Алеся Егорова – Всеобщая паника активировала страх голода, причина оказалась в прошлой жизни
Aļesja Jegorova - Vispārējā panika aktivizēja bailes no bada, cēlonis izrādījās pagātnes dzīvē
Pēdējie notikumi pasaulē, saistīti ar koronavīrusu, tā vai citādi ietekmē daudzus cilvēkus, izraisot baiļu un satraukuma stāvokli.
Negaidot es pie sevis atzīmēju, ka esmu sākusi biežāk uztraukties un nevaru saprast iemeslu. Ieklausos sevī un saprotu, ka es baidos no produktu trūkuma, ka man ir bailes no bada.
Noskaņojos, lai atcerētos, kas tieši un kurā brīdī iedarbināja manī šīs sajūtas.
Atmiņas atklājās viegli. Video un foto ar tukšiem veikalu plauktiem, kuri periodiski parādās internetā, izraisīja šīs bailes.
Uzreiz eju iegremdēties, lai atrastu pirmcēloni un atbrīvotos no trauksmes stāvokļa, kuru ne ar kādiem argumentiem nenovākt.
Pagātnes dzīves laimīgais periods
Dvēseles atmiņa atklāj manu iemiesojumu pirms pašreizējās dzīves, kur es biju diezgan bagāta un laimīga.
Es jau biju agrāk redzējusi šo dzīvi[1], kad meklēju atbildes uz citiem saviem jautājumiem. Taču tagad cēloņa meklējumi bailēm no bada atkal atveda mani uz šo iemiesojumu.
Man ir 35 gadi, es dzīvoju Pēterburgā, tie ir aptuveni 1917.-1918. gadi. Mīļots un mīlošs vīrs, bērni, skaista plaša māja un mierīga dzīve. Tas viss sabruka vienā mirklī pēc revolūcijas. Es zaudēju visu, kas bija vērtīgs un svarīgs.
Vīrs bija aizgājis karot Korņilova armijā, bērnus atņēma, un es nezaudēju cerību viņus atrast. Taču pats galvenais: es neprotu pelnīt naudu jaunajos apstākļos un galīgi nesaprotu, kā sevi nodrošināt.
Es visus savas dzīves laimīgos gadus biju sieva un māmiņa, dažreiz palīdzēju vīram viņa darīšanās.
Man patika nodarboties ar saviem bērniem, neraugoties uz to, ka viņiem bija savi skolotāji, kas nāca uz mājām.
Es iepotēju viņiem mīlestību pret mūziku, iemācīju spēlēt klavieres, mēs daudz lasījām un sarunājāmies. Ar visiem finanšu jautājumiem mūsu ģimenē nodarbojās vīrs, kaut arī es biju lietas kursā par daudzām lietām. Dažreiz palīdzēju viņam, taču aktīvi nepiedalījos.
Nekas mūsu samērīgajā un mierīgajā dzīvē nevēstīja nelaimi. Mums bija savs īpašums, zeme un rūpnīca. Tāpēc man pilnīgi nebija vajadzības domāt, kā izdzīvot un pelnīt naudu.
Pirmcēlonis bailēm no bada
Un, lūk, vienā mirklī viss izmainījās un sabruka. Pēc tam, kad pie mums ielauzās kareivji un sāka mājā visu graut, es zaudēju samaņu no sitiena pa galvu. Atjēdzos izpostītā mājā, apkārt viss salauzts, un nav ne aukles, ne bērnu.
Es domāju tikai par to, kā atrast bērnus, taču pilnīgi nesapratu, kā to izdarīt. Mājā bija kādas nelielas pārtikas rezerves, un sākumā domu par to, kur ņemt barību, nebija.
Palikt mājā bija bīstami, bet iet man galīgi nebija kur. Lai nepiesaistītu uzmanību, apģērbju savas vecās drēbes un sāku staigāt pa visām administratīvajām vietām, jaunās varas sagrābtām.
Acīs krīt izpostīti veikali, tukši plaukti un vitrīnas.
Es saprotu, ka man nav naudas, visas dārglietas aiznesa kareivji, pārtikas arī nav. Jūtoties bezizejā, piekrītu iemitināties dzīvoklī pie viena no komandieriem, kurš šīs dažas dienas palīdzēja meklējumos.
Jau pēc mēneša es saprotu, ka dzīvot atsevišķā istabā ar šo vīrieti nesanāks, bet dalīties ar viņu vienā gultā bija pāri maniem spēkiem. Vēl jo vairāk – es pēkšņi sajutu, ka viņš nevar man palīdzēt atrast bērnus.
Un, lūk, es atkal esmu nonākusi skarbās realitātes priekšā. Man nav, kur dzīvot, un nav par ko. Kurp iet? Kur dabūt pārtiku? Ar ko pelnīt? Es neko neprotu darīt.
Bet apkārt ir tikai cilvēku izsmiekls par jaunkundzi un gaviles, ka ir pienācis “viņu laiks, bet mūsu – beidzies”.
Un, lūk, es izeju no šī vīrieša, kurš uz mēnesi man deva pajumti, mājas un ar nelielu čemodānu dodos māju virzienā, kur dzīvoja radinieki un draugi.
Dažās mājās dzīvo kareivji un citi cilvēki, citās ir aiznagloti logi un piekārtas slēdzenes. Mēģinu izlūgties kaut kur pārnakšņot vai dot man kādu darbu. Pretī ņirgas, rupjības un smiekli.
Es tā tajā dzīvē arī neuzzināju, kur pazuda visi man tuvie cilvēki, es nevienu nespēju atrast. Pieeju vakarā pie soliņa kanāla malā, un pēkšņi mani sastindzina mežonīgas bailes. Man nav ne kripatiņas pārtikas, un es kopš paša rīta neko neesmu ēdusi, bet galva no bada reibst.
Tieši tajā momentā es katrā ķermeņa šūniņā sajutu bailes no bada, un pa pēdām tām atnāca bezizejas sajūta. Bezizeja kaut ko izmainīt, atrast bērnus, kaut kā izdzīvot un atrast atrisinājumu.
Šķita, ka kaut kas man iekšienē jau ir miris. Es padevos. Izvelku fotogrāfiju, uz kuras mēs visi laimīgi: vīrs, es un bērni. Domās atvados un lecu kanālā, saprotot, ka aukstais ūdens dos man maz izredžu izdzīvot.
Sk. arī Pašnāvība pagātnes dzīvē.
Vai Dvēsele plānoja pārdzīvot bailes no bada
Telpā starp dzīvēm es uzzinu, ka šī situācija bija ieplānota. Dvēsele gribēja izzināt zemes dzīves dažādas sajūtas un iemācīties atrast izeju nestandarta situācijās.
Taču tāda aiziešana no dzīves galīgi nebija plānota. Man bija daudz spēju un iemaņu, taču es vienkārši neredzēju un nezināju, kā tās pielietot. Bailes un izmisums pārņēma mani pilnīgi, un uz soliņa pie kanāla es pieņēmu Dvēseles neieplānotu lēmumu.
Un no Dvēseļu Pasaules telpas atklājās dzīves variants, kuru mana Dvēsele plānoja izdzīvot.
Esot kompetentai un izglītotai sievietei, man bija jāpalīdz organizēt skolas un mācīt bērnus, kuri cariskajā Krievijā to nevarēja atļauties.
Tādā veidā es varēju atrast arī savus bērnus, kuri, kā izrādās, bija nelielā patversmē, līdzīgā mūsdienu internātiem. Ieplānotajā es ieraudzīju arī tikšanos ar vīru, kurš brīnumainā kārtā bija spējis izdzīvot tajā nežēlīgajā karā.
Taču es netiku galā ar pagātnes dzīves situācijas grūtībām. Nespēju pārvarēt bailes, kuras palika šūnu atmiņā un šajā iemiesojumā izpaudās momentā, kad es ieraudzīju veikalu tukšos plauktus.
Sk. arī Kā bailes pakļauj tevi matricai[2].
Rezultāts pēc iegremdēšanās iepriekšējās dzīvēs
Nevienas bailes mūsu dzīvē neparādās vienkārši tāpat. Pirmcēlonis vairumam baiļu atrodas iepriekšējās dzīvēs. Un, kad mēs tās apzināmies, mainās mūsu uztvere un sajūtas.
Šajā dzīvē Dvēsele neplānoja ņemt sev līdzi bailes, taču gribēja iemācīties atrast izeju nestandarta un sarežģītās situācijās. Un manā tagadējā dzīvē es to esmu sekmīgi darījusi jau ne reizi vien. Bet, lūk, bailes no bada pirmoreiz izpaudās tieši tagad.
Konsultācijas procesā izdevās apzināties baiļu pirmcēloni un samazināt to līmeni līdz minimumam. Es nolēmu šīs bailes pārvērst palīgā, nevis atteikties no tām pilnībā.
Atrodot un pētot baiļu cēloni iepriekšējos iemiesojumos, jūs ar pilnīgi citām acīm palūkosieties uz savu dzīvi.
Skats uz bailēm vai situācijām savas viedās Dvēseles acīm palīdzēs jebkurus notikumus pieņemt kā nenovērtējamu pieredzi, sajust vieglumu un mierīgumu.
P.S. Jūs jau esat atraduši savu baiļu pirmcēloni un atbrīvojušies no tām?
 |
Reinkarnacionikas konsultante, transformācijas koučs, žurnāla “Reinkarnacionika” korespondente |
Pievienots 01.04.2020
https://ru.journal.reincarnatiology.com/golod/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2706-alesja-jegorova-vai-dvesele-plano-ciesanas (Tulk. piezīme)
[2] Sk. http://www.sanatkumara.lv/index.php/22-raksti-2017/1324-tatjana-beglaka-ka-bailes-paklauj-tevi-matricai (Tulk. piezīme)