Юлия Сова Как боль в сердце привела в прошлую жизнь

Jūlija Sova - Kā sāpes sirdī aizveda uz pagātnes dzīvi

18 11 22 06

Šo stāstu es atrodu savas atmiņas plauktos, kad mani nodarbina jautājums: “Kas notiek?!” Mani satrauc nepatīkamas un diezgan sāpīgas sajūtas krūtīs.

Skumju sajūta un mežonīgas asaras – tas viss atkal un atkal paceļas manī, kad palieku viena pēc kārtējās un parastās atvadīšanās no drauga.

Es griežos pie manas Dvēseles arhīviem ar reinkarnacionikas instrumentu palīdzību un eju raudzīties, ko tas viss nozīmē.

Atmiņās es eju caur sajūtām ķermenī, iekšēju zināšanu, kas tas varētu būt, un caur uzpeldošajiem tēliem.

Sk. arī Ķermeņa sāpes – mūsu dvēseles valoda.

Kad esmu gatava ieiet iegremdējumā, ķermeniskajā līmenī atkal ir pa īstam rūgti, kaut arī tas nelīdzinās nekam, kas mani un manu draugu varētu saistīt šajā dzīvē. Mēs tikai retumis redzamies un it kā pat nesapņojam viens par otru.

 

Dažu minūšu attālumā no pagātnes

Atnāk Eifeļa torņa tēls. Iespējams, tā ir norāde, ka teritoriāli atmiņām ir sakars ar Franciju.

Bet man tas ir arī simbols važām, tam, kas spiež un notur jau diezgan ilgi. Aiz torņa parādās “akmens trakta” tēls.

Un pēc sajūtām, kaut kur tur iekšā ir “apglabāta” mana sirds. Es nevaru uz to skatītes, un raudas vēl vairāk sāk mani smacēt tik skaidri, ka tam nav iespējams noticēt.

Bet nevaru taču es visu izdomāt, lai ķermenis varētu, lūk, tā vienā mirklī izjust spilgtas sāpīgas sajūtas?

18 11 22 07

Parādās mans “akmens trakta” Glabātājs un aicina sekot viņam. Es uztveru viņu kā Audzinātāju un pavadoni manas atmiņas pasaulē.

Vēl kādu laiku man ir grūti spert soli šajā telpā, tāpēc ka skumjas pastiprinās, mani burtiski saliec no sāpēm un bailēm. Pārvarējusi šo stāvokli, es nonāku diezgan jaukā vietā. Un tālāk jau ir vieglāk.

Mana ģimene, perspektīvas un romāna sākums

Esmu smalka, trausla, talantīga, zinātkāra un ļoti jauna būtne. Dzīvoju dižciltīgā mājā ģimenē, kur audzināšanai ir īpaša nozīme. Es iegūstu radošu izglītību un nodarbojos ar mūziku: dziedāšanu un arfas spēli. Mana nākotne ir izplānota līdz sīkumiem, un panākumi ir ar priekšapmaksu.

Un, lūk, kādu dienu mana zinātkāre saved mani kopā ar mūsu dārznieku. Viņš periodiski parādās mājā un ievieš kārtību dārzā, koriģē puķu dobes un krūmus.

18 11 22 08

Mēs sākam kontaktēties, un reiz šis kontakts pāraug viņa priekšlikumā aizbraukt.

Viņš paziņo par saviem plāniem un par to, ka drīz pošas ceļā: viņš klusi un neuzstājīgi stāsta par ceļojumu, bet mana iztēle zīmē jaunas neredzētas zemes un bezgalīgu dzīvi ar piedzīvojumiem zem mākoņiem.

Pienāk brīdis, kad es esmu gatava paziņot manam tētiņam (tieši tādu vēršanos dzirdu savā iekšienē), ka esmu nodomājusi braukt prom ar Ernija kungu (tā es saucu mūsu dārznieku, ar nodomu ceļot viņa tēlu tēva acīs).

Es naivi lūdzu svētību šim ceļam. Tēvs parāda man abas plaukstas un tā lēmuma svaru, uz kuru es izeju.

Es saprotu: ko mans kungs piedāvās, tas arī būs mans. Ko piedāvā tētiņš, es arī zinu: tā ir laba izglītība un cienījama sabiedrība.

Es aizeju, vecāki mani netur, bet arī neko nedod līdzi. Un, lūk, es sakrāmēju savu ceļasomu, izvēloties mīlestību un brīvību, drosmi un uzticēšanos Dzīvei.

 

Ceļā cauri tālēm tālām

Gandrīz jau pašā pirmajā dienā es izjūtu visu iespējamo pārdzīvojumu gammu: laimi un pārsteigumu, un milzīgu fizisku nogurumu. Bet drīz es pierodu pie jaunā dzīvesveida un priecājos par visu.

Kad mēs pārejam no apmetnes uz apmetni, es pamanu vietējo iedzīvotāju gādību. Katru reizi pabarot mani un apģērbt, dot labāko vietu atpūtai, kamēr mans vīrietis piesakās palīdzēt saimniecībā apmaiņā pret mūsu apmešanās vietu.

Mutē dzimst neparasti garšīga piena, ar kuru mani cienā, garša. Un, lūk, esmu apģērbusi vestīti no ādām un tāda paša tipa apavus.

Es nepievēršu īpašu uzmanību tam, kā tagad esmu apģērbta jaunajos apstākļos, taču dāvātais apģērbs silda mani, turklāt baudu savu skaistumu un prieku, kā jau meitene.

18 11 22 09

Manas attiecības ar manu draugu ir neticami vieglas un maigas, viņš prot nomierināt un uzmundrināt.

Man ar viņu ir droši, un vietas, uz kurām mēs dodamies, aizejot arvien tālāk un tālāk, majestātiskā daba, putniņi, sīki dzīvnieciņi un mājlopi, jauni cilvēki – tas baro Dvēseli un šķiet kā apbrīnojama brīnumu daudzveidība.

 

Nelaime atnāca piepeši

Kādu dienu mēs nonākam vietā, kura atrodas augstienē un kur dzīvo viena vienīga sieviete ar dzīvnieku baru, galvenokārt tās ir aitas, stirnas un pundurzirgi.

Uz to laiku esmu stāvoklī, un mēs dodamies turp, kur mums nāksies aizkavēties: es tur varēšu mierīgi dzemdēt un atjaunot spēkus…

Manam kungam Ernijam šī vieta pakalna virsotnē nepatīk, un viņš, skatoties tālē, raugās pēc maršruta.

Sieviete mūs sagaida un uzaicina palikt pie viņas. Viņas melnās acis iekļūst manā Dvēselē, un viņa apgalvo, ka šeit ir droši.

Es dzeru pienu, kuru sieviete man iedod, pieturot krūku un neatejot no manis. Man sāk degt vaigi, un aptver karstums.

Nogurums un aizmirstība viļņiem veļas uz mani. Šajā brīdī es saņemu arī talismanu, kura simbolisms sola man visu nepieciešamo un, ka es izķepurošos, ja tikai pietiks spēka.

Un tajā brīdī es tajā lasu vēstījumu, ka Dievi man pasniedz dāvanu…

Sk. arī Maģiskā iedarbība. Vai aizraušanās ar maģiju ir droša?

18 11 22 10

Ernijs negrib palikt un saka, ka dodas izlūkot ceļu. Vairāk mēs neredzējāmies.

Gaidās un murgainos sapņos man atnāk zināšana, ka viņu ir saplosījis lācis. Ļoti ātri es zaudēju laika sajūtu, atmiņu par sevi un, kas ar mani.

Man piedzimst zēns, bet gluži kā arī ar viņu man nav saiknes, es līdz galam nesaprotu, kas ir šis bērns. Paiet 3-4 mēneši pēc dzemdībām. Kādu dienu es nomirstu, aizmigusi uz kūdras maisiem.

Dvēsele atdalās no ķermeņa un atrodas gluži kā reibuma un nelabuma ietekmē. Vājuma stāvoklī un bez entuziasma es atgriežos Dvēseļu Pasaulē un tur, uz sliekšņa, vēl turpinu just ko līdzīgu reibonim un spēku zudumam.

 

Par ko ir šī dzīve? Kas notika?

Klasiski, no Dvēseļu Pasaules es meklēju šo atbildi. Ātras un pilnīgas izpratnes nav, atnāk tikai plašāka aina par to, kas tur vēl bija.

Tur, notikumu virknes iekšienē, – kad nevaru sagaidīt vīra atgriešanos, kad rādās murgaini sapņi par viņa bojāeju, kad vecene čukst, lai es visu aizmirstu: “Aizmirsti, aizmirsti, aizmirsti…”

Viņa arī pēc būtības maģiski ietekmē un paņem manu bērnu sev, bet es pieņemu attiekšanos no mīlestības, dzimtas, savas atmiņas un eju uz mūžīgiem pārbaudījumiem. Man ir vainas un savas bezspēcības sajūta.

Kā arī es jūtu niknumu pret burvi: es saprotu, ka to visu viņa, viss ir viņas dēļ, bet arī šī zināšanas atblāzma kūst zem viņas burvestības un aiziet aizmirstībā.

18 11 22 11

Viņa rēķinās, ka var dabūt mantinieku, un viņai tas izdodas, bet man nepaliek nekas…

Dvēseļu Pasaulē, meklējot atbildi, es redzu augstas bezgalīgas sienas tēlu, tā ir mūrēta no akmeņiem, gar to es izvēlos iet viena. Cik vēl tā jāiet – nav zināms…

Pēc maniem iekšējiem novērojumiem man vajag palīdzību. Skumju stāvoklis turpina būt Dvēseles līmenī, plus vēl spēku zuduma sajūta un bailes no svešas iedarbības.

Tālāk Dvēsele saņem atbalstu, nonākot Gaismas telpā, sekojot uz šo īpašo vietu Ercenģelim, kurš atsaucas uz manu aicinājumu.

Tur ir apbrīnojamas skaņas, un viss visapkārt gluži kā skan tīrībā. Šeit ir daudz gaišu būtņu, turklāt nav šauri.

Šeit visi veic savu darbu, priecājoties un izstarojot Mīlestību. Neviens pie manis nepienāk, lai paustu rūpes, bet pats šīs vietas lauks gluži kā klusējot dara to.

Gaiss, kā vistīrākā gaisma, iet cauri smalkajiem ķermeņiem, un ķermenis elpo šīs vieglās dzirkstošās plūsmas, nododot informāciju līdz pat fiziskajam līmenim.

Šeit es atgūstos un it kā no jauna piesātinos ar zināšanu, kas Es esmu. Pēc tam pietiek spēka labāk apzināties piedzīvoto pieredzi.

 

Dziļā izpratne pēc pagātnes dzīves pārlūkošanas

Izrādās, Dvēsele sevī glabā visas atmiņas kā par sekmīgumu, tā arī par kļūdām, neizietajām mācībām, spēcīgiem emocionāliem satricinājumiem.

Un uz atmiņas viļņiem visa informācija par iegūto pieredzi plūst uz pašreizējo momentu, palīdzot pamosties un pieņemt likteņa uzvednes.

Manas reakcijas ar sāpīgām skumjām uz mana drauga aiziešanu man rāda, ka mēs jau esam iemiesojušies kopā un rūgtās šķiršanās pēdas toreizējos apstākļos gluži kā uzliek man vainu arī tagad.

Sk. arī Kā tikt galā ar vainas sajūtu.

Vai es arī turpmāk gribu justies vainīga, naiva un dumja? Nē. Ir pienācis laiks kļūt stiprākai un uzņemties atbildību par savu dzīvu. Es izelpoju mācības smagumu, ielaižu sevī gaismu un atbrīvojos no skumjiem stāvokļiem.

18 11 22 12

Talismana labā velte patiesībā var izrādīties par spēku pārbaudi un signalizēt par viltību, maģiskām iedarbībām, brīdināt par pretējo: nevis par izdevīgumu, bet par bīstamību.

Lai saprastu zīmes precīzo vēsti, vajag saglabāt prieka un vieduma stāvokli, būt apzinošākai, pieņemot dāvanas. Es izelpoju bailes no “tumšajām” ietekmēm, bailes no zaudējuma un atkal ielaižu sevī gaismu.

Statusa zaudējums, atteikšanās no dzimtas, ģimenes zaudējums un mokošais dzīves gals – viss redzētais caur pagātnes pārlūkošanu palīdz pārskatīt to, kā es katru reizi attiecos pret savu izvēli, kur es varu aiziet pārāk tālu.

Es pateicos visām Dvēselēm, ar kurām tikos šajā scenārijā, un mūsu starpā notiek kaut kas meditatīvi dziedinošs, piedodošs, atlaižošs.

Sāpes ķermenī izgaist. Skumjas arī aiziet. Paliek klusējoša pieredzes pieņemšana un klusa ticība savam augstākajam Es.

Gaisma piepilda garīgo sirdi, likvidējot visas tās važas un zīmogus, kas dzīvoja zemapziņas sfērā. Es atkal esmu brīva un novēlu visiem laimīgu ceļojumu Mīlestībā, harmonijā un Spēkā!

P.S. Ar ko atsaucās šis raksts? Dalieties savā viedoklī komentāros.

 Julia Sova

Jūlija Sova

 

Reinkarnacionikas institūta 2. kursa studente, astroloģe.

 

Pievienots 22.11.2018

https://journal.reincarnationics.com/bol-v-serdtse/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe