Наталья Голубкина Исцеление детства

Natālija Golubkina - Bērnības dziedināšana

17 03 06 01

Visi mēs esam “dzimuši bērnībā”…
Tikai nedaudzi var palepoties ar absolūti laimīgu un neaizēnotu bērnību, pavadītu mīlošu un gādīgu vecāku un tuvinieku ieskāvumā.

Visbiežāk, atnākot uz Reinkarnacionikas Institūta bāzes kursu, studenti negrib to atcerēties, jo tā ir pilna ar traumējošām situācijām un sāpīgiem pārdzīvojumiem.

Kamēr jūs augāt, jums radās daudz iemeslu, lai apvainotos uz saviem vecākiem vai citiem pieaugušajiem, klasesbiedriem, draugiem.

Nav svarīgi, vai jūs aizvainoja ar nodomu vai pilnīgi nejauši, šīs jūtas ir pilnīgi reālas un var plosīt jūs līdz šim laikam.

Reizēm tās atstāj ļoti dziļas brūces, kas formē jūsu uzvedību un reakcijas pat pieaugušā vecumā. Vai arī “nospiež plecus” ar smagu nastu, kuru jūs velkat uz sevis, baidoties pat atcerēties savu pagātni.

Reinkarnacionikas instruments ļauj ne tikai atminēties jūsu iepriekšējās dzīves, bet arī notikumus, kurus jūs piedzīvojāt pašreizējā iemiesojumā.

Pat ja tie ir sen aizmirsti un apglabāti zemapziņas dziļumos.

Iespējams, jūs jautāsiet: “Un kādēļ to vajag? Jo tas taču var būt ļoti sāpīgi! Kādēļ vandīt pagātni?”

Paskatīsimies, pie kā tas ved!

 

Kritu kaunā uz skatuves

17 03 06 02

“Atcerējos situāciju apmēram deviņu gadu vecumā. Pionieru nometne, skatuve, notiek aktīvistu uzstāšanās, es tajā piedalos.

No rīta, uzstāšanās dienā, kļuva zināms, ka viena no dalībniecēm ir saslimusi, un man uzlika viņas lomu papildu ar glaimojoši piespiedu žestu.

Teksts bija ietilpīgs, bet laika sagatavoties maz. Visi izrādes dalībnieki to saprata. Kādā momentā es apklustu, aizmirsusi vārdus. Visi dalībnieki sāka man čukstus teikt priekšā.

Ķermenī es sajutu protestu, sašutumu, karstumu, sausumu mutē. Mani neuztrauca tas fakts, ka esmu aizmirsusi vārdus, es varēju brīvi improvizēt – pierasta situācija. Māmiņas skola!

Taču es biju sašutusi par to, ka man saka priekšā, tādā veidā traucējot sakoncentrēties.

Es sajutu iekšēju diskomfortu, vēlmi no skatuves aizskriet, ko es arī izdarīju. Kā lode ielidoju korpusā, iekritu gultā un ilgi raudāju, pārņemta ar salauztības, kauna, negoda, dvēseles ciešanu un sāpju sajūtu.

Pionieru vadītājas laukā es sajutu apjukumu, trauksmi, nožēlu, ka šis teksts tika iedots man, nevis citam cilvēkam.

Es sajutu vadītājas vēlēšanos situāciju atrisināt ar manu palīdzību, rēķinoties, ka es tikšu galā (tā bija noticis vienmēr agrāk).

Taču viņas laukā es nejutu izpratni, ka teksts bija diezgan liels, termiņš tā sagatavošanai ļoti ierobežots un ka man tas var būt sarežģīti.

No “matrjoškas” es ieraudzīju, ka situāciju varēja atrisināt mazāk traģiski – ieklausīties uzvednēs, turpināt stāstu. Taču mani bija pārņēmušas emocijas, un es biju zaudējusi paškontroli.

Pacēlusies Dvēseles līmenī, es apzinājos, ka šī situācija bija ieplānota no augšas. Man izdevās no tās gūt vairākas mācības:

  • Dzīvē tamlīdzīgas situācijas atkārtojās. Tie ir mani “grābekļi”: neuzņemies svešu atbildību, risinot citu problēmas.
  • Manā dzīvē šī mācība atspoguļojās darba procesā ar bērniem un sociālajā darbā ar izpratni, ka nepieciešams būt elastīgākai attiecībā pret bērniem un tiem, kas nav aizsargāti.
    Izjutusi šo pieredzi, es apzinājos, ka jebkuras situācijas dažādi cilvēki, īpaši bērni, var saprast un uztvert ļoti dažādi.
    Lai lieku reizi netraumētu bērnu, nepieciešams uz situāciju paraudzīties viņa acīm.
  • Iegremdēšanās beigās, kad mani atgrieza uz skatuves un lika priekšā ieraudzīt publiku, kura laipni un saprotoši man smaidīja, man atnāca izpratne, ka velns nav tik briesmīgs, kā viņu mālē mana iztēle.
    Es dziļi izjutu
    siltu atbalsta enerģiju!”

Jeļena T.

Tādējādi var atlaist aizvainojumu pret pieaugušo, uzkrāvušu pārāk daudz uz meitenes trauslajiem pleciem, tāpēc ka, pateicoties šai pieredzei, Jeļena iemācījās viņai svarīgas lietas un tagad palīdz citiem cilvēkiem.

Un pēc situācijas apskates aizvainojumu nomaina pateicības sajūta, kura, kā jūs zināt, pati par sevi rada brīnumus.

 

Es māmiņai neesmu vajadzīga

17 03 06 03

“Es stāvu mazā virtuvē un lūdzu māmiņai paspēlēties ar mani, uzdodu kaut kādus jautājumus un piesaistu viņas uzmanību. Man atbild: “Liec mani mierā!”

Pamestības, pārestības, bezpalīdzības un sāpju krūtīs sajūta, vēderu stindzina, savelk ar gumijas žņaugu. Es pagriežos un, nodūrusi galvu, aizeju uz nekurieni.

Skatos uz situāciju no māmiņas lauka. Viņa ir norūpējusies, satraukta, galvā doma: “Kā dzīvot tālāk, kā pabarot meitu un apģērbt?”

Raugoties uz mani, viņa jūt milzīgu mīlestību, rūpes un trīsošu attieksmi.

Tikai tas viss ir iekšienē. Izpaust neizdodas, viss iekšienē ir iestrēdzis it kā. Šķiet – ja jūtas izbrāztos, kopā ar tām izplūstu gan sāpes, gan asaras, gan izmisums.

Bērnam to redzēt nevajag. Viņa vēl ir pavisam maza. Tāpēc vienīgā frāze “Liec mani mierā!” ir it kā izrauta no pilnīgi cita stāsta.

No Dvēseļu Pasaules saprotu, ka tas bija pats pareizākais variants priekš manis toreiz. Tas paglāba mani no pieaugušo psiholoģiskajām ciešanām, kuras nebūtu man pa spēkam.

Secinājums: reizēm vārdi, kurus mēs dzirdam, atspoguļo to jēgu, kuru mēs tajos ieliekam.

Bet, lūk, jautājums: vai šī jēga ir īstā? Vai to gribēja mums paust cilvēks? Kā redzu no piemēra – nē. Es gaidīju 37 gadus, lai saprastu šo jēgu, – tas ir tā vērts!”

Nadežda A.

Tā, vienkārši atceroties sāpīgu bērnības situāciju, jūs varat atbrīvoties no smagas sajūtas, ka esat noraidīti, nemīlēti, un iemācīties saprast, ka ne visi cilvēki ārēji izsaka to, ko domā un jūt.

Ka reizēm, attālinoties no bērniem, vecāki viņus šādā veidā aizsargā.

 

Un atkal rodas maiguma un pateicības jūtas, dziedinot dvēseli un jūsu dzīvi.

 

Viss bija ieplānots iepriekš

17 03 06 04

“Vēl ļoti bieži, paskatoties pašu situāciju un paraugoties uz to nevis no cilvēka pozīcijas, bet no mūsu viedās dvēseles līmeņa, jūs pēkšņi saprotat, ka tā ir ieplānota pieredze, par kuru dvēseles ir vienojušās iepriekš.

Tēvs nomira, man nebija vēl 6 gadi. Ar māti kopš bērnības bija bēdīga situācija – nebija mīlestības, bija daudz negatīva un agresijas no viņas puses. Es garīgajā pasaulē pajautāju, kāpēc tā.

Sapratu, ka tieši mana dvēsele uzņēmās tādu smagu mācību, lai pamodinātu mātes dvēseli caur savu bērna kliedzienu. Taču viņas dvēsele bija no tāda dzelzsbetona, ka mani kliedzieni tā arī neaizgāja līdz viņai pilnā mērā.

Tikai mana dēla nāve kaut kā izkustināja situāciju, viņa sāka no jauna apjēgt savu dzīvi…

Iznāk, ka arī es caur šīm pieredzēm izaugu garīgi un sapratu, cik sarežģītu uzdevumu es tik ilgi nēsāju savā dvēselē.

Mana mīlestība pret māti nepamodās, taču atnāca izpratne, ka caur sevi mēs palīdzam citiem… arī garīgi izaugt.”

Valentīna G.

“Plānojot iemiesojumu, es palūdzu māmiņai norūdīt mani un sagatavot tai dzīvei, kuru es sev ieplānoju, iedot man lādiņu, tajā skaitā vīrišķas enerģijas, kad nav tēva.

To viņa arī darīja, kā varēja. Dvēseļu pasaulē apkampieni, mīlestības un laimes straume līdz asarām.”

Dina L.

“Es sapratu, ka ne vienkārši tā rodas mūs traumējošās situācijas bērnībā, ka bieži tās ir ieplānotas.

Un no dvēseles skatpunkta tās var daudz nozīmēt, kā pieredze, kā iepazīšanās ar to, ar ko nāksies strādāt šajā dzīvē turpmāk! To ir svarīgi laikus saprast!!!”

Jūlija U.

Kā likums, tā ir vērtīga pieredze abām dvēselēm, nevis ciešanas un sodības, kā mēs ierasti vērtējam notiekošo no upura pozīcijas.

Un dvēseles ar mīlestību un pateicību pieņem šo velti.

 

Kādēļ atcerēties bērnības traumas

17 03 06 05

Jūs izlasījāt tikai dažus gadījumus no to milzīgās daudzveidības par to, kādas transformācijas notiek ar cilvēkiem, aplūkojot bērnības traumējošās situācijas.

Gribu atzīmēt, ka mēs neko nemainījām, nepārrakstījām un pat neizmantojām dziednieciskas tehnikas. Kaut arī kombinācijā ar tām rezultāts būtu vēl spilgtāks.

Mēs tikai aplūkojām reiz notikušo no dažādiem skatpunktiem, piedaloties visiem dalībniekiem, un, galvenais, no dvēseles skatpunkta, kurai šī pieredze izrādījās svarīga un vērtīga.

Un jau tas vien būtiski izmainīja cilvēku attieksmi pret to, kas reiz šķita tik sāpīgs, netaisnīgs un pat cietsirdīgs.

Tie, kas ir izgājuši tamlīdzīgu pieredzi, nemainīgi izjūt

  • neticamu atvieglojumu, it kā nometuši no pleciem smagu nastu;
  • dziļu pateicību tuvinieku dvēselēm par viņu ieguldījumu un palīdzību apziņas attīstībā un paplašināšanā;
  • un, protams, bezgalīgu mīlestību, kura dziedina pat pašas dziļākās brūces.

 

Ja jums arī gribas izmainīt savu attieksmi pret savām bērnības traumām, jums jāizmanto kāda meditācija par šo tēmu.

 

 Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas institūta 2. kursa trenere.

Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 06.03.2017.

https://ru.reincarnatiology.com/istselenie-detstva/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe