Наталья Голубкина Убийства глазами Души

Natālija Golubkina - Kā uz slepkavīgām raugās Dvēsele

16 09 11 01

Slepkavības, šķiet, ir viena no pašām karstākajām tēmām jaunumos internetā un TV, un laikrakstos. Tās izraisa vislielākās emocijas un sašutumu.

Netaisnība, nožēla, sāpes, riebums, bailes uzplaiksna cilvēku apziņās.

Un tam sekas – naids, vēlme atriebties, pretī pausta cietsirdība, noslēgtība un bailes pašās nenozīmīgākajās mūsu dzīves darbībās.

Jūs varat pašlaik iedomāties, ka jūsu bērns patstāvīgi ir aizgājis uz skolu, ja tā atrodas aiz kvartāla robežām?

Un ka viņš pats tramvajā ir pavizinājies līdz pilsētas centram vienkārši pastaigāties, apēst saldējumu, apmeklēt kādu pasākumu?

Es pilnīgu jūtu, kā paplašinās jūsu acis un mati ceļas stāvus: "Nē! Tas ir BĪSTAMI!”

16 09 11 02

Bet pavisam nesen mēs taču bijām brīvāki. Brīvi no kā? No bailēm! Mūsu dzīvē nebija kratīšanu un metālu meklējošu rāmīšu pie ieejas izklaidējošās iestādēs, teātros un muzejos.

Un cik cilvēku mūsu laikā vispār neiet uz masu pasākumiem tikai tāpēc, ka ir iespējami terora akti, kuri jau ir aiznesuši tūkstošiem miermīlīgu cilvēku dzīvību.

Jūs jautāsiet, no kurienes tāda netaisnība?

Kāpēc Dievs jeb Visums, tik mīlošs un vieds, pieļauj tamlīdzīgas šausmas mūsu dzīvē?

Tie, kas ir pieredzējušāki garīgajās tēmās, jautās: kādēļ dvēseles iet cauri tādai pieredzei? Kurš to plāno un kādēļ?

Saturs

 

Slepkavības caur iepriekšējo dzīvju pieredzi

Es jums lieku priekšā nedaudz ieskatīties aiz priekškara ar Reinkarnacionikas instrumenta palīdzību, kurš ļauj atminēties savas iepriekšējās dzīves, un nedaudz papētīt šo tēmu, kura izraisa tik daudz emociju.

Lūk, ko saka tie, kam izdevās atminēties savus iepriekšējos iemiesojumus, kas saitīti ar slepkavību.

 

Nāvessods garīgas izaugsmes dēļ

Pirmajā acu uzmetienā nejēdzīga bojāeja – saņēma gūstā un nenoskaidrojot (uzskatīja par citu cilvēku) sodīja ar nāvi.

Izrādījās, kas tas cits cilvēks ir man ļoti tuva dvēsele. Ar savu nāvi es viņai garantēju papildu laiku ļoti ražīgai dzīvei.

Šajā pašreizējā dzīvē viņa bija man tuva draudzene, kuras nāves ļoti spēcīgi mani pavirzīja garīgajā attīstībā.

Jevgēnija G.

 

Tēva noslepkavošanas grēks

Tajā iemiesojumā es biju vīrieša ķermenī un nogalināju savu tēvu. Viņš bija ļoti cietsirdīgs, bieži sita māti un mani, mazu dēlu.

Kad man bija apmēram desmit gadu, viņš tika padarīts par izstumto, izraidīts no apmetnes (tas ir viduslaiku sākums Krievzemē). Viņš dzīvoja no laupīšanas. Apmetnē pret mums ar māmiņu attiecās labi, bet pret mani – piesardzīgi, it kā vērojot, vai manī neizpaudīsies viņa raksturs.

16 09 11 03

Divdesmit septiņu gadu vecumā es tēvu pēkšņi satiku vienā no tavernām. Viņš bija sarunai adekvātā stāvoklī, mums izraisījās saruna. Es viņam pastāstīju par sevi, savu ģimeni, māmiņu.

Viņš runāja maz, bet bija redzams, ka tas viņu maz interesē. Kādā brīdī es sapratu, ka viņš vēro kādu cilvēku, redzams, naudīgu. Mani tas padarīja piesardzīgu. Atvadījies es tomēr sāku viņus iztālēm vērot.

Kad satumsa, tēvs sāka sekot šim cilvēkam un es aiz viņiem. Es redzēju, ka tēvam ir nazis. Kad sākās kautiņš, tēvs šo cilvēku sadūra.

Manā dvēselē radās milzīga kauna sajūta, ka to izdarīja mans tēvs. Es, ne gluži apzinoties, ko daru, uzbruku viņam, izrāvu nazi un vairākas reizes iedūru viņam vēderā. Viņš saļima un nomira.

Uz palīdzības saucienu saskrēja cilvēki, ieraudzīja viegli ievainotu cilvēku un mani. Kas tika izdarīts ar tēva ķermeni, es vairs neredzēju.

Man bija transa stāvoklis: no vienas puses, – nožēla par nodarīto, no otras, – vēl par vienu nelieti ir kļuvis mazāk. Kādu laiku mani turēja kaut kur ieslodzītu, bet pēc tam bija kaut kas līdzīgs tiesai un es tiku atlaists pie ģimenes.

Kopš tā laika es dzīvoju ar smagu sirdi, nevienam neko nestāstīju un kļuvu ļoti noslēgts. Taču tajā pašā laikā ļoti mīlēju bērnus – gan savus, gan svešus, viņi vienmēr bija blakus. Nomiru apmēram septiņdesmit gadu vecumā.

Pāriemiesošanās notika ar vainas sajūtas atliekām, ka esmu notraipījis savu dvēseli ar tēva noslepkavošanas grēku.

Pēc sarunas ar nogalinātā dvēseli es ieraudzīju, ka viņš to bija uztvēris kā spēli, ne vairāk. Viņam pat bija interesanti, ka man ir palikuši sirdsapziņas pārmetumi.

Šo dvēseli es atpazinu. Mēs bieži iemiesojamies blakus, viņa neietilpst radinieku grupā, taču mana dvēsele visu laiku attur viņu no savas enerģētiskās struktūras sagraušanas.

Arī audzinātāji paskaidroja, ka toreiz to bija nepieciešams izdarīt. Tā bija ieplānota pieredze, taču ne mana, bet manas un viņa dvēseles Audzinātāju pieredze.

Jeļena P.

 

Ieprogrammēta nāve

Ieraudzīju sevi kā marodieru slepkavu. Nāvessods bija publisks pakarot, lai pārējie nekļūtu līdzīgi.

Iedzīvotāji atradās uz kādas salas, iespējas tikt līdz tuvākajām zemēm nebija, pārtikas bija maz.

Trīs jauni puiši sāka pa naktīm zagt no svešām saimniecībām, reiz tika notverti un brīdināti. Taču pēc trešās reizes tika pieņemts sodīt ar nāvi.

Viss notika ātri un spontāni, neviens negaidīja tādu rezultātu. Lēmumu par pakāršanu pieņēmu es, pilnīgi uzņemoties atbildību. Pēc tam bija kauna sajūta un nevēlēšanās tālākajā kļūt par līderi sabiedrībā.

Galvenā doma: Tev nav tiesību kļūdīties.

Dvēseles līmenī šī slepkavība netika uzskatīta par kļūdu, bet bija ieprogrammēts notikums.

Marija S.

16 09 11 04

Esmu maza meitene senajā Japānā. Vecākus manā klātbūtnē nogalina cilvēki no naidīga klana. Mani audzina onkulis, mācos mākslu apburt un nogalināt (tāds sievišķīgs viltīgs paņēmiens), zinu, ka izaugšu un atriebšos.

Pabiju divās slepkavību ainās, atzīmēju, ka, tās veicot, man jūtu vispār nav, gribas visu izdarīt meistarīgi, kā hieroglifu uzrakstīt.

Uzreiz pēc tam – sajūta par labi paveiktu darbu, it kā taisnīgumu būtu atjaunojusi. Pēc tam sēžu uz augsta jumta un baudu atbrīvošanās sajūtu.

Dvēseļu pasaulē – viena no manis nogalināto cilvēku dvēselēm kopā ar mani smejas, piekrīt, ka viss bija pēc plāna (bija alternatīvs variants – kad mani nogalinātu kopā ar vecākiem), ka viņš bija pelnījis tādu galu.

Jevgēnija G.

 

Iemācīties kontrolēt emocijas

Biju vīrietis muižnieks. 19 gadsimts. Viņam bija slikts raksturs, viņam nepatika cilvēki, un viņš ar visiem ķildojās, viņam kopš bērnības ir tā.

Slepkavība – tā bija divkauja pēc strīda. Tādas skaistas izrakstītas pistoles bija. Pret nogalināto bija pretīgums un riebums. Kad biju nošāvis – saviebos, nometu pistoli zemē, pagriezos un aizgāju.

Tādi gadījumi bija vēl pēc tam. Kad satikos ar nogalinātā dvēseli, viņš smējās par mani, teica, “nu tu gan dod”.

Tā bija provokācija, un principā tāds rezultāts bija gaidāms, bet, ja es lietu nebūtu novedusi līdz divkaujai, būtu bijis labi.

Vispār tur mana dvēsele bieži kavējās pārdomās un visu laiku mēdza sastingt.

Tajā iemiesojumā bija jāiemācās kontrolēt emocijas.

Gala rezultātā man stāvēja priekšā vēl pabūt iemiesojumos, kur nāksies strādāt ar emocijām.

Olga A.

 

Lepnums iet bojā no cienīgas rokas

Lomas Upuris-Bende manā pieredzē neizskatās tik skarbi.

Karojošas indiāņu ciltis, kur nogalināja tikai vīrieši-karavīri un tikai vīriešus-karavīrus.

Katra uzvara kā vēl viens pluss varonības krātuvītē, un tas tika uztverts kā dotums. Karavīrs, ejot bojā no cienīga karavīra rokas, mira ar domu tieši par to!

Tas ir, tikt nogalinātam no iesācēja karavīra – ir gandrīz kauns, bet saņemt nāvējošu triecienu no izslavēta varoņa – tas ir lepnums. Tāpēc par tādiem nesēroja, bet sacerēja dziesmas par viņu cienīgo aiziešanu.

Atbildība par kādu dzīvību kā vadmotīvs: ne tu devi, ne tev atņemt. Tāpēc slepkavības bija apzinātas. Izpratne par notiekošo, nevis akla dzīvības atņemšanas darbība.

Anželika

16 09 11 05

 

Lai nekaitētu cilvēkiem

Biju jaunietis no Itālijas, aizgāju par jungu uz pirātu kuģa – romantiski taču. Slepkavība notika uz pirātu kuģa, bija bezvējš, bija karsts, un visi bija izsalkuši.

Es sēdēju uz klāja, un viens spēcīgs pirāts sēdēja iepretim, mēs sarunājāmies, bet pēc tam ne no šā, ne no tā nogalināja mani ar nazi, nesapratu kādēļ.

Pēc tam dvēseļu pasaulē kļuva skaidrs, ka man nevajadzēja iet uz pirātu kuģi, bet bija jākļūst par talantīgu kapteini.

Ja es būtu kļuvusi par talantīgu pirātu, es nodarītu cilvēkiem lielu kaitējumu. Tāpēc mani nācās novākt, kamēr nav par vēlu.

Olga A.

Mani audzinātāji atbildēja, ka fiziskajā ķermenī var nogalināt tikai to dvēseli, kura tev ir ļoti tuva, ar kuru tu “draudzējies” un kura ir devusi piekrišanu šai “darbībai”.

Alla I.

 

16 09 11 06

 

Neļāva līdz galam izspēlēt iecerēto

Jauns nēģeris. Galināja siltiem balto kareivju. Ierocis – nazis. Pirmo reizi – drebulis un nelabums, pēc tam – kā zāli, nezāles pļāvu.

“Mājām” uzbruka – tā ir vienkārši aizsargāšanās. Izglāba balta meitene no gūsta, pažēloja, bet viņu kareivji, baltie, vajājot mani, kļūdas dēļ nogalināja.

Te atnāca apjēgšana – tā jautājumu neatrisināt. Aizbraucu ar meitenes tēvu (šajā dzīvē – tas ir mans tēvs) uz Eiropu, lai izprastu citu pasauli, citus cilvēkus, citu redzes viedokli.

Kareivju dvēseles – bez pārmetumiem, meitene – savu lepnību atstrādāja, arī bez pārmetumiem.

Ja vienošanās par nāvi bija PIRMS iemiesojuma – nekādu seku dvēselei nav.

Ja tomēr tas bija krustojums ar variantiem (saprast, izpaust, pārvērtēt) – nogalināto dvēseles lamājās spēcīgi, ka neesmu ļāvusi līdz galam izspēlēt iecerēto.

Olga G.

Esmu meitene, mugurā nazis, ķermenis jau ir miris.

Dvēselē milzīga pateicība tam, kurš pārrāva manu atrašanos uz zemes tādā veidā.

Aleksandra R.

16 09 11 07

Biju kalpotāja pie šķīstas dievietes. Iemīlējos puisī, un mani par to apraka dzīvu. Es nāves brīdī nožēloju un apsolīju, ka vienmēr mīlēšu tikai Dievu un nekad neiemīlēšu cilvēku.

Augšā pasmējās: “Vai tas nebija lieki?” un apsolīja, ka man tagad stāv priekšā daudz interesantu un aizraujošu pieredžu.

Ela K.

 

Kontrakti ar tiem, kurus nogalināji

Man tas bija saistīts ar naudas iegūšanas pieredzi. Sākumā negribēju strādāt, pēc tam ieraudzīju, cik viegli var atņemt naudu citiem. Pakāpeniski pārgāju pie laupīšanas uz lielceļa, aplaupīju bagātas karietes. Nogalināju tos, kas pretojās…

Es šo pieredzi izgāju vīrieša ķermenī. Dvēseļu pasaulē ieraudzīju, ka tie bija kontrakti ar tiem, kurus galināju.

Jūlija G.

 

Ļaut pacelies un nobriest jaunajam

Biju citplanētu izcelsmes priesteris uz Zemes.

Tuksnesīgas vietas, daudz smilšu un kalnu. Veicu rituālas nogalināšanas (ar sirpi pa kaklu) piramidālas formas templī, kurā iespīdēja plata gaismas strēle.

Rituāls ūdenim. Viena nogalināšana bija masveida – akmeņu nogruvuma veidā kalnos. Aizgāja bojā daudz cilvēku.

Vēlāk pajautāju, kādēļ to vajag.

Atbilde: lai ļautu pacelies un nobriest jaunajam, kuram būtu liela rezonanse vēsturē.

Kaut kādu īpašu izjūtu man nebija. Jutu atšķirtību no materiālā plāna, un ka pildu svarīgu misiju.

Taču godīgi – tāda pieredze notrulina dvēseli, un pēc tam vajadzīgi iemiesojumi, lai uzjundītu sevi jūtu ziņā, iegūtu cilvēcības pieredzi.

Ela K.

 

Mīļoto vai mīlošo izdarītās slepkavības

Man bija ļoti svarīgi, vai ne pašlaik mīļotais cilvēks nav nogalinājis mani vai pavēlējis noindēt – dažādās dzīvēs.

Ar indi vai šķēpu, vai ar zirgiem.

Dzīvēs man ir četri slepkavas. Divi mani mīļotie cilvēki vienu reizi pārrāva mani ar zirgiem, 2 daļās, lai netiktu nevienam.

Dīvaini, ka slepkavībai bieži piekrīt mīļotie vai mīlošie cilvēki dažādās dzīvēs.

Jūlija

16 09 11 08

 

Slepkavība greizsirdības dēļ

Pat negaidīju, viss sajūtu līmenī… 17. gadsimts, Spānija, man ir 17 gadu, es – jauna meitene – esmu iemīlējusies vīrietī, viņam ir 28 gadi, pazīstams skaistulis, pret mani nenopietns, pastāvīgi flirtēja ar mani.

Gribēju sākumā noindēt, bet sapratu, ka nespēšu; afekta stāvoklī, greizsirdības un viņa flirta ar mani novesta, ar dunci rokā nogalināju viņu…

Pēc tam rūgti nožēloju, gāju pie kapa, raudāju, rūgti nožēloju, pēc tam klusi nodzisu.

Audzinātāji teica, ka tā bija vienošanās, savdabīga spēle, man vajadzēja to iziet fiziski, taču iemācīties pārvaldīt savas jūtas jau viedāk…

Viņa dvēselei pret mani pretenziju nav, tāpēc ka tā ir pieredze diviem…

Visa informācija uzpeldēja tādos nelielos telepātiskos uzliesmojumos, nebija secīgu darbību… Tā man ir interesanta pieredze!

Radās izpratne – lai kādas emocijas tevi nevadītu, vajag tomēr slēgt iekšā savu dzīves viedumu… vai censties to sastrādāt.

Valentīna G.

 16 09 11 09

 

Slepkavība, lai aizsargātu bērnus

Man slepkavas pieredze šajā dzīvē noderēja, lai aizsargātu savus bērnus.

Nogalināt nevienu šajā dzīvē negribēju, bet jūtas un emocijas ekstremālās situācijās bija ļoti spēcīgas un “ienaidnieki” atkāpās, kaut arī biju vāja un trausla. Iekšienē auga varens spēks, gatavība visu sagraut, kad kāds draudēja maniem bērniem.

Zinaīda Š.

Slepkavas un upura pieredze – tā ir dzīves un nāves robežas apjēgšana, jau pēc tam atbildība par savu dzīvību un par citu dzīvu būtņu dzīvību.

Rezultātā tiek iegūta prasme nepārkāpt šo robežu, nesot sevī abas īpašības – no slepkavas (izlēmību, drosmi) un no upura (prasmi ziedot savu dzīvību citu dēļ).

Zinaīda J.

 

Apzināšanās – sapratu, ka slepkavība ir šausmīga no malas, nevis dalībniekiem… tā ir ļoti nopietna pieredze, par kuru notiek vienošanās iepriekš Dvēseļu Pasaulē.

Mila

 

Nodrebēt no vardarbības bezjēdzības

Mazs zēns, ap gadiem 6-7, kaut kur Dienvidamerikā 20. gadsimtā. Nošauts stadionā kopā ar tādu pašu bērniņu grupu.

Faktiskā pieredze Dvēselei – 100% upura, bezpalīdzības un bezizejas sajūta – variantu izdzīvot vienkārši nebija.

Visas Dvēseļu grupas, kuras piedalījās tajā, misija – likt Pasaulei nodrebēt no bezjēdzīgās vardarbības, aizdomāties par kustības virzienu.

Natālija H.

16 09 11 10

 

Dvēseles Atbildības Grāmata

Viena no iepriekšējām dzīvēm – bendes ķermenī. Priekš kam – tā ir tikai viena no dvēseles pieredzes iegūšanas šķautnēm.

Šajā iemiesojumā Dvēseles uzdevums bija pildīt kaut ko līdzīgu atbildīgai misijai – asiņainā laikmetā būt objektīvam instrumentam Dvēseļu visātrākajai un nesāpīgākajai (bende bija profesionālis savā darbībā un pārstāvēja pazīstamu dinastijā, sācis savu ceļu 7 gadu vecumā) pārvešanai no iemiesojuma uz telpu starp dzīvēm.

Atminos no viņa cirvja kritušo bijušo “upuru” sejas; viņi sagaidīja viņu uz Dvēseļu Pasaules sliekšņa – tie bija pūļi, visi smaidīja un neviens neturēja ļaunu prātu, ja nu tikai jokus “nu tu gan “malku” saskaldīji”.

Tas bija dvēseles plāns.

Dvēseļu pasaulē iepazinos arī ar Dvēseles Atbildības Grāmatu, kur bija ierakstīta atbildība par savu un citu dzīvību.

Ja slepkavība bija izdarīta ne pēc Dvēseles plāna, tad Dvēseli it kā “pazemina”, atstāj laboties jeb uz tā saukto “2. gadu”, viņa pēc savas attīstītības līmeņa nepaceļas, kamēr neizies mācību vai neizlabos savas kļūdas nākamajos iemiesojumos.

Irina V.

 

Valsts dēļ izdarīta slepkavība

Es, būdama karavīrs, nogalināju savu tēvu karali godīgā cīņā.

Tēvs mani pastāvīgi sūtīja karot, un 20 gadu vecumā es biju ļoti noguris no šiem kariem un atteicos iet karā, ar ko satracināju tēvu, kurš nolēma mani labāk nogalināt nekā izdabāt manām vājībām.

Nogalinājis savu tēvu, man bija žēl viņu un savu māti, kura sēroja par vīra nāvi un nolādēja mani, taču līdz ar to es biju atkarojis sev izvēles brīvību.

Uzkāpjot tronī, es salīgu mieru ar kaimiņiem un sirojumi izbeidzās, sāku nodarboties ar tirdzniecību pa jūru ar citām valstīm, ar ko padarīju bagātu savu valsti.

Apprecējos un nodzīvoju mīlestībā, bērnu un mazbērnu ielokā līdz pašai nāvei. Man bija žēl tēvu, taču es atkaroju SAVU dzīvi un manas valsts dzīvi.

Esmu laimīgs. Mana dvēsele izpildīja savu misiju šajā iemiesojumā.

Jeļena K.

16 09 11 11

 

Tad kādēļ pasaulei vajadzīgas slepkavības?

Tātad mēs no augstāk sniegtajiem stāstiem varam redzēt, kas tas notiek tādēļ, lai:

  • Nogalinot vienu personāžu, cilvēks bieži izglābj dzīvību citam vai vairākiem, aizsargājot savu tuvinieku dzīvību un veselību.
  • Nogalinot vienu, dotu papildu iespējas citam.
  • Dažreiz tā ir dvēseļu vēlme izjust vienus vai otrus pārdzīvojumus kā emocionālajā plānā, tā arī kā ķermenisku pieredzi.
  • Kā piemērs, lai dvēsele saprastu, kā tas ir – būt nogalinātam – un turpmāk apzinātāk pieņemtu lēmumus.
  • Dvēseles mācās just un saprast cilvēka dzīvības vērtību un apzināties, ka viņām nav tiesību patvaļīgi iznīcināt to, ko viņas nav radījušas.
  • Mēdz būt gadījumi, kad vajag izmainīt pašreizējo notikumu scenāriju vai, otrādi, nepieļaut šīs izmaiņas – arī tad ir iespējams slepkavību izmantot kā instrumentu tam.
  • Un ir iespējams, ka dvēsele izdara slepkavību par mācību citiem, lai liktu cilvēkiem apjēgt kaut ko svarīgu.
  • Un dažreiz dvēselei vienkārši vajag “aizbēgt” no iemiesojuma, un viņa lūdz citam personāžam viņai tajā palīdzēt.

Droši vien bez šeit aprakstītajiem ir arī citi cēloņi, kāpēc tāda parādība kā slepkavība ir sastopama arī mūsu sabiedrībā. Šeit ir liels lauks pētījumiem.

No augstāk aprakstītajiem stāstiem jūs varat redzēt, ka slepkavība visbiežāk ir tieši dvēseļu ieplānota pieredze. Kaut gan tas neizslēdz arī nejaušību rašanos.

Pastāv arī variants, kad cilvēka, tas ir, iemiesojušās un savu dievišķo dabu aizmirsušas dvēseles, priekšā nostājas izvēle.

Tas ir sava vaida eksāmens.

Mūsu dvēseles pirms iemiesojuma vienojas par tamlīdzīgām darbībām attiecībā vienai pret otru.

Turklāt kam tamlīdzīgam piekrīt tikai pašas tuvākās dvēseles.

 

16 09 11 12

Ja ir interesanti, jūs paši varat nedaudz papētīt, kā tas ir bijis jums.

Pievienojieties mums Reinkarnacionikas Institūtā.

 

Ja jums interesē nedaudz papētīt jūsu dvēseles pieredzi, saistītu ar slepkavībām, varat izmantot Māra meditāciju!

16 09 11 13

 

Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas institūta 1. un 2 kursa kapteine. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 11.09.2016

https://reincarnationics.com/ubijstva-glazami-dushi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe