Татьяна Зотова Что происходит с душой на 40 день после смерти

Tatjana Zotova - Kas notiek ar dvēseli 40. dienā pēc nāves

15 02 18 01

Viens no mūžīgajiem jautājumiem, uz kuru cilvēcei nav viennozīmīgas atbildes, – kas mūs gaida pēc nāves?

Uzdodiet šo jautājumu cilvēkiem savā apkārtnē, un saņemsiet dažādas atbildes. Tās būs atkarīgas no tā, kam cilvēks tic. Un neatkarīgi no ticības daudzi baidās no nāves. Necenšas vienkārši atzīt pašu tās eksistēšanas faktu. Taču mirst tikai mūsu fiziskais ķermenis, bet dvēsele ir mūžīga.

“Nav bijis laika, kad ne es, ne tu neeksistējām. Arī nākotnē neviens no mums nepārstās eksistēt.

Bhagavadgīta. Otrā nodaļa. Dvēsele matērijas pasaulē.”

 

Kāpēc tik daudz cilvēku baidās no nāves?

Tāpēc ka savu “es” attiecina tikai uz fizisko ķermeni. Aizmirst, ka katrā no viņiem ir nemirstīga, mūžīga dvēsele. Nezina, kas notiek miršanas laikā un pēc tās.

Šīs bailes ir dzemdinājis mūsu ego, kurš pieņem tikai to, kas var tikt pierādīts pieredzes ceļā. Vai var uzzināt, kas ir nāve un vai ir aizkapa dzīve “bez kaitējuma veselībai”?

Visā pasaulē eksistē pietiekami daudz dokumentētu stāstu no cilvēkiem, kas gājuši cauri klīniskajai nāvei.

15 02 18 02

 

Zinātnieki ir tuvu pierādījumam – dzīve pēc nāves eksistē

Negaidīts eksperiments tika veikts 2013. g. septembrī Anglijas hospitālī Sauthemptonā. Ārsti fiksēja liecības no slimniekiem, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi. Pētnieku grupas vadītājs Sems Parnia (Sam Parnia) dalījās rezultātos:

“Kopš manas mediķa karjeras pirmajām dienām esmu interesējies par “bezķermenisko izjūtu” problēmu. Turklāt daži no maniem pacientiem pārdzīvoja klīnisko nāvi. Pakāpeniski man krājās arvien vairāk stāstu no tiem, kas apgalvoja, ka it kā komas stāvoklī ir lidojuši virs sava ķermeņa.

Taču zinātnisku apstiprinājumu tamlīdzīgai informācijai nebija. Un es nolēmu atrast iespēju to pārbaudīt hospitāļa apstākļos.

Pirmoreiz vēsturē medicīnas iestāde tika speciāli pārveidota. Konkrēti palātās un operāciju zālēs zem griestiem mēs piekārām biezus dēļus ar krāsainiem zīmējumiem. Un, galvenais, sākām visrūpīgākajā veidā, līdz pat sekundēm, fiksēt visu, kas notiek ar katru pacientu.

No tā momenta, kad apstājās viņa sirds, pārtrūka pulss un elpa. Un tajos gadījumos, kad sirdi pēc tam izdevās iedarbināt un pacients sāka atjēgties, mēs uzreiz pierakstījām visu, ko viņš darīja un teica.

Katra slimnieka visu uzvedību un visus vārdus, žestus. Tagad mūsu zināšanas par “bezķermeniskajām izjūtām” ir ievērojami sistematizētākas un pilnīgākas nekā agrāk.”

Gandrīz trešā daļa slimnieku skaidri un precīzi atceras sevi komas stāvoklī. Tajā pašā laikā neviens neredzēja zīmējumus uz dēļiem!

Sems un viņa kolēģi nonāca pie sekojošiem secinājumiem:

“No zinātnes skatpunkta sekmes nav mazās. Ir noteiktas kopīgās izjūtas cilvēkiem, kuri it kā ir pārkāpuši “tās pasaules” slieksni.

Viņi negaidīti sāk visu atcerēties. Pilnīgi atbrīvojas no sāpēm. Jūt labpatiku, komfortu, pat svētlaimi. Redz savus mirušos radiniekus un draugus. Viņus apskauj mīksta un ļoti patīkama gaisma. Apkārt ir neparastas labestības atmosfēra.”

Uz jautājumu, vai eksperimenta dalībnieki uzskata, ka pabijuši “citā pasaulē”, Sems atbildēja:

“Jā, un, kaut arī šī pasaule viņiem bija nedaudz mistiska, tā tomēr bija. Kā likums, pacienti tunelī sasniedz vārtus vai kādu citu vietu, no kuras vairs nav gājiena atpakaļ un kur vajag izlemt, vai atgriezties...

15 02 18 03

Un zināt, praktiski katram tagad ir pilnīgi citāda dzīves uztvere. Tā izmanījās tādēļ, ka cilvēks izgāja svētlaimīgas garīgas eksistēšanas momentu. Gandrīz visi mani aizbilstamie atzinās, ka vairs nebaidās no nāves, kaut arī negrib mirt.

Pāriešana uz citu pasauli izrādījās neparasta un patīkama pieredze. Daudzi pēc slimnīcas sākuši strādāt labdarības organizācijās.”

Šobrīd eksperiments turpinās. Vēl 25 britu hospitāļi ir pieslēgušies pētījumam.

 

Dvēseles atmiņa ir nemirstīga

Dvēsele ir, turklāt viņa nenomirst kopā ar ķermeni. Doktora Parnias pārliecību atbalsta Apvienotās Karalistes lielākais medicīnas spīdeklis.

Slavenais neiroloģijas profesors no Oksfordas, daudzās valodās tulkotu darbu autors, Pīters Fenns (Peter John Fenn) noraida planētas zinātnieku vairākuma viedokli.

Viņi uzskata, ka ķermenis, pārtraucot savas funkcijas, izvada noteiktas ķīmiskas vielas, kuras, ejot cauri smadzenēm, patiešām cilvēkam izraisa neparastas izjūtas.

“Smadzenēm nav laika realizēt “aizvēršanas procedūru”,” saka profesors Fenns.

“Piemēram, infarkta laikā cilvēks reizēm zibenīgi zaudē samaņu. Kopā ar apziņu aiziet arī atmiņa. Tāpēc, kā var apspriest epizodes, kuras cilvēki nav spējīgi atcerēties?

Taču, tā kā viņi skaidri stāsta par to, kas ar viņiem notika, kad smadzeņu darbība bija atslēgta, tātad eksistē dvēsele, gars vai vēl kaut kas, ļaujošs atrasties apziņā ārpus ķermeņa.”

 

Kas notiek pēc nomiršanas?

Fiziskais ķermenis nav vienīgais, kurš mums ir. Bez viņa ir vairāki smalkie ķermeņi, sakārtoti pēc matrjoškas principa.

Mums pašu tuvāko līmeni sauc pār ēteru vai astrālu. Mēs vienlaikus eksistējam gan materiālajā pasaulē, gan garīgajā.

Lai uzturētu dzīvību fiziskajā ķermenī, vajag ēdienu un dzērienu; lai tiktu uzturēta dzīves enerģija mūsu astrālajā ķermenī, vajadzīga saziņa ar Visumu un apkārtējo materiālo pasauli.

Nāve pārtrauc eksistenci pašam blīvākajam no visiem mūsu ķermeņiem, bet astrālajam ķermenim pārtrūkst saikne ar realitāti.

Astrālais ķermenis, atbrīvojoties no fiziskā apvalka, transportējas jaunā kvalitātē – dvēselē. Bet dvēselei ir saikne tikai ar Visumu. Šo procesu diezgan sīki apraksta cilvēki, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi.

Dabiski, viņi neapraksta tā pēdējo stadiju, jo nonāk tikai materiālajai substancei tuvākajā līmenī, viņu astrālais ķermenis vēl nezaudē saikni ar fizisko ķermeni, un viņi līdz galam neapzinās nāves faktu.15 02 18 04

Astrālā ķermeņa transportēšanu dvēselē sauc par otro nāvi. Pēc tam dvēsele dodas uz citu pasauli.

Kad notiek fiziskā ķermeņa nāve, smalkie ķermeņi sāk pakāpeniski atdalīties. Arī smalkajiem ķermeņiem ir dažāds blīvums, un, atbilstoši, nepieciešams dažāds laiks to sabrukšanai.

Trešajā dienā pēc fiziskā sabrūk ēteriskais ķermenis, kuru sauc par auru.

Pēc deviņām dienām sabrūk emocionālais ķermenis, pēc četrdesmit dienām – mentālais ķermenis. Gara, dvēseles, pieredzes ķermenis – kauzālais – dodas uz telpu starp dzīvēm.

Stipri ciešot par aizgājušajiem tuviniekiem, mēs tādā veidā traucējam viņu smalkajiem ķermeņiem nomirt noteiktajā laikā. Smalkie apvalki iestrēgst tur, kur tiem nav jābūt. Tāpēc vajag tos atlaist, pateicoties par visu kopīgi nodzīvoto pieredzi.

Sk. arī Dvēseles pāriešanas pēc nāves 10 etapi

 

Vai var apzināti ieskatīties dzīves tajā pusē?

“Kā cilvēks apģērbj jaunas drānas, atmetot vecās un nonēsātās, tā arī dvēsele iemiesojas jaunā ķermenī, atstājot veco un spēkus zaudējušo.

Bhagavadgīta. Otrā nodaļa. Dvēsele matērijas pasaulē.”

 

Katrs no mums ir nodzīvojis ne vienu dzīvi vien, un šī pieredze glabājas mūsu apziņā.

Atcerēties pagātnes dzīvi var tieši tūlīt!

Tur jums palīdzēs meditācija, kura nosūtīs jūs uz jūsu atmiņas glabātuvi un atvērs durvis uz pagātnes dzīvi.

 

Dažāda miršanas pieredze ir katrai dvēselei. Un to var atcerēties.

Kādēļ būtu jāatceras miršanas pieredze pagājušajās dzīvēs? Lai citādi palūkotos uz šo etapu. Lai saprastu, kas tad patiesībā notiek miršanas momentā un pēc tā. Visbeidzot, lai pārstātu bīties no nāves.

Reinkarnacionikas Institūtā var iegūt miršanas pieredzi, izmantojot nesarežģītas tehnikas. Tiem, kam bailes no nāves ir pārāk spēcīgas, ir drošības tehnika, kura ļauj nesāpīgi aplūkot dvēseles iziešanas no ķermeņa pieredzi.

Lūk, dažu studentu atsauksmes par viņu miršanas pieredzi.

Irina Kononučenko, Reinkarnacionikas Institūta pirmā kursa studente:

Noskatījos dažas miršanas dažādos ķermeņos: sievietes un vīrieša.

Pēc dabiskas nāves sievietes iemiesojumā (man 75 gadi) dvēsele nevēlējās pacelties uz Dvēseļu Pasauli. Es paliku gaidīt savu radniecisko Dvēseli – vīru, kurš palika vēl dzīvot. Dzīves laikā viņš man bija svarīgs cilvēks un tuvs draugs.

Pēc izjūtām mēs dzīvojām kā roka ar cimdu. Es nomiru pirmā, Dvēsele izgāja caur trešās acs rajonu. Saprotot vīra bēdas pēc “manas nāves”, sagribējās viņu atbalstīt ar savu neredzamo klātbūtni, un arī pašai aiziet negribējās. Pēc kāda laika, kad abi “pieradām un iedzīvojāmies” jaunajā stāvoklī, es pacēlos uz Dvēseļu Pasauli un gaidīju viņu tur.

Pēc dabiskas nāves vīrieša ķermenī (harmonisks iemiesojums) Dvēsele viegli atvadījās no ķermeņa un pacēlās uz Dvēseļu Pasauli. Bija izpildītas misijas, sekmīgi izietas mācības, apmierinājuma sajūta. Uzreiz notika tikšanās ar Audzinātāju un dzīves apspriešana.

15 02 18 05Vardarbīgas nāves gadījumā (es – vīrietis, kurš mirst kaujas laukā no ievainojuma) Dvēsele no ķermeņa iziet caur krūšu rajonu, tur ir brūce. Līdz nāves momentam acu priekšā aizzibēja dzīve.

Man 45 gadi, sieva, bērni... tā gribas viņus ieraudzīt un cieši apskaut... bet es, lūk, tā... nesaprotami, kur un kā... un viens. Asaras acīs, nožēla par “nenodzīvoto” dzīvi. Pēc iziešanas no ķermeņa Dvēselei nav viegli, viņu atkal sagaida Eņģeļi-palīgi.

Bez papildu enerģētiskas pārskaņošanas es (dvēsele) nevaru patstāvīgi atbrīvoties no iemiesojuma nastas (pārdomām, emocijām, jūtām). Tiek piešķirta “kapsula-centrifūga”, kur caur spēcīgu griešanu-paātrināšanu norit frekvenču paaugstināšana un “atdalīšana” no iemiesojuma pieredzes.

Marina Kana, Reinkarnacionikas Institūta pirmā kursa studente:

Pavisam es izgāju 7 miršanas pieredzes, trīs no tām vardarbīgas. Aprakstīšu vienu no tām.

Meitene, Senā Krievzeme. Piedzimu lielā zemnieku ģimenē, dzīvoju vienotībā ar dabu, patīk vērpt ar draudzenītēm, dziedāt dziesmas, staigāt pa mežu un laukiem, palīdzēt vecākiem saimniecībā, auklēt jaunākos brāļus un māsas.

Vīrieši neinteresē, mīlestības fiziskā puse nav saprotama. Nāca precībās puisis, bet bijos no viņa.

Redzēju, kā nesu ūdeni ar nēšiem, viņš aizšķērsoja ceļu, sienas klāt: “Vienalga mana būsi!” Lai citi precībās nenāktu, palaida baumas, ka es neesmu no šīs pasaules. Un es priecājos, nevienu nevajag, vecākiem pateicu, ka pie vīra neiziešu.

Dzīvoju neilgi, nomiru 28 gadu vecumā, pie vīra neizgāju. Nomiru no stipra drudža, gulēju karsonī un murgos visa slapja, mati salipuši no sviedriem. Māte sēž blakus, smagi pūš, slauka ar mitru lupatu, dod dzert ūdeni no koka kausa. Dvēsele izlido no galvas, it kā no iekšienes tiek izgrūsta, kad māte izgāja nojumē.

Dvēsele skatās no augšas uz ķermeni, nekādas nožēlas. Ienāk māte, sāk vaimanāt. Pēc tam tēvs atskrien uz kliedzieniem, krata dūres pret debesīm, kliedz uz tumšo svētbildi būdas stūrī: “Ko tu esi izdarījis!” Bērneļi saspiedušies čupiņā, pieklusuši un izbiedēti. Dvēsele aiziet mierīgi, neviena nav žēl.

Pēc tam dvēsele gluži kā tiek ievilkta piltuvē, lido augšup uz gaismu. Pēc apveidiem līdzīga tvaika mutuļiem, blakus tādi paši mākonīši, griežas, savijas, traucas uz augšu. Jautri un viegli! Zina, ka dzīve nodzīvota tā, kā plānoja. Dvēseļu pasaulē smejoties sagaida mīļotā dvēsele (tas ir neuzticīgais vīrs no iepriekšējās dzīves). Saprot, kāpēc agri aizgāja no dzīves – kļuva neinteresanti dzīvot, zinot, ka viņa nav iemiesojumā, tiecās ātrāk pie viņa.

Olga Simonova, Reinkarnacionikas Institūta pirmā kursa studente:

Manas visas miršanas bija līdzīgas. Atdalīšanās no ķermeņa un plūstoša pacelšanās virs viņa, un pēc tam tikpat plūstoši augšup virs Zemes, Galvenokārt tā ir miršana dabiskā nāvē vecumā.

Vienu paskatījos vardarbīgu (galvas nociršanu), bet redzēju to ārpus ķermeņa, it kā no malas un neizjutu nekādu traģēdiju. Gluži otrādi, atvieglojumu un pateicību bendem. Dzīve bija bezmērķīga, sievišķs iemiesojums. Sieviete gribēja jaunībā sev darīt galu, jo palika bez vecākiem.

Viņu izglāba, bet jau tad viņa bija zaudējusi dzīves jēgu un tā arī nespēja to atjaunot... Tāpēc vardarbīgu nāvi pieņēma kā labumu viņai.

Izpratne, ka dzīve turpinās arī pēc nāves, sniedz patiesu prieku par eksistēšanu šeit-un-tagad. Fiziskais ķermenis ir tikai pagaidu pavadonis dvēselei. Un nāve viņam ir dabiska. To vajadzētu pieņemt. Lai dzīvotu bez bailēm nāves priekšā.

P.S. Un kā jūs saprotat, kas ir nāve? Dalieties savās domās komentāros.

 

Tatjana Zotova

Tatjana Zotova

Žurnāla korespondente

https://journal.reincarnationics.com/

 

Pievienots 18.02.2015

https://journal.reincarnationics.com/zagrobnaya-zhizn-chto-nas-zhdet-posle-smerti/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe