Галина Кириллович Бессмысленная жизнь — для чего душе такой опыт

Gaļina Kiriloviča - Bezjēdzīga dzīve – kādēļ dvēselei tāda pieredze?

19 01 03 01

Nav noslēpums, ka daudzas mūsu bailes un kompleksi nāk no pagājušajām dzīvēm. Teiksim, cilvēks baidās no ūdens, tāpēc ka reiz ir noslīcis.

Vai arī nevar izlemt dibināt nopietnas attiecības un atklāt savu sirdi tādēļ, ka pirms vairākām desmitgadēm vai gadsimtiem viņš tika noraidīts un nodots.

Taču pirms kāda laika mani sāka nodarbināt cits jautājums. Bet vai var būt tā, ka mierīga un praktiski notikumiem nabaga dzīve dvēselei rada tādu traumu, ka kļūst par nākamo baiļu un depresiju cēloni?

Šī tēma man ne tuvu nav tukša un balstās uz personīgiem iespaidiem.

Līdz gadiem četrpadsmit man nebija nekādu šaubu – kad pienāks laiks, mana personīgā dzīve nokārtosies. Tas ir, es satikšu “savu” vīrieti un apprecēšos.

Kad es biju pavisam maza, tad spēlēju kāzas, taisīju plīvuru no marles un biju pārliecināta, ka viss būs lieliski. To man stāstīja grāmatas un filmas ar laimīgām beigām, kā arī apkārtējo pieaugušo pieredze.

19 01 03 02

Mūsu ģimenē vientuļu sieviešu nebija. Visas bija precējušās un dzīvoja visai laimīgi. Citiem vārdiem, vientulības bailēm vienkārši nebija no kurienes parādīties. Taču tās radās. Pusaudzes vecumā.

 

“Vecmeitas” komplekss

Tās bija nevis tik maigam vecumam neraksturīgās skumjas un vēlēšanās pēc pirmās mīlestības, bet īstas bailes izrādīties nevienam nevajadzīgai. Reizēm tās tik ļoti mani sev pakļāva, ka izraisīja paniku.

Es burtiski jutos kā prece līgavu gadatirgū, kaut arī mūsu laikā tāds jēdziens ir pilnīgi neaktuāls. Nonākot starp vienaudžiem, es nevarēju tik vaļā no sajūtas, ka gan jaunekļi, gan meitenes mani vērtē.

Man šķita, ka es viņiem liekos smieklīga, resna un neveikla. Ka puiši vienmēr izvēlēsies citas, un citas vienmēr būs skaistākās, slaidākas un atbrīvotākas. Turklāt nekādu problēmu ar ārieni un svaru man nebija.

Māmiņa un vecmāmiņa, uzzinājušas par manām domām, bija ļoti pārsteigtas. “Kā vispār var sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā nopietni baidīties nekad neapprecēties?” viņas nesaprata.

Sk. arī 5 iemesli neapprecēties.

Taču es pieaugu, un bailes pieauga kopā ar mani. Tagad es saprotu, ka tādā dvēseles stāvoklī mana dzīve vienkārši nevarēja veidoties tā, kā es gribēju.

Tas nenozīmē, ka neviens man nepievērsa uzmanību, bet no tā maz kas iznāca. Galu galā divdesmit trīs gadu vecumā es apprecējos, lieliski apzinoties, ka ar šo cilvēku mani nekas nesaista.

19 01 03 03

Es pat nojautu, ka ilgi tāda savienība neturpināsies. Vienkārši ļoti baidījos no vientulības un “vecmeitas” simbola. Protams, mēs ātri izšķīrāmies, kaut arī šajās laulībās nekas slikts nenotika. Izņemot dvēselisko tukšumu, protams.

Sk. arī Karmiskas laulības: piebūrums uz vairākiem gadsimtiem.

 

Lēdija un tukšums

Jāsaka, ka es tomēr tiku galā ar šo problēmu. Tobrīd es vēl nebiju iepazinusies ar reinkarnacioniku un izmantoju Luīzes Hejas (Louise Hay) afirmācijas. Taču jautājums par cēloni bailēm, kuras mani vajāja daudzus gadus, nekur nebija palicis.

Atbilde atnāca ne tik sen, kad es domās pārskatīju epizodes no pagājušajām dzīvēm, izvēloties, kuru no tām aplūkot. Nekāda konkrēta mērķa man nebija. Vienkārši pārlapoju “lappusītes” pēc principa “kas atnāks, tas atnāks”.

Ilgi mani nekas neaizķēra, bet pēkšņi viens no attēliem pievērsa manu uzmanību. Es ieraudzīju garu nepievilcīgu sievieti ap gadiem četrdesmit. Viņa, protams, nebija ķēmīga, taču nekā pievilcīga viņas ārienē nebija.

Tieva, bet bez grācijas. Bālas zilas acis, blāvi rudi kastaņkrāsas mati, lieli zobi. Ģērbusies kādā neizteiksmīgā pelēkā kleitā.

Tiesa, pēc sejas un skatiena izteiksmes bija redzams, ka sieviete nemaz nav muļķe, taču viņā bija jūtams gurdenums un pakļaušanās liktenim. Iespējams, ka tagad viņas dvēselisko stāvokli nosauktu par depresiju.

19 01 03 04

Vienā mirklī es par viņu uzzināju visu. Zināšana atnāca, kamēr es lūkojos viņas sejā drūmajā telpā, kur viņa atradās.

Šis mans pagātnes iemiesojums mitinājās Anglijā XIX gadsimta pirmajā pusē. Sieviete visu mūžu nodzīvoja nelielā muižā kopā ar tēvu – atvaļinātu karavīru, neizbraucot tālāk par kaimiņu pilsētiņu.

Viņai nebija ne pūra, ne skaistuma, lai apprecētos, un viņa par to domāja praktiski pastāvīgi. Sākumā viņa izklaidējās, lasot romānus. Taču romānos bija rakstīts par mīlestību, un tie sāka viņu kaitināt.

Tā šajā dzīvē neatlika nekas cits, izņemot saimnieciskas rūpes un īsas sarunas ar tēvu.

Pēc viņa nāves (es skaidri redzēju kapa pieminekli, uz kura bija redzams 1834. gads, un vientuļu figūru melnā tērpā pie kapa) viņa palika pavisam viena un tā arī nodzīvoja līdz vecumam, kamēr nenomira pati.

Pastāvīgās skumjas padziļināja tas, ka ģimene kādreiz bija liela. Taču māte nomira agri, brāļi un māsas bija izklīduši.

Par šīs bezgalīgās vientulības simbolu kļuva garš ozolkoka galds pustumšā ēdamistabā, pie kura viņai ilgus gadus bija jāsēžas vienai.

 

Apātijas cena

No šīs skumjās, notikumiem nabagās dzīves es sajutos nelāgi. Tajā brīdī es skaidri sapratu, no kurienes bija manas bailes un skumjas, pilnīgi nesaderīgas ar pašreizējo realitāti.

Šī izpratne burtiski atnāca no dvēseles dziļumiem, no sirds. Un pēdējā baiļu (tajā brīdī es sapratu, ka tās mani vēl pilnīgi nav pametušas) kripatiņa izkusa, kā ledus gabaliņš un karstas delnas.

19 01 03 05

Taču kas no šī gadījuma būtu jāsaprot? Ne velti taču es ieraudzīju tieši to. Iespējams, morāle ir tāda, ka nevajag pārmaiņas saistīt ar kaut kādu “burvi” no ārienes. Līgavaini, vīru, princi uz balta zirga,

Apātija un sevis žēlošana – nav izeja. Tas vienkārši ir ceļš uz nekurieni, līdz pat pilnīgai sevis pazaudēšanai. Un atrast tuvu dvēseli, pazaudējot savu, nav no vieglākajiem uzdevumiem.

Sk. arī Kāpēc vecām dvēselēm ir grūti atrast savu mīlestību[1].

Norakstīt visu uz laikmetu nesanāks. Arī tajā laikā bija sievietes, kas uzņēmās atbildību par savu likteni. Rakstnieces, zinātnieces, ceļotājas…

Tādam solim bija vajadzīga noteikta drosme, taču tas darbojās. Turklāt jebkurš gadsimts ir bagāts ar šķēršļiem.

Un man šķiet, ka tieši izlēmība vienmēr meklēt izeju, virzīties uz priekšu, nesamierināties ar to, kas nospiež, – ir viena no mūžīgajām patiesībām, kas ir aktuāla jebkurā iemiesojumā. Citādi, kādēļ gan mēs nākam uz šo Zemi?[2]

P.S. Jums ir bijušas dzīves, kuras nomāca tieši bezsirdīgums un tukšums? Kā jūs tiekat galā ar šo mantojumu?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 29.01.2019

https://journal.reincarnationics.com/zhizn-pusta-i-bessmyslenna/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1795-tatjana-beglaka-13-iemesli-kuru-del-vecam-dveselem-ir-gruti-atrast-milestibu (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1367-tatjana-beglaka-kads-ir-jusu-iemiesojuma-merkis (Tulk. piezīme)