpieskaņojas viņam.”

Nedaudz dedzinoša sajūta no gaisa plaušās. Pieskaņojos elpošanas kustībām. Kad ietina autiņos, kļuva labāk. Pēc tam dvēsele aktīvi nodarbojas ar galvas atjaunošanu smalkajos līmeņos. Viņai palīdz liels eņģelis.

Viņam bija svarīgi piedzimt šajā vietā. Apstākļi dzemdību namā ir tikai izmaksas. Es kā mamma izdarīju visu iespējamo no manas puses, lai maksimāli samazinātu riskus.

Toties vieta, kur mēs dzīvojām, palīdzēja maksimāli atjaunoties mums abiem.”

 

Ko deva ieņemšanas un piedzimšanas atcerēšanās

17 06 26 05

Kas tad iznāca rezultātā? Olga atnāca uz konsultāciju ar sūdzībām, ka viņas dēlam kopš diviem gadiem ir neirozes dažādās formās uz pilnīgi labvēlīgu ģimenes apstākļu fona.

Bērns ir pārlieku jutīgs. Bet viņa pati redz cēloni savos pārdzīvojumos grūtniecības laikā par to, ka gaidīja meiteni, un ne pašos labākajos dzemdību apstākļos.

Un, kad mēs ieraudzījām, ka dvēsele pati mierīgi attiecas pret vecāku gaidām, pati piedalās vietas, laika un paša dzemdību procesa organizēšanā un vēl palīdz māmiņai, atbalsta viņu dvēseles līmenī, tad aizgāja vainas sajūta, sajūta, ka nav tikusi galā, ka varēja labāk vai ka ir pieļāvusi kļūdu.

Bērna dvēsele zina savu ceļu un uzdevumus, viņa kontrolē visu notiekošo, vajag tikai uzticēties viņai un iet savu ceļu.

Māmiņa varēja nomierināties, pieņemt situāciju, kā ir, un tādā veidā atlaida spriedzi. Un, kad nomierinājās viņa, tad arī bērns, kurš reaģēja uz viņas stāvokli, sāka justies labāk.

Aizgāja tiki un neirozes. Abi koncentrējās uz to, kurp virzīties tālāk, nepieķeroties pagātnei.

Tas nenozīmē, ka tā mēdz būt vienmēr! Katrs gadījums ir unikāls. Tāpēc es aicinu vienmēr katru situāciju aplūkot individuāli un neizdarīt vispārinātus secinājumus.

Un aicinu jūs mācīties uz Reinkarnacionikas Institūtu, kur jūs varēsiet apgūt iepriekš aprakstīto tehniku un daudz ko citu.

 

Un kas jums izrādījās vērtīgs un negaidīts šajā stāstā? Dalieties komentāros!

 

 Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere.

Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 26.06.2017.

https://ru.reincarnatiology.com/vspomnit-zachatie-rozhdenie/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe