Евгения Горева Опыт смерти. Из историй прошлых воплощений

Jevgēnija Goreva - Nāves pieredze. No iepriekšējo iemiesojumu gadījumiem

17 01 14 01Rakstā nāves pieredze tiek atklāta caur miršanas gadījumiem, kuri nāca atmiņā seansos, iegremdējoties iepriekšējās dzīvēs.

Iegremdējumos iepriekšējās dzīvēs interesants ir viss.

Gan tas, kā tas ir – būt citam cilvēkam.

Gan tavai pašreizējai dzīvei neparasti talanti un spējas.

Un ne mazāk interesanti ir izdzīvot miršanas procesu. Tas vienmēr ir atšķirīgi.

Turklāt pāriešanas pieredzes atminēšanās sniedz mūsu apziņai pamatus pārliecināties: nāve – tās ir beigas tikai vienam no taviem stāstiem, bet ne tevis paša beigas.

Katra tāda nāve notiek kaut kā īpaši, citādi nekā iepriekšējās.

Mēs varam nodzīvot dažādas dzīves un iegūt tajās dažādu nāves pieredzi.

Pastāstīšu tikai par dažiem tādiem gadījumiem.

Saturs

Meitene bez izpletņa

Mākslinieks un viņa aiziešana no dzīves

Mags-klaiņotājs

Piedzīvojumu meklētājs

 

Meitene bez izpletņa

17 01 14 02

Es – jauna meitene, kura aizraujas ar lēcieniem ar izpletni.

Brīnišķīgi mirkļi – kad tu esi gaisā, dvēsele dzied. Brīnumaina sajūta – skaties no augšas uz maziem objektiem – laukiem, mājiņām. Pilsēta – nedaudz sāņus. Un, kamēr lido, it kā tu nemaz nepiederētu tai pasaulei lejā.

Kāda “brīnišķīgā” brīdī gaisā saprotu – ka viss, izpletnis neatvērsies, beigas ir. Un zeme arvien tuvāk un tuvāk...

Aizmiedzu acis un, sasprindzinot visu iekšējos spēkus, komandēju sevi: STOP!

Un kaut kas notiek, es sastingstu uz vietas un tālāk vairs nekustos. Tikai dīvaina sajūta, it kā no apģērba būtu izslīdējusi.

Atveru acis un konstatēju, ka karājos gaisā. Brīnumi! Taču skatos uz leju un redzu – mans ķermenis ir tur, lejā, un viņš ir nedzīvs.

Teikt, ka es izbrīnījos vai ka eksistences stāvoklis bez ķermeņa būtu man kaut kas neparasts, – nevar. Gluži otrādi, es uzreiz sapratu, ka esmu mirusi, uztvēru to mierīgi.

Tālāk bija neilgs “spoka” stāvoklis: es nolēmu mazliet pabūt šeit vēl uz zemes, ne uzreiz atgriezties mājās, augšup.

Ko es uzzināju par spoka dzīvi:

  • vari lasīt cilvēku domas un jūtas,
  • kusties viegli un momentāni – padomāju par kādu cilvēku vai par kādu vietu, un tu jau esi tur,
  • un vēl, mani redzēja mūsu suns, skrēja man pretī, priecājās, vicināja asti.

 

Mākslinieks un viņa aiziešana no dzīves

17 01 14 03

Manas draudzenes stāsts par dzīves beigām, kur viņa bija vīrietis – pieprasīts mākslinieks.

Šis mākslinieks katrā savā gleznā ielika gabaliņu sevis, savas dvēseles, savas enerģijas.

Bet viņa kolekcijā bija īpaša glezna, kuru viņš uzgleznoja ne no savas dvēseles, kā pārējās gleznas, bet uz savas vīzijas pamata.

Un, kamēr viņš to gleznoja, šo īpašo gleznu, viņš atradās viņam neparastā stāvoklī. Tagad to sauktu – KANĀLA stāvoklī.

Mākslinieks dzīves beigās jau bija zaudējis savu agrāko uguni, viņam negribējās radīt, nebija ne iedvesmas, ne vēlmes. Viņš bija izsīcis.

Kad Dvēsele izgāja no ķermeņa – viņa bija ļoti vāja un bezspēcīgāka. Un saprata, ka tādā stāvoklī viņa nespēs atgriezties mājās, vienkārši – viņai nav spēku atpakaļceļam.

Un tad Dvēsele sāka aplidot tās vietas, kur glabājās mākslinieka radītās gleznas. Un no katras gleznas – viņa atgrieza sevī daļiņu savas enerģijas. Ņēma ne visu pilnībā, nedaudz enerģijas atstāja, lai glezna turpinātu būt dzīva.

Kad viņa bija atgriezusi lielāko daļu savas enerģijas un atkal jutās spēcīga un pilna, Dvēsele devās pie tās īpašās gleznas, kura bija palikusi mākslinieka mājās. Un jau caur šo gleznu, kura patiešām izrādījās it kā kanāls starp dimensijām, iepriekš radītām un noskaņotām – Dvēselei, aizgāja no šīs pasaules...

 

Mags-klaiņotājs

17 01 14 04

Es esmu klejojošs mags no kāda gaiša ordeņa seno civilizāciju laikos. Precīzāk sakot, es piederu slāvu Zintniekiem.

Esmu biju nodzīvojis ilgu un ļoti ražīgu dzīvi, kad apzinājos, – man ir laiks aiziet.

Tā ir kāda gaiša sajūta, ka ir sasniegta tās laika līnijas robeža, pa kuru tu virzies šajā dzīvē. Nekādu skumju vai nožēlu, nekādas krampēšanās pie savas dzīves, vēlmes vai mēģinājumu to pagarināt – nebija.

Tiku līdz sava laba drauga meža mājai, atvadījos no viņa, pateicos par draudzību.

Atceros, kas apsēdos izturīgā un augstā krēslā un sāku noskaņoties uz atgriešanos. Tajā brīdī bija sajūta, ka es labi zinu, ko vajag darīt, lai veiktu pāreju. Un tā patiešām bija Pāreja.

Viens mirklis, un es jau esmu otrā pusē – mājās, kur mēs visi atrodamies starp dzīvēm.

Tas līdzinās ātrai aizmigšanai – aizmigu šeit un uzreiz pamodos tur.

Nekādu ceļu es nejutu, šoreiz nekāda ceļa no šejienes turp arī nebija. Kaut kā savādāk notika šī pāreja “dzīve-nāve”.

It kā caur momentānu portālu, kurš atrodas tevī pašā.

 

Piedzīvojumu meklētājs

17 01 14 05

Tās ir dzīves beigas un nāves pieredze lidotājam, kurš nositās ar savu lidmašīnu Indijas kalnos.

Atjēdzos mežā, guļu uz kaut kā cieta, izdaru secinājumu – zem manis ir lidmašīnas atliekas. Pēc sava ķermeņa stāvokļa saprotu, ka viss – neesmu dzīvotājs!

Redzu, ka kājas ir salauztas, kustēties nevaru, taču arī sāpes nejūtu. Apjautu – lauzts mugurkauls.

Saprotu, ka visdrīzāk tās ir manas dzīves pēdējās minūtes.

Skatos uz apkārtējo pasauli: apkārt mežs, kalnu džungļu skaistums, skaņu aromātu daudzveidība. Un tajā visā – apbrīnojama un mīklaina dzīves enerģija, kuru es jūtu pašlaik pirms aiziešanas, – tik ārkārtīgi skaidri, kā nekad šajā iemiesojumā.

Tieši šo skaistumu un enerģiju es meklēju, klīstot pa pasauli, ceļoties debesīs gaisa balonā, traucoties ar sacīkšu mašīnām un spiežot no savas sporta lidmašīniņas ārā visu, uz ko tā tik vien ir spējīga.

Bet tagad, lūk, tiešā veidā jūtu un zinu: šī dzīve un skaistums – vienmēr ir bijuši ap mani. VIENMĒR!!!

Un no šīs apzināšanās sirds plaši atvērās, viņa kļuva lielāka par manu ķermeni. Es it kā atvēros šai enerģijai, un tā pilnīgi piepildīja mani. Kā vilnis piepilda tukšu telpu piekrastes klintīs.

Un pēc tam šis zelta vilnis atplūda – un es kopā ar to... Un uz šī paša viļņa es ceļos augstāk un augstāk... Kur mani jau gaidīja un satika tādas pašas zelta būtnes – mani Brāļi.


Ir vēl daudz, kā vienkāršu un parastu, tā arī īpašu, brīnumainu miršanas gadījumu manā “kolekcijā”.

Cik dzīvju mēs esam izdzīvojuši, tik daudz stāstu par aiziešanu no šiem iemiesojumiem mēs varam atcerēties. Nāves pieredze ir apbrīnojama pieredze – tā maina cilvēku apziņu un viņa attieksmi pret pašreizējo eksistenci.

Sev es izdarīju secinājumu, ka miršanas vieglums un atgriešanās tiešā veidā ir atkarīgi:

  • no dvēseles piepildījuma ar mīlestību aizejot
  • un no sava dzīves plāna izpildīšanas pakāpes.

17 01 14 06

Jūs varat atbrīvoties no bailēm, atminēties savu nāves pieredzi – pierakstoties uz konsultāciju.

 

Pievienots 14.01.2017

https://gor-evgeniya.ru/opyit-smerti/

Tulkoja Jānis Oppe