Наталия Бутенко Традиции летнего солнцестояния: как праздновали наши предки

Natālija Butenko - Vasaras saulgriežu tradīcijas: kā svinēja mūsu senči

17 06 27 01

Mēdz būt tādas dienas gadā, kuras neiztiek bez dažādu laiku un tautu cilvēku uzmanības. Tāda ir arī vasaras saulgriežu Diena, kas mūsdienās iekrīt 21.-23. jūnijā.

Pašas īsākās naktis, pašas garākās dienas – saule visā savā krāšņumā un pilnā spēkā. Enerģijas ir spēcīgas, palīdz visos nodomos. Zāļu trakulība, karstums, velk iegremdēties dabas ūdenskrātuvju ūdeņos.

Un, protams, šīs enerģijas ir saistītas ar zemes auglību, ar dzimtas turpināšanu, ar drīzas bagātas ražas gaidīšanu. Tāpēc arī tradīcijas ir saistītas tieši ar šīm dzīves sfērām.

Domāju, daudzi pazīst līdz mums nonākušos seno tradīciju elementus. Bet kā šo dienu svinēja mūsu tālie senči?

Reinkarnacionika ļauj ieskatīties atmiņas dziļumos un izvilkt no turienes kaut ko interesantu, tāpēc mūsu pētnieciskā grupa “pastaigājās” pa atmiņām un dalās savos iespaidos.

17 06 27 02

 

Izredzētā meklējumi

Jeļena Promska, Reinkarnacionikas Institūta Bāzes kursa kapteinis-stažieris:

“Laiks pirms revolūcijas. Tas redzams pēc apģērba. Lielā apmetnē jaunieši sapulcējušies mežmalā. Šo daļu no svētkiem, vasaras saulgriežiem, es sev izmantoju ar personisku interesi.

Eju gar cilvēkiem un lūkojos sejās, gribu saprast, kur ir mans izredzētais. To, ka šajā dienā var viņu satikt, daudzi ir teikuši. Teikuši jau ir, bet kā?

Veros sejās, un skatiens man ir tik “ciešs”, gluži kā pieskaros uz līksmošanu sanākušo puišu un vīriešu domām.

Ar bažām skatos uz lielu jaunu vīrieti. Man redzamas viņa domas: atbraucis padzīrot uz apmetni. Arī viņš aplūko meitenes, meklē ar acīm...

Nē, tāds nav vajadzīgs. Tālāk seju virkne – joprojām ne tās. Cilvēku daudz. Turpinu raudzīties.

Skaidrs, ka esmu aizķērusi ar uzmanību puikiņu: jauniņs, tieviņš, tāds smieklīgs, seja ar vasarraibumiem, austiņas noļukušas, smaida.

Nē, stipri šaubos, nez kāpēc meklēju nopietnu un spēcīgu, lielu un izskatīgu.

17 06 27 03

Klajumā ir arī padzīvojusi sieviete, visa melnā, lakats galvā arī ir melns. Vēlāk saskatīju, ka tā ir zāļu sieva, pūšļotāja. Dzīvo nomaļus, maz ar ko sarunājas, no visiem vairās.

Cilvēki pie viņas brauc ar slimībām, ar nelaimēm. Šajā naktī viņa atnākusi zāles salasīt, skaidri zinot, ka zāļu spēks vairākkārt pieaug šajā dienā.

Meiču klajumā ir daudz, garos sarafānos. Daļa tērpu ir izšūta ar ornamentiem. Puiši un vīrieši – vienā pusē, meitenes un sievietes – iepretī.

Daudzi uz svētkiem ir atnākuši, iepriekš sarunājot. Kopā grib papriecāties, kopā no rīta no meža atgriezties. Tādu ir vairākums. Bet ir puiši un meitenes, kuri to ir atdevuši pašu svētku gribai – kā iznāks.

Mežā kaudzītēs saliktas ogles. Tās vēlāk aizdedzinās, tās dūmos, sildot līksmotājus, sniedzot orientierus telpā.

Pēc maltītes, sarunām, riņķa dejām, līksmošanas līdz ar nakts iestāšanos visi virzās uz mežu. Dzīrošana turpinās.

Iepazinusies ar puisi, kurš man šķita smieklīgs, pastaigājusies ar viņu pa mežu, turoties pie rociņas, it nemaz neuztvēru viņu nopietni.

17 06 27 04

Nu, lūk, taisnību vecmāmiņa man teica: “Izturies ar uzmanību pret to, ko satiksi Kupalā.” Gan dzirdēju, gan zināju, bet nenoticēju.

Pēc dažiem gadiem paskatījos, kāda ģimene mums ar viņu ir izveidojusies. Un vadošā īpašība attiecībām kļuva viņa labestība, liela, visaptveroša. Šis moments sasaucas ar notikumiem pašreizējā dzīvē, kā sveiciens no pagātnes iemiesojuma.

Redzu istabā – mēs ar trim bērniņiem. Zēni visi ir smieklīgi, gaišbrūniem matiem, ar vasarraibumiem. Uz lāviņas sēž, ar koka karotēm ēd. Visi tēvu stipri mīl, velkot “Tēti, tēti...” Arī viņš viņus dievina.

Kupalā bērniņus katru gadu upītē peldinājām, vajadzēja, lai šīs enerģijas viņus apmazgātu. Visi to zināja, paražu ievēroja.”

Sk. arī: Ivana Kupala diena: bērna dvēseles radīšana.

 

Saulīte

Natālija Butenko, Reinkarnacionikas Institūta Bāzes kursa kapteinis:

“Redzu sevi Krievijas vidējā joslā. Mūsu ēras 8.-9. gs. Esmu meitene ar ugunīgi rudiem gariem matiem sīkās cirtās. Man ir apmēram 7 gadi.

Esmu izvēlēta Saules lomai. No rīta vecākās māsas (viņas ir piecas, ir vēl brālis) ved mani uz upīti, peldina, apģērbj jaunā izšūtā kreklā un spilgti sarkanā sarafānā.

Pēc tam man pin daudz bizīšu, tajās iepin zariņus, lai bizītes slietos dažādos virzienos. Es nesaprotu, ko dara ar manu galvu, un visu laiku raujos pie upītes – paskatīties ūdenī.

Mani attur, pierunā pasēdēt mierīgi, iedod rokās māla svilpīti ovālā formā. Tā ir raupja, 2 caurumiņi pretējās pusēs. Es pūšu tajā, bet man normāla skaņa neiznāk.

Pēc tam meitenes pabeidz ar manām bizītēm, un es skrienu skatīties. Izskatās ļoti smieklīgi, visi, raugoties uz mani, smaida.

17 06 27 05

Ap pusdienas laiku uz klajumu atnāk puiši, atnes kārti ar augšā pienaglotu riteni. Visi kopā to rotā ar zariņiem, zāli, ziediem.

Mani uzsēdina uz riteņa, spēcīgs puisis paceļ mani augšup. Esmu izbiedēta un ieķērusies riteņa malās. Pēc tam nedaudz nomierinos.

Mēs atnākam uz citu klajumu. Tur jau ir sapulcējies gandrīz viss ciems. Centrā stāv liela zaru telts, arī rotāta ar zāli un ziediem.

Vecākās sievietes ir izvārījušas ķirbju putru un pamazām dala pa maziem lēzeniem traukiem – visus cienā.

Mani noceļ no riteņa un apsēdina koka staklē netālu no telts. Bet kārti ar riteni iesprauž telts centrā, sien pie riteņa lentas, bet lentas otru galu – pie apkārtējiem kokiem.

Bērni skraida pa klajumu, esmu jau nogurusi sēdēt kokā, raugos apkārt, meklējot palīdzību, lai kāds mani noceltu.

Mans tēvs, ieraudzījis manu nelaimīgo skatienu, pienāk pie manis, pasmīnot. Viņš ir garš, plecīgs, bārdains, arī ruds. Noceļ mani no koka, un es skrienu pie bērniem. Viņi čiepj maizes gabalus un ēd, reizē kustoties. Es pievienojos.

Pēc sagatavošanās visi iet riņķa dejās. Kustība ir ne tikai pa apli, bet arī pa spirāli, un pa astoņnieku un čūskiņā. Visi līksmojas, dzied.

Kad saule sāk rietēt, meitenes precību gados katra atraisa no telts un kokiem pa lentai un dejo ar tām. Pēc tam pie viņām pienāk puiši, ņem lentas otru galu, un kopā viņi dejo riņķa deju.

17 06 27 06

Pamazām satumst, vecāki cilvēki sasēžas ap ugunskuru. Jaunatne turpina dejot. Dziesmas kļūst stieptākas, dejas – plūstošākas.

Parādās liels rags, kurā kāds ducina, un liels tamburīns, kuru iesien starp kokiem un sit pa to.

Kad ugunskurs jau sāk plakt, visi sāk lēkt pāri tam pa pāriem, sadevušies rokās. Pāri veidojas haotiski – nav nekādas kārtības. Kas pirmie pieskrējuši, saķeras rokās un lec.

Pamazām jaunatne pārīšos sāk izklīst, bet mūs, bērnus, vecāki ved uz mājām un liek gulēt.

Sk. arī: Kā sazinās Kupalā dvēseļu līmenī.

Pārlūkojot šo savu dzīvi tālāk, ieraudzīju, ka es vēl 2 reizes biju Saule. Pēc tam mani nomainīja zēns no citas ģimenes, arī ruds.

Kad man jau bija ap gadiem 16, izvēlējos sev līgavaini tādos pašos svētkos. Man iepatikās zēns. Mēs aizgājām uz birzi pastaigāties, viņš mēģināja mani noskūpstīt, bet es samulsu un aizskrēju.

Viņš visu gadu centās mani aplidot, bet es viņu nepieņēmu, pārbaudīju. Nākamajos Saulgriežos mēs nošķīrāmies mežā, kopā peldējāmies, un tur notika mūsu pirmā tuvība. Pēc nedēļas viņš nāca pie manis precībās.”

P.S. Un kādi jums ir bijuši atklājumi, saistīti ar vasaras saulgriežu Dienu? Dalieties iespaidos komentāros.

Natalija Butenko

Natālija Butenko

Transformācijas trenere, koučs, parapsiholoģe, runoloģe, reinkarnacionikas konsultante, Reinkarnacionikas institūta 1. kursa trenere

https://natalybutenko.kz/

 

Pievienots 27.06.2017

https://journal.reincarnationics.com/traditsii-letnego-solntsestoyaniya/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe