Галина Кириллович Встречи с умершими избавили от страха смерти: личный опыт

Gaļina Kiriloviča - Tikšanās ar mirušajiem atbrīvoja no bailēm no nāves: personīgā pieredze

18 07 05 01

Atmiņas par nāvi pagātnes iemiesojumā palīdz tikt skaidrībā ar veselu kaudzi baiļu, kuru cēlonis var izrādīties banāls un it nemaz šausmīgs.

Vienkārši dvēseles valoda racionālajam prātam nav saprotama, bet ķermenim, kuram nav ļauts pavadīt mūs nākamajās dzīvēs, tiek uzspiestas savas bailes no patiesā nemirstīgā “es” izzušanas. Tā “es”, kuram ne no kā nav jābaidās.

 

Kaps vai lidojums uz nākotni?

Nesen, nodarbībās Reinkarnacionikas Institūtā, es atradu atbildi uz jautājumu, kurš man nebija devis mieru kopš pašas bērnības.

Mīkla atrisinājās tik vienkārši un pēkšņi, ka es pat ne uzreiz apzinājos: miglainās mistiskās bailes bija izzudušas, dodot vietu skaidrai notiekošā izpratnei.

Līdzīgas sajūtas rodas, kad pēkšņi atveras durvis, pie kurām jūs ilgi zvanījāt un klauvējāt, vairs necerot, ka aiz tām kāds ir.

Taču slēdzene pēkšņi noklikšķ, un vēlu aizsēdējies saimnieks samulsis paskaidro, ka ir jūs gaidījis, bet nejauši aizmidzis.

Tāds miegains saimnieks izrādījās mans prāts, kurš vairāku desmitu gadu laikā bija pamanījies nedzirdēt viņam sūtītos dvēseles signālus.

Pareizāk sakot, viņš šos viļņus uztvēra, bet interpretēja tos pēc savas izpratnes, burvīgu melodiju pārvēršot disharmoniskā skaņu sakopojumā.

Tad no kā es tik ļoti baidījos? No tā paša, no kā vairākums cilvēku. No nāves.

Taču, ja šis pieminētais vairākums tomēr prot ar šīm bailēm tikt galā, tad man tās bieži ieguva hipertrofisku formu ar periodisku kontroles zaudēšanu.

Sk. arī Kā es atbrīvojos no bailēm no nāves.

Un tomēr, kad es analizēju visu, ar ko saduros, sākot no pašiem agrākajiem gadiem, tad nevaru nepamanīt kādu īpatnību.

Manī vienmēr ir cīnījušās divas tendences: šausmas bēru ceremonijas priekšā un man šķietošā lidojuma sajūta, no kuras sāk reibt galva.

18 07 05 02

 

Tikšanās ar mirušo vectētiņu

Man bija apmēram seši gadi, kad nomira vectētiņš. Pirms tam es par nāvi zināju tikai no pasakām vai no nejaušām sarunām.

Viņš nomira slimnīcā, uz visām trīs dienām, paredzētām atvadām un bērēm, mani aizveda pie radiniekiem.

Es neko nezināju par zārku, vainagiem, sēru lentām. Baznīcas ceremonijas mūsu ģimenē tajā laikā nebija pieņemtas. Nāvi es iedomājos tā, ka bezgalīgi vairs nav tā, kurš pirms tam bija blakus, un es sapratu, ka tas var notikt ar katru.

Bet bija vēl kaut kas, kas bija pretrunā šim priekšstatam. Reiz es redzēju dīvainu sapni, kuru es lieliski atceros līdz šim brīdim.

Sk. arī Kādēļ sapnī rādās mirušie.

Tā bija manā dzīvē pirmā saduršanās ar nezināmo – vismaz no tām, kas man ir atmiņā.

Es sapņoju, ka vecmāmiņai uz kādu laiku ir jāiziet darīšanās, un es, kā nomodā, baidos dzīvoklī palikt viena. “Nebaidies,” vecmāmiņa man saka. “Tūlīt atnāks vectētiņš un pasēdēs ar tevi.”

Mani tas samulsināja. Jo es taču zināju, ka vectētiņš ir miris. Taču pajautāt es neko nepaspēju: durvis aiz vecmāmiņas aizvērās.

Un, lūk, šeit es pirmoreiz piedzīvoju sajūtu, par kuru pēc tam dzirdēju no citiem cilvēkiem, pabijušiem līdzīgās situācijās.

Satraukums, garīgs saspringums, vēlēšanās bēgt prom. Tajā brīdī parādījās vectētiņš, kurš sāka ar mani runāt kā vienmēr.

Viņš bija ģērbies zilā sporta kostīmā, kuru viņš parasti nesāja mājās. Viņa āriene, manieres, balss tembrs bija palikuši iepriekšējie. Bailes uzreiz pazuda, un mēs lieliski pavadījām laiku, pļāpājot un rotaļājoties.

Žēl, bet vectētiņš vairs nenāca. Toties viņš izrādījās pirmais no aizgājušo cilvēku virknes, kuri apmeklēja sapnī.

18 07 05 03

 

Viesi no dvēseļu Pasaules

Bērnībā man patika pļāpāt ar kaimiņu večiņām, kuras sēdēja pagalmā uz soliņa. Man patika klausīties viņu stāstus par savu bērnību. Dažreiz es no vecmāmiņas uzzināju, ka viena vai otra padzīvojusī kaimiņiene ir mirusi.

Tādos brīžos man uznāca reibonis, bezsvara stāvoklis un viegls nelabums. Dažreiz tie uzradās kādu laiku, pirms man paziņoja skumjo vēsti.

Rezultātā es no šiem simptomiem sāku bīties un katru reizi bažījos, ka tie vēsta, ka aiziet kāds no tuviniekiem.

Taču paralēli izvērsās cits stāsts. Kaimiņu večiņas nāca manos sapņos un sarunājās ar mani.

Turklāt es lieliski zināju, ka viņas ir mirušas, un pašas večiņas to apstiprināja. Viņu nāve neliedza mums kontaktēties, ņemot vērā šo zināšanu.

 

Nāve kā piedzimšana

Jaunas šķautnes atklājās, kad nomira vecmāmiņa. Man bija sešpadsmit gadu, un mani nesūtīja prom no mājām bēru laikā.

Naktī guļot gultā un klausoties, kā radinieki atver un aizver vecmāmiņas istabas durvis, es piedzīvoju sajūtas, kuras mani ļoti pārsteidza.

Šo durvju skaņa nedeva man mieru, bet prātā nāca dīvainas asociācijas ar dzimšanas dienu un Jauno gadu. Es jutu nevis beigas, bet kaut kā jauna sākumu. Un visu laiku nepameta sajūta, ka lidoju, bezrūpīgi planēju saules gaismas staros.

18 07 05 05

Ap to laiku es vairs nešaubījos, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga, taču šī zināšana daudzējādā ziņā palika teorētiska.

Piedzīvotā pieredze nedaudz mani tuvināja šīs lietas praktiskajai pusei.

Bailes, tiesa, nebija aizgājušas. Dažreiz tās atkāpās, bet pēc tam atgriezās ar jaunu spēku. Man bija nepieciešama ļoti traumatiska pieredze, lai vēl par vienu soli tuvinātos Mūžības izpratnei.

Sk. arī Nāvei tuvā pieredze maina cilvēku dzīvi.

 

Saruna ar Dievu manu dzīvi izmainīja sekundes simtdaļā

Es jau biju pavisam pieaudzis cilvēks, kad noskaidrojās, ka manai māmiņai ir vēzis ielaistā formā un izredžu izdzīvot nav.

Vairākus mēnešus es rūpējos par viņu sākumā slimnīcā, pēc tam mājās. Bet visgrūtāk bija saprast, ka manas pūles neko neizmainīs.

Pienākot dienai, kad diagnoze tika noteikta galīgi, es jau biju uz histērijas robežas. Mani vienkārši vajāja šausmīgu paredzošu zīmju virkne.

Sākumā nogāzās un sasitās spogulis. Pēc tam divas reizes ielidoja putni, lai gan agrāk tā nebija gadījies.

Kad mēs ar māmiņu gribējām ieiet baznīcā, noskaidrojās, ka tur gatavojas bērēm. Dienā, kad viņa atgriezās no slimnīcas, apglabāja kaimiņieni.

Pat kafejnīcā mēs nejauši apsēdāmies pie galdiņa, virs kura karājās skeleta attēls.

Protams, es mēģināju skaitīt lūgšanas. Te ir jāsaka, ka agrāk kritiskos momentos man izdevās saklausīt atbildi, bet tagad bija tikai klusums. Es sapratu, ko tas nozīmē: izdarīt neko nevar.

Beidzot es apzinājos, ka tā tālāk turpināties nevar. Vai nu es sajukšu prātā, vai izdarīšu kaut ko, lai situāciju izmainītu. Iekšienē, nevis ārpusē.

Pilnīgi spontāni es pateicu, vēršoties pie Dieva: “Lai notiek Tava griba. Tu labāk zini, kā vajag.”

Viss izmainījās sekundes simtdaļā. Man pašai ir grūti to saprast, bet es nepaspēju šo frāzi izrunāt līdz galam, kad sajutu, ka esmu paņemta pie rokas. Un maiga balss teica: “Tagad viss būs labi.”

 

Mēs ar māmiņu gatavojāmies viņas pāriešanai uz dvēseļu Pasauli

Man, protams, bija skumji, kad māmiņa mani atstāja. Taču nebija ne tukšuma, ne izmisuma. Mana dvēsele, kura skaidri bija izgājusi priekšplānā, nodarbojās ar ko citu.

Nedēļas divas pirms māmiņas nāves man sāka rādīties sapņi, kā mēs izvēlamies, kur viņa varētu apmesties, zīmējam mājas skices. Tajā mums palīdzēja citas dvēseles, pazīstamas un nepazīstamas.

18 07 05 06

Es tā aizrāvos ar šo grupveida darbu, ka pēc tam pa īstam sāka pietrūkt šo tikšanos.

 

Mana dvēsele vienmēr atminas, ar ko nodarbojusies agrāk

Es šo tekstu sāku ar to, ka Reinkarnacionikas Institūtā spēju atrast atbildi uz sev ļoti svarīgu jautājumu. Laikam pat uz diviem.

Pirmkārt, reiz iegremdējoties, es noskaidroju, ka, atrodoties dvēseļu Pasaulē, esmu nodarbojusies ar to, ka sagaidīju tikko ieradušos.

Sīkāk es par to pastāstīšu nākamajā rakstā, bet tagad piebildīšu, ka neskaidra atmiņa par tādu pieredzi, redzams, vienmēr ir bijusi klātesoša pašreizējā iemiesojumā.

No tā izriet manāma pretruna: bailes no nāves un lidojuma un gaismas sajūta katru reizi, garāmejot saduroties ar dvēseļu Pasauli. Mana pašas dvēsele tiecās darīt to, ko pieradusi darīt tādos gadījumos, bet nezināja, kā.

Otrkārt, atradās izskaidrojums arī tām, šķietami nepatīkamajām reiboņa, bezsvara un nelabuma sajūtām. Tās ir manas pašas miršanas pieredzes sekas.

 

Izmiesošanās kā lēciens pāri galvai

Meditācijā vērojot savu izmiesošanos, es sadūros tieši ar tādu sajūtu. Tajā dzīvē es biju simpātiska angļu večiņa un nomiru pilnīgi nesāpīgi, sēžot krēslā ar izšuvumu.

Nāve bija viegla un ātra. Vienkārši apstājās sirds. Taču mana dvēsele gāja ārā caur galvu un izgāja ātri.

Tāpēc visu savu enerģiju viņa fokusēja tieši ap galvu, izraisot šo sajūtu, ka tu pacelies ātrgaitas liftā, kad aizkrīt ausis un ir nedaudz nelabi.

Zīm. 6.

Tāpēc, ja pašreizējā iemiesojumā es izdzirdēju par kādas večiņas nāvi (īpaši no sirdstriekas), virspusē pacēlās šīs asociācijas.

Tās ir tikai dvēseles atmiņas par to dzīvi, kad es pati biju padzīvojusi dāma un fizisko pasauli atstāju tieši tādā veidā.

Kad es to apzinājos, tad izjutu milzīgu atvieglojumu. Šīm sajūtām nebija nekāda sakara ar sliktām sajūtām. Izrādās, mani biedēja pašas pieredze. Turklāt tāda, no kuras absolūti nebija jābīstas.

 

Bailes no nāves: vienkārši ieslēdziet gaismu

Es, starp citu, domāju, ka saplīsušais spogulis un viss pārējais varēja būt manas dvēseles saruna ar mani pašu. Viņa vienkārši sniedza informāciju pieejamā un saprotamā veidā.

Neapgalvošu, ka dažas meditācijas pilnīgi aizdzina bailes no nāves. Tas tā nav. Bet tās stipri vājinājās un vairs nežņaudz manu kaklu ledainiem pirkstiem, kā tas bija agrāk.

Tas pats notiek, kad tumšā istabā ieslēdz gaismu un redzi, ka tur briesmoņu nav. Tikai mūsu pašu mantas tur ir ap mums.

P.S. Jums ir gadījies sajust tuvinieku aiziešanu un sazināties ar aizgājušajiem?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 05.07.2018

https://journal.reincarnationics.com/vospominaniya-o-smerti/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe