Спокойствие, только спокойствие: секрет силы

Mieru, tikai mieru: spēka noslēpums

Mierīgums – tas ir balanss

Es sen esmu pamanījis, ka jūtos līdzsvarotāks un pārliecinātāks, kad atrodu laiku relaksācijai, meditācijai vai lūgšanām. Visai apmierināts ar iegūto rezultātu, es drīz pārstāju to darīt. Pakāpeniski mana dzīve kļūst arvien saspringtāka un saspringtāka, es nonāku izmisumā. Mierīgums mani pamet. Tad es savas atslābinošās nodarbes atjaunoju, un dzīve pamazām nokārtojas.

Daudzi cilvēki iet pa šo apli. No tā var izdarīt secinājumu: “Ja jums nav laika relaksācijai – jums tā ir absolūti nepieciešama.”

Lai iegūtu dvēseles mieru, vajag izstrādāt ieradumu ik dienas dot sev atpūtu. Cilvēki, kuri ir sasnieguši dvēselisko līdzsvaru, bieži veic noteiktus rituālus. Vieni skaita lūgšanas, otri meditē, trešie rītausmā pastaigājas. Katrs atrod savu veidu, kā relaksēties. Tas mums palīdz labāk saprast un noskaņot sevi.

Dvēseles mierīgums – tas nozīmē stāvokli – būt harmonijā ar visu pasauli un pirmkārt ar sevi pašu. Taču pirmām kārtām mierīgums – tas ir balanss.

Pats galvenais uzdevums cilvēkiem, kas nodarbojas ar cīņas mākslām, – saglabāt mierīgumu. Uzsākot nodarboties ar karatē, jūs uzzināsiet, ka spēks ir atkarīgs no līdzsvarotības un “aukstas galvas”. Pietiek papildināt ar emocijām, un jūsu dziesmiņa ir nodziedāta. Līdzsvars un dvēselisks miers ir avoti mūsu pārliecībai par sevi. Mierīgums nenozīmē miegainību! Mierīgums – tas nozīmē spēku vadīt, nevis pretoties tam. Mierīgums – tā ir prasme redzēt pilnu ainu, nesaasinot uzmanību uz detaļām.

Ja jūs gribat sevi aizsargāt no visām likstām, jūs esat izvelējušies ne to planētu. Mieru un pārliecību var iegūt tikai sevis iekšienē. Apkārtējā pasaulē nav stabilitātes, apkārt viss atrodas mūžīgas mainības stāvoklī. Kā mēs varam tikt galā ar dzīves neparedzamību? Tikai pieņemot to! Sakiet sev: “Man patīk pārsteigumi. Lieliski, kad tu zini, ka jebkurā brīdī var notikt kas negaidīts.” Pieņemiet lēmumu: “Lai kas nenotiku, es tikšu ar to galā.” Vienojieties ar sevi: “Ja mani atlaidīs, es atradīšu darbu ar brīvāku grafiku. Ja mani notrieks autobuss, manis šeit vairs nebūs.” Tas nav izsmiekls. Tā ir dzīves īstenība. Zeme ir bīstama vieta. Cilvēki šeit dzimst un mirst. Bet tas nenozīmē, ka jums ir jābūt bailīgiem trusīšiem.

Dzīve paliks cīņa, ja mēs uz to uzstājam. Modernā civilizācija ir pieradinājusi mūs pastāvīgi būt saspringtiem. Mēs esam izauguši ar ticību pretstāvei. Mums ir raksturīgi piemērot sevi un bikstīt cilvēkus. Mēs sevi nomokām, un no tā ļaunuma ir vairāk nekā labuma.

Kāds jaunietis izstaigāja visu Japānu, lai satiktu dižu cīņas mākslu meistaru. Panācis audienci, viņš Skolotājam pajautāja: “Es gribu kļūt pats labākais. Cik daudz laika man būs nepieciešams?”

Un sensejs atbildēja: “Desmit gadu.”

Māceklis jautāja: “Skolotāj, es esmu ļoti spējīgs, es strādāšu dienu un nakti. Cik daudz laika man būs nepieciešams?”

Un Skolotājs atbildēja: “Divdesmit gadu!”

Sveicinu tevi, tuksnesīgais stūrītis…

Nevar uzskatīt par vienkāršu sakritību to, ka visas pasaules kultūrās eksistē nošķirtības tradīcija un godināšana. Iniciācijas periodā gan Amerikas indiānis, gan Āfrikas bušmenis atstāja savas ciltis, slēpās kalnos vai mežos, lai saprastu savu misiju. Lielie garīgie skolotāji – Kristus, Buda, Muhameds – iedvesmu smēlās nošķirtībā, tāpat kā miljoniem viņu sekotāju. Katram mums vajag tādu sakrālu vietu, kur nezvana telefoni, kur nav ne televizora, ne interneta. Lai tas būtu kaktiņš guļamistabā, stūris uz balkona vai soliņš parkā – tā ir mūsu teritorija jaunradei un pārdomām.

Sākot ar XVII gadsimtu, zinātnes bruņojumā ir sera Īzaka Ņūtona metode: ja jūs gribat kaut ko saprast, sadauziet to gabalu gabalos un pētiet drumslas. Ja tas skaidrību nav papildinājis, daliet vēl sīkākās daļās... Galu galā jūs aizraksieties līdz tam, kā Visums ir uzbūvēts. Bet vai tas ir tiesa? Paņemiet Šekspīra sonetu un sadaliet to lietvārdos, prievārdos un vietniekvārdos, pēc tam vārdus sadaliet pa burtiem. Vai autora iecere jums kļūs skaidrāka? Sadaliet ‘”Monu Lizu” triepienos. Ko tas jums dos? Zinātne rada brīnumus, bet turklāt tā anatomizē. Saprāts lietas saskalda daļās. Sirds tās vāc kopā vienā veselā. Spēks un labklājība atnāk, kad mēs uz pasauli raugāmies kā uz vienotu veselu.

Dabas spēki

Vai esat kādreiz pamanījuši, ka varat cauru dienu klīst pa mežu un just spēku pieplūdumu? Vai arī pavadīt rītu tirdzniecības centrā un justies tā, it kā jums pāri būtu pārbraukusi kravas mašīna? No visa apkārt nāk vibrācija, vai tā būtu zāle, betons, plastmasa vai poliesters. Mēs to uztveram. Dārziem un mežiem vibrācija ir dziedinoša – tie atjauno mūsu enerģiju. Betona tirdzniecības centru vibrācija ir citāda veida: tie enerģiju izsūc. Katedrāļu vibrācija ir vērsta augšup. Piesmēķētos bāros un striptīza klubos jūs atstāsiet lauvas tiesu sava dzīvības spēka.

Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu: mūsu veselība un pasaules izjūta ir atkarīgas no apkārtējās vides netveramās enerģijas. Kad mēs esam enerģijas pilni, mums viegli izdodas pretoties slimībām un apkārtējo sliktam noskaņojumam. Bet, ja enerģija ir uz nulles, mēs sev pievelkam depresiju un slimības.

Kādēļ vajadzīga relaksācija?

Praktiski viss, ar ko mēs dzīvē nodarbojamies, – tā ir dzīšanās pēc rezultāta. Taču dziļa atslābināšanās, meditācija vai lūgšanas palīdz mums jaunā veidā palūkoties uz pasauli. Mēs gaidām, ka nākotne mums dāvās ne mazums patīkamu brīžu. Taču jūsu uzmanībai vienalga ir jābūt koncentrētai uz tagadni. Praktizējot dziļu atslābināšanos, mēs sāksim pamanīt, ka dažas īpašības, kas iegūtas vingrinājumu procesā, pakāpeniski kļūst par ieradumu un maina mūsu ikdienas dzīvi. Mēs kļūstam mierīgāki, mums parādās intuīcija.

Mums visiem piemīt iekšējā balss, taču tā ir vāja un grūti atšķirama. Kad dzīve kļūst pārāk nemierīga un trokšņaina, mēs pārstājam to dzirdēt. Taču pietiek mums pieslāpēt blakus skaņas, un viss mainās. Mūsu intuīcija vienmēr ir ar mums, taču bieži mēs tai nepievēršam nekādu uzmanību.

Atslābināšanās jums ieekonomēs vairāk laika, nekā jūs tai patērēsiet. Lai tas kļūst par jūsu ieradumu – noskaņojiet sevi, kā noskaņo mūzikas instrumentu. Divdesmit minūtes katru dienu – lai jūsu dvēseles stīgas skanētu tīri un saskanīgi. Katru rītu mostieties ar nodomu būt mierīgam un līdzsvarotam. Dažās dienās jums izdosies noturēties līdz vakaram, bet dažreiz – tikai līdz brokastīm. Taču, ja dvēseles miera saglabāšana kļūs par mērķi, pakāpeniski jūs iemācīsieties šo laikam gan pašu svarīgāko mākslu mūsu dzīvē.

Autors nezināms.

Avots: http://fit4brain.com/2531

Pievienots 091.09.2019

http://sanatkumara.ru/stati-2019/spokoystvie-tolko-spokoystvie-sekret-sili

Tulkoja Jānis Oppe