Марина Васильева Как не стать «продажником

Marina Vasiļjeva - Kā nekļūt par “pārdevēju”

16 11 01 01

Šķiet, par pašu pieprasītāko pēdējos gados ir kļuvusi pārdošanas menedžera profesija. Jautājums, kā kļūt par pārdevēju, interesē pat it kā no nozaru tirgus tālus speciālistus.

Šodien pārdot ir jāprot gan skolotājam, gan ārstam.

Taču cilvēkiem, kas audzināti uz Padomju Savienības vērtībām, kad vārda “pārdevējs” vietā lietoja aizvainojošo “andelmanis”, piespiest sevi pārdot savus pakalpojumus, sava darba rezultātus ir ārkārtīgi grūti.

Bieži tas ir saistīts ar globālu sevis, savu ideālu, pašidentifikācijas laušanu.

Nesāpīgi šo problēmu var atrisināt ar reinkarnacionikas metodes palīdzību. Konsultācijā jūs atradīsiet, no kurienes nāk ierobežojošās pārliecības, kas saistītas ar pārdošanu, un nepieciešamības gadījumā atbrīvosieties no tām.

Vai arī atminēsieties kādu no pagājušajām dzīvēm, kura ietekmē šodienas prasmi pārdot. Manā gadījumā viss bija tik ielaists, ka nācās pārlūkot veselas trīs dzīves!

Pie reinkarnacionikas konsultanta es atnācu ar problēmu, kura, periodiski uzpeldot, indēja man dzīvi.

Kā augstskolas pasniedzējai man bija jāizplata savi mācību līdzekļi studentiem un jāpārdod papildu kursi.

Nepieciešamība tirgoties izraisīja ļoti spēcīgu iekšējo protestu: esmu pedagoģe, neesmu “pārdevēja”, neprotu, negribu, pretīgi!

Taču mana iekšējā cīņa pilnīgi neinteresēja universitātes vadību, un situācijas radās atkal un atkal.

 

Cilts šamanis

Pēc mana pieprasījuma noskaidrot pārdošanas nepieņemšanas avotu atmiņa aizveda uz vienu no pagājušajām dzīvēm, kur es biju cilts šamanis. Pirmais, ko atminējos, – tā iemiesojuma traģisko galu. Āfrika. Okeāna piekraste.

Es skrienu pēdējiem spēkiem aizelšoties, bet lolojot cerības lāsi, ka paspēšu noslēpties viļņos. Mani vajā saniknoti karavīri no manas paša cilts.

Līdz glābējam ūdenim bija palikuši tikai daži lēcieni, kad es sajutu, kā starp lāpstiņām ar asām dedzinošām sāpēm ieduras šķēps. Viss bija beidzies.

16 11 01 02

Tinu kā kinolenti tās dzīves atmiņas mazlietiņ atpakaļ, meklēju notikumu, kurš noveda pie tāda fināla. Cilts gatavojas karam. Pie manis atnāk virsaitis pēc padoma.

No manis tika prasīts pareģot kaujas iznākumu, norādīt labāko laiku uzbrukumam, ieraudzīt, kas notiks ar pašu virsaiti. Gan dzīvnieku kauli, gan gari, gan zvaigznes – viss norāda uz nelabvēlīgu rezultātu.

Es redzu, ka virsaitis drīz atstās mūs, un, saņēmis drosmi, paziņoju to. Taču karavīri vairs nav apturami, viņus ir pārņēmis mednieku azarts, viņi met izaicinājumu maniem pareģojumiem un ar mežonīgiem kliedzieniem pazūd džungļos.

Es palieku ciemā gaidīt viņus ar uzvaru vai zaudējumu. Senču gariem izrādījās taisnība – mūsu uzbrukums tika atsists. Virsaitis, kurš mirst no indīgas bultas, ir iznests no meža un nolikts pie rituālā ugunskura. Man pavēl viņu izārstēt.

Zinot, ka tas ir bezjēdzīgi, ka ir jau par vēlu, es tomēr atveru brūci, uzlieku zāļu putriņu. Taču cilts galva jau kļūst auksts.

Ilgi nedomājot, es tiku apsūdzēts visās nelaimēs: gan par zaudējumu cīņā, gan par virsaiša nāvi. Viņa vecākais dēls, vēl sakarsis no nesenās cīņas, rāda uz mani ar šķēpu un pavēl sagrābt.

Pašsaglabāšanās instinkts lika man mesties tuvākajos krūmos un bēgt uz okeāna pusi. Taču mēģinājums izrādījās neveiksmīgs...

Pēc atbildes uz jautājumiem: kā tas ir saistīts ar manu problēmu, ar pārdošanu, nācās iet uz Dvēseļu Pasauli. Tur noskaidrojās, ka tika plānota citāda dzīve. Man pietrūka pārliecības par saviem spēkiem, savām spējām.

Sk. arī Novirzīšanās no dvēseles plāna – kādas var būt sekas.

Paliekot ciemā kaujas laukā, es paudu mazdūšību. Ja es būtu pievienojies cilts karavīriem, tad paspētu virsaiti izglābt. Tas paaugstinātu manu statusu, autoritāti un tātad arī pašvērtību.

Tieši pašvērtības sajūtas trūkums, pēc Audzinātāju domām, itin bieži traucē cilvēkiem izvirzīt sevi, savus pakalpojumus, savus izstrādājumus.

 

Austrumu tirgonis

Pētot problēmu tālāk, nonācu austrumu tirgoņa pagātnes dzīvē. Kuģis ar precēm piepildītām tilpnēm, peldēja uz tālām zemēm. Es, liels tukls pašapmierināts tirgonis, izgāzies uz klāja, jau iepriekš priecājos par sekmīgo braucienu.

Ieraugot tādu gleznainu ainu, es jau gandrīz nodomāju, ka esmu nonāksi resursa iemiesojumā, kur varēšu pie sevis pašas no pagātnes iemācīties būt sekmīgam “pārdevējam”. Kas tev deva!

16 11 01 03

Kuģis peldēja gar krastu, neiepeldot tālāk jūrā. Uz nakti piestāja kādā ostā. Reiz kārtējā piestātnē es ar pāris matrožiem paliku uz kuģa atpūsties, kad pārējā komanda nokāpa krastā dzīrot.

Dziļā naktī kuģim uzbruka laupītāji. Pusaudzis matrozis, kurš mēģināja sacelt troksni, tika bez žēlastības nodurts. Man tika piedraudēts: klusē, ja dzīvība dārga.

Pusstundas laikā tilpnes tika iztukšotas, no sapņa kļūt bagātam palika tikai no dārgo audumu purināšanas sēdošies putekļi. Mans veselību izstarojošais tirgonis kaut kā uzreiz kļuva mīksts un sakrities.

Zudībā bija aizgājušas ne tikai viņa preces, bet arī svešas, uzticētas pārdošanai no tirgus lešu kaimiņiem. Atceros, kā es ar iedvesmu centos viņus pierunāt kopīgi nolīgt kuģi un doties tirgoties skaistajā tālumā.

Skaidroju, ka, ierasti stāvot tirgū, mēs tirgosim ilgāk un atdosim preci lētāk. Bet tā var ātri un viegli iegūt lielu peļņu. Tagad viss zaudēts.

Atgriezies kā nopērts suns mājās, es izpārdevu visu mantu: bodi, māju, atlikušās preces. Ar savu izgāzušos braucienu es biju lēmis nabadzīgu eksistenci visai ģimenei.

Nevarēju dot izglītību dēlam, labi izprecināt meitu. Atlikušo dzīvi atstrādāju kā vienkāršs pārdevējs svešā bodē, maksājot savu parādu.

Dvēseļu Pasaulē skatot šī iemiesojuma mācības, ieraudzīju, ka arī šeit Dvēseles plāns tika traucēts. Man lemtajam pārbaudījumam bija jānorūda raksturs, jāpalīdz attīstīt jaunas īpašības.

Alternatīvi izdzīvojot šo situāciju, es varēju atzīt savu vainu savu partneru tirgoņu priekšā, palūgt atgriežamā parāda atlikšanu.

Pārdodot tikai minimumu, neaiztiekot ģimenes māju, es ar laiku varētu zaudēto atgriezt un atkal kļūt par plaukstošu pārdevēju.

Bet tam bija nepieciešamas pieņemt zaudējumus, nekrist izmisumā, nenolaist rokas un ķerties pie darba ar jauniem spēkiem.

Man vēlreiz tika parādīts, ka “pārdevējs” – tas ir iekšējs stāvoklis, noteiktu īpašību komplekts, kura attīstība ir atkarīga tikai no pašas personības.

Sk. arī Iemiesojuma uzdevums – attīstīt jaunas īpašības[1].

 

Mežonīgo Rietumu komivojažieris

Vārds “komivojažieris” no veciem romāniem man vienmēr ir bijis apvīts ar kādu noslēpumainu oreolu.

Kaut arī komivojažieris Vikipēdijā – tas ir tikai izbraukumu tirgonis, kurš pircējiem piedāvā preces pēc paraugiem un katalogiem.

Izrādījās, ka pievilcīgs šis vārds bija dēļ pieredzes vienā no manām pagājušajām dzīvēm.

Amerikas Mežonīgie Rietumi ar indiāņiem, kovbojiem, šerifiem un laupītājiem. Atminējos sevi šajā skarbajā, bet tajā pašā laikā romantiskajā laikā, apvītā ar sapni par ātri gūtu bagātību zelta raktuvēs.

Jauns komivojažieris, kurš braukā apkārt ratos, kuros iejūgts vecs kleperis, ar kādām lētām, taču fermeriem ļoti vajadzīgām precēm.

16 11 01 04

Redzu, kā braucu ar kārtējo paraugu partiju un miegu ciet, spožās saules nogurdināts. Pēkšņi man uzlido aiz pakalna slēpušos laupītāju vienība. Es pat nepaspēju izbīties, kad rati tika izķidāti, bet es tiku sasiets un vilkts saitē.

Apstājušies uz atpūtu birzī, bandīti sāka lemt, ko ar mani darīt. Nogalināt viņiem neko nemaksāja. Viņu sejas jau tāpat bija izkārtas plakātos ar izsludinātu balvu par noķeršanu. Taču viņi nolēma atstāt manu likteni gadījuma gribai.

Piesēja pie diviem kokiem, izstiepjot aiz rokām un kājām, un aizauļoja. Liktenis man bija labvēlīgs. Jau pret vakaru mani atrada indiāņi, atsēja un atveda uz cilti.

To stundu laikā, ko es pavadīju pakārtā stāvoklī, es daudz pārdomāju par sevi, par savu dzīvi, komivojažiera darbu, pie kā tas mani ir novedis. Izglābšanos caur indiāņiem uztvēru kā zīmi no augšas – tas nav mans darbs!

Es paliku dzīvot ciltī, apgādājos ar sievu, bērniem. Mana dzīve bija krasi sadalījusies divās pusēs: pirms un pēc tirgošanās.

Pirms bija drūma klīšana, mēģinot uzspiest preces, ar pastāvīgām zobgalībām un rupjiem atteikumiem. Pēc – dzīve, pilna ar patiesu draudzību, savstarpēju izlīdzēšanu un atbalstu, dvēselisku siltumu.

Sverot svaru kausos Dvēseļu Pasaulē šīs divas vērtības – materiālo un garīgo, – es sapratu, ka man tās ir nesavienojamas lietas.

Ja vajag būt “pārdevējam”, bet turklāt pārkāpt kāda intereses, izmantot citus savas peļņas gūšanai, tad tas nav mans ceļš. Dvēsele izvēlas beznosacījuma mīlestību un palīdzību citiem cilvēkiem.

Atbilde uz manu pieprasījumu izrādījās pilnīgi negaidīta. Ejot uz reinkarnacionikas pētījumu, es cerēju, ka iemācīšos būt labs “pārdevējs”. Tā vieta mana dvēsele pateica priekšā, ka vajag sekot savām vēlmēm.

Ja ir vēlēšanas nevis pārdot, bet dāvināt, darīt kaut ko citu labā bez atlīdzības, no visas sirds, vajag ļaut sev šo dziņu, neraugoties uz šodien pieņemtajām preču-naudas attiecībām!

Taču tā ir mana pieredze. Jūsējā var būt pilnīgi citāda. Ir vērts aiziet uz pagājušajām dzīvēm un pārbaudīt, kā tas ir jums!

P.S. Vai jums ir bijusi iekšēja pretestība, kad nepieciešams kaut ko pārdot? Kā izdevās ar to tikt galā?

 Marina Vailjeva

Marina Vasiļjeva

Reinkarnacionikas institūta sertificēta konsultante. Palīdzu cilvēkiem atrast sevi caur jaunradi.

 

Pievienots 01.11.2016

https://journal.reincarnationics.com/kak-ne-stat-prodazhnikom/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/741-irina-akulova-dzoels-vitons-dveselei-nav-dzimuma-un-dzives-jega-apmacisanas-un-attistisanas (Tulk. piezīme)