Татьяна БеглякДоказательства реинкарнации: документальные, методично собранные, правдивые истории, которые доказывают, что прошлые жизни реальны

Tatjana Begļaka - Reinkarnācijas pierādījumi: dokumentāli, metodiski savākti, patiesi stāsti, kas pierāda, ka pagājušās dzīves ir reālas

17 09 05 01

Atrast reinkarnācijas pierādījumus ir apbrīnojami viegli: eksistē tūkstošiem dokumentētu un labi izpētītu gadījumu visā pasaulē, kurus zinātnieki ir savākuši pēdējā gadsimta laikā un kas pierāda iepriekšējo dzīvju un reinkarnāciju realitāti.

 

Reinkarnācijas gadījumi

Ir pierādījumi, ka vismaz daži un, iespējams, arī visi cilvēki iepriekš ir eksistējuši citā ķermenī un dzīvojuši citā eksistencē. Kad anomālas “atmiņas” uzpeld kā personiskas atmiņas, tie, kas tās pieredz, parasti tic, ka tās nāk no iepriekšējās dzīves. Tomēr atmiņas, kas pastāv apziņā, visdrīzāk neliksies nākušas no pagātnes dzīvēm.

Tās vairāk pārstāv “reinkarnācijas pieredzes”. Tās ir plaši izplatītas. Gadījumi, kas liecina par reinkarnāciju, nav ierobežoti ne ģeogrāfiski, ne kultūras ziņā. Tos var atrast visos planētas stūrīšos un visās cilvēku kultūrās.

Protams, reinkarnāciju ir vairāk nekā atmiņu. Lai reinkarnācija patiesi notiktu, svešās personības apziņai ir jābūt iekļautai pieredzi gūstošā subjekta ķermenī. Ezotēriskajā literatūrā to sauc par gara jeb dvēseles pāriešanu. Tur tiek teikts, ka tas notiek dzemdē pēc apaugļošanās, vai arī drīz pēc tam, kad embrija sirds ir sākusi ritmiski pulsēt.

Personības gars jeb dvēsele ne vienmēr pārmigrē uz citu personību. Piemēram, budistu mācības mums saka, ka gars jeb dvēsele ne vienmēr iemiesojas zemes plānā un cilvēka formā. Viņš vispār var no jauna neiemiesoties, attīstoties garīgajā plānā, no kura viņš vairs neatgriežas vai atgriežas tikai, lai izpildītu uzdevumu, kuru nav paveicis iepriekšējā inkarnācijā.

Sk. arī: Mūsu citplanētu bērni: kā nodibināt saziņas procesu ar bērniem.

Taču, kas attiecas uz mums, pastāv iespēja, ka reinkarnācija patiešām var notikt. Vai apziņa, kura bija dzīvas personas apziņa, var parādīties kā apziņa kādā citā? Britu psihiatrs Aleksandrs Kanons (Alexander Cannon) savā grāmatā “Iekšējais Spēks” (“The Power Within”) rakstīja, ka pierādījumi tam ir pārāk spēcīgi, lai tos noraidītu:

“Gadiem ilgi es reinkarnācijas teoriju uzskatīju par murgiem un darīju visu iespējamo, lai to apgāztu, un pat centos saviem hipnozes subjektiem iestāstīt, ka viņu teiktais ir absurds. Tomēr gadu no gada viens subjekts pēc otra stāstīja man būtībā vienu un to pašu stāstu, neskatoties uz dažādiem un daudzveidīgiem apziņas uzskatiem. Šobrīd ir izmeklēts jau vairāk nekā tūkstotis gadījumu, un man ir jāatzīst, ka tāda lieta kā reinkarnācija pastāv.”

17 09 05 02

 

Varianti un mainīgie lielumi reinkarnācijas pieredzēs

Šķiet, galvenais mainīgais lielums ir cilvēka, kuram ir reinkarnācijas pieredze, vecums. Tie galvenokārt ir bērni vecumā no diviem līdz sešiem gadiem. Sasniedzot astoņu gadu vecumu, pieredze, kā likums, sāk izbalēt un, ar dažiem izņēmumiem, pusaudža gados pilnīgi izzūd.

Vēl viens mainīgais lielums ir veids, kā iemiesotais cilvēks ir miris. Tie, kas miruši vardarbīgā nāvē, nāk reinkarnācijā biežāk nekā tie, kas miruši dabiski.

Stāsti par reinkarnācijas pieredzi no bērnu mutes ir skaidrāki un lielākoties atšķirīgi, savukārt pieaugušajiem tie galvenokārt ir neskaidri un izpaužas kā nenoteiktas nojausmas un vīzijas. Biežāk sastopama ir dežavu sajūta: redzot kādu vietu vai notikumu pirmo reizi, tie šķiet pazīstami. Vai arī, pirmo reizi satiekot cilvēku, ir sajūta, ka esat ar viņu pazīstami jau agrāk – tas gan notiek retāk.

Neatkarīgi no tā, vai stāsti par reinkarnāciju ietver patiesu informāciju, liecības un pierādījumi par vietām, cilvēkiem un notikumiem ir tikuši pārbaudīti, atsaucoties uz aculiecinieku liecībām un dzimšanas apliecībām un personas dokumentiem. Pieredzi bieži apstiprina gan liecinieki, gan dokumenti. Dažreiz pat nelielas detaļas atbilst reāliem notikumiem, cilvēkiem un vietām.

Spilgtus reinkarnācijas stāstus pavada attiecīgi uzvedības modeļi. Tie nosaka uzvedību atkal iemiesotam cilvēkam pat tad, kad šis cilvēks ir citā paaudzē un ar pretējo dzimumu. Mazs bērns var paust vecāka gadagājuma pretēja dzimuma cilvēka uzvedības stilu no iepriekšējās dzīves.

Novatoriskus pētījumus par neseniem reinkarnācijas stāstiem ir veicis Jans Stīvensons (Ian Stevenson), Kanādas-Amerikas psihiatrs, kurš strādāja Virdžīnijas Medicīnas Skolas Universitātē. Vairāk nekā četrus gadu desmitus Stīvensons pētīja tūkstošiem bērnu reinkarnācijas pieredzes, gan rietumos, gan austrumos. Dažas no bērnu atainotajām atmiņām par pagājušo dzīvi tika pārbaudītas kā pieredze, kuru piedzīvojusi pirms tam dzīvojusi persona un kuras nāve atbilst bērna stāstītajiem iespaidiem. Dažreiz bērnam bija dzimumzīme, saistīta ar tās personas, ar kuru viņš vai viņa sevi identificēja, nāvi, piemēram, kāda zīme vai izmainīta ādas krāsa vietā uz ķermeņa, kur iegājusi nāvējošā lode, vai kāda kroplība uz rokas vai kājas, kuru mirušais zaudējis.

Sk. arī: 8 reinkarnācijas īpatnības: Jana Stīvensona pētījumi.

Novatoriskajā rakstā 1958. gadā “Pierādījumi, ka apstiprinātās atmiņas par iepriekšējiem iemiesojumiem ir piedzīvotas” Stīvensons analizēja, kādi pierādījumi ir bērnu reinkarnācijas stāstiem, stādot priekšā septiņus gadījumus. Šie iepriekšējās dzīves gadījumi izrādījās pārbaudāmi, jo incidenti, par kuriem stāstīja bērni, bieži bija aprakstīti mazpazīstamos vietējos žurnālos un rakstos.

17 09 05 03

 

Reinkarnācijas pierādījums: tiešās pieredzes stāsti

1. stāsts par reinkarnāciju: Ma Tin Ong Mjū gadījums

Gadījumā, par kuru vēsta Stīvensons, bija iesaistīta meitene no Birmas vārdā Ma Tin Ong Mjū (Ma Tin Aung Myo). Viņa apgalvoja, ka bijusi iemiesota japāņu kareivī, kurš nogalināts Otrajā pasaules karā. Gadījums ietver milzīgas kultūras atšķirības starp cilvēku, kurš stāsta pieredzi, un indivīdu, kura pieredzi viņa stāsta.

1942. gadā Birmā bija Japānas okupācija. Sabiedrotie regulāri bombardēja japāņu piegādes līnijas, jo īpaši dzelzceļus. Na-Thul ciems nebija izņēmums, jo atradās tuvu svarīgai dzelzceļa stacijai Puangā. Regulāri uzbrukumi padarīja ļoti grūtu dzīvi ciema iedzīvotājiem, kuri visi centās izdzīvot. Patiešām – izdzīvošana nozīmēja sadzīvot ar japāņu okupantiem. Do Ai Tin (Daw Aye Tin) (ciema iedzīvotājai, kura vēlāk kļuva Ma Tin Ong Mjū māte) tas nozīmēja apspriest birmiešu un japāņu virtuves salīdzinošos labumus ar plecīgu, regulāri līdz viduklim kailu pavāru no japāņu armijas, kura bija dislocējusies ciemā.

Sk. arī: Barbro Karlēnas gadījums kā pierādījums, ka viņa ir Annas Frankas reinkarnācija[1].

Karš beidzās, un dzīve atgriezās daudzmaz normālā gultnē. 1953. gadā Do Ai Tin konstatēja, ka gaida savu ceturto bērnu. Grūtniecība noritēja normāli, ja neskaita vienu izņēmumu – atkārtojošos sapni, kurā japāņu pavārs, ar kuru viņa sen bija zaudējusi sakarus, seko viņai un paziņo, ka viņš ir atnācis, lai paliktu kopā ar viņas ģimeni. 1953. gada 26. decembrī Do Ai Tin dzemdēja meitu, kurai deva vārdu Ma Tin Ong Mjū. Mazulis bija ideālā stāvoklī ar vienu nelielu izņēmumu: viņam bija īkšķa izmēra dzimumzīme cirkšņa rajonā.

Meitenītei augot, tika pamanīts, ka viņai ir ļoti bail no lidmašīnām. Katru reizi, pārlidojot lidmašīnai, viņa satraucās un raudāja. Viņas tēvs U Aiji Mongs bija ieintriģēts, jo karš bija beidzies pirms daudziem gadiem un lidmašīnas tagad bija vienkārši transportlīdzekļi, nevis kara ieroči. Tāpēc bija dīvainas Ma bailes, ka lidmašīna uz viņu šaus. Meitene kļuva arvien drūmāka, paziņojot, ka viņa grib doties “uz mājām”. Vēlāk “mājas” ieguva skaidrākas aprises – viņa vēlējās atgriezties Japānā. Uz jautājumu, kāpēc tas ir tā, viņa paziņoja, ka atceras, ka viņa ir bijusi japāņu kareivis, nometināts Na-Thul ciemā. Viņa zināja, ka ir nogalināta ar šāvieniem no lidmašīnas un tāpēc viņai ir ļoti bail no lidmašīnām.

Ma Tin Ong Mjū kļūstot vecākai, viņai kļuva pieejams vairāk atmiņu par viņas iepriekšējās personības dzīvi. Viņa vēlāk Janam Stīvensonam stāstīja, ka atceras, ka iepriekšējā personība nākusi no Japānas ziemeļiem un ka viņai bijuši pieci bērni, vecākais bērns bijis zēns, un ka viņa bijusi armijas pavārs. No šī brīža pagātnes dzīves atmiņas viņai kļuva precīzākas. Viņa atcerējās, ka (kā japāņu kareivis) bijusi blakus malkas kaudzei netālu no akācijas. Viņš staigājis īsās biksēs un bez krekla. Sabiedroto lidmašīna viņu pamanījusi un uzbrukusi pļaujošā lidojumā. Viņš meties glābties: tad arī viņš saņēmis lodi cirksnī, kas viņu uzreiz nogalināja. Viņa stāstīja, ka lidmašīnai bijušas divas astes. Vēlāk tas kalpoja kā būtisks pierādījums reinkarnācijai, jo tā bija lidmašīna Lockheed P-38 Lightning, kuru sabiedrotie izmantoja Birmas kampaņā.

Pusaudzes gados Ma Tin Ong Mjū paudusi manāmas vīrišķas iezīmes. Viņa nogriezusi matus īsi un atteikusies valkāt sieviešu apģērbu.

Laikā no 1972. līdz 1975. gadam Jans Stīvensos trīs reizes intervēja Ma Tin Ong Mjū par viņas reinkarnācijas atmiņām. Viņa stāstīja, ka vēlas precēties ar sievieti un ka viņai ir stabila draudzene. Viņa teica arī, ka viņai nepatīk ne Birmas karstais klimats, ne tās pikantie ēdieni. Viņa dod priekšroku stipri saldinātiem karija ēdieniem. Kad viņa bijusi jaunāka, viņai garšojušas pusjēlas zivis, taču pazaudējusi šo prieku, kad viņai kaklā iestrēgusi asaka.

17 09 05 04

 

2. stāsts par reinkarnāciju: Traģēdija rīsa laukos

Stīvensons apraksta, kā kāda Šrilankas meitene atcerējusies pagātnes dzīvi, kurā viņa noslīkusi appludinātā rīsa laukā. Viņa aprakstījusi, ka garām braucis autobuss un apšļācis viņu ar ūdeni tieši, pirms viņa nomirusi. Turpmākos pētījumos, meklējot pierādījumus šai reinkarnācijai, atklājās, ka kāda meitene no tuvējā ciemata noslīkusi, kad kāpusies atpakaļ pa šauru taku virs rīsa laukiem, lai izvairītos no garāmbraucoša autobusa. Viņa iekritusi dziļi ūdenī un noslīkusi. Savukārt meitenei, kura vēstījusi par šo pieredzi, jau no agras bērnības bijušas iracionālas bailes no autobusiem; arī dziļa ūdens tuvums viņā raisījis histēriju. Viņai garšojusi maize un salds ēdiens. Tas bijis neparasti, jo viņas ģimenei nav garšojis ne viens, ne otrs. Tomēr iepriekšējai personība bija devusi priekšroku abiem.

17 09 05 05

 

3. stāsts par reinkarnāciju: Svarnlatas Mišras gadījums

Vēl viens tipisks Stīvensona apraksts ir par Svarnlatas Mišras gadījumu. Viņa piedzima nelielā Madžantadžas štata ciematā 1948. gadā. Kad viņai bija trīs gadi, viņai sākās spontānas atmiņas par pagājušo dzīvi, kur viņa bijusi meitene vārdā Bija Pataka un dzīvojusi pilsētā, kura atrodas vairāk nekā simts jūdžu attālumā. Svarnlata aprakstīja, ka mājai, kurā dzīvojusi Bija, bijušas četras istabas un tā bijusi balti krāsota.

Viņa sāka dziedāt dziesmas, apgalvojot, ka zina tās, kopā ar sarežģītām deju figūrām, ko viņas pašreizējā ģimene un draugi nepazina. Pēc sešiem gadiem viņa atpazina dažus cilvēkus, kuri bijuši viņas draugi iepriekšējā dzīvē. Tas bija stimuls viņas tēvam sākt pierakstīt, ko viņa stāsta, un meklēt viņas reinkarnācijas pierādījumus.

Viņas gadījums radīja interesi ārpus ciemata. Kāds pētnieks, kurš apmeklēja attālo pilsētu, konstatēja, ka sieviete, kura atbilst Svarnlatas sniegtajam aprakstam, ir mirusi deviņiem gadiem. Izmeklēšana pēc tam apstiprināja, ka jauna meitene vārdā Bija ir dzīvojusi tieši tādā mājā šajā pilsētā.

Svarnlatas tēvs nolēma aizvest savu meitu uz pilsētu un iepazīstināt viņu ar Bijas ģimenes locekļiem. Lai pārbaudītu, vai Bija tiešām ir piedzīvojusi reinkarnāciju, ģimene stādīja priekšā cilvēkus, kuri ar bērnu nebija saistīti. Svarnlata nekavējoties identificēja šos cilvēkus kā nepazīstamus. Patiešām, dažas no pagātnes dzīves atmiņām bija tik precīzas, ka visi bija pārsteigti.

Sk. arī: Reinkarnācijas pierādījumi: bērnu stāsti par pagājušām dzīvēm.

17 09 05 06

 

4. stāsts par reinkarnāciju: Patriks Kristensens un viņa brālis

Būtisku reinkarnācijas pierādījumu sniedz gadījums ar Patriku Kristensenu, kurš caur ķeizargriezienu piedzima Mičiganā 1991. gada martā. Viņa vecākais brālis Kevins pirms divpadsmit gadiem divu gadu vecumā bija miris no vēža. Agrīnas norādes uz Kevina vēzi bija parādījušās sešus mēnešus pirms viņa nāves, kad viņš sāka staigāt un manāmi kliboja. Kādu dienu viņš krita un salauza kāju. Tika veikti izmeklējumi, un pēc biopsijas mazā mezgliņā viņa galvas ādā, tieši virs labās auss, mazajam Kevinam tika konstatēts metastātisks vēzis. Drīz vien audzēji tika konstatēti citās viņa ķermeņa vietās. Viens šāds audzējs bija par cēloni, ka viņa acs izvirzījās uz āru un galu galā kļuva akla. Kevinam pielietoja ķīmijterapiju, kura radīja rētas kakla labajā pusē. Galu galā viņš no savas slimības nomira – trīs nedēļas pēc savas otrās dzimšanas dienas.

Pēc piedzimšanas Patrikam bija slīpa dzimumzīme, kura atgādināja nelielu rētu kakla labajā pusē, tieši tur pat, kur atradās Kevina ķīmijterapijas rēta, sniedzot pārliecinošu pierādījumu par reinkarnāciju. Arī Patrikam bija mazs mezgliņš uz galvas ādas – tieši virs viņa labās auss un apduļķojums kreisajā acī, kas tika diagnosticēts kā radzenes leikoma. Kad viņš sāka staigāt, tad manāmi piekliboja, sniedzot vēl vienu pierādījumu par reinkarnāciju.

Kad viņam bija gandrīz četrarpus gadu, viņš teica mātei, ka vēlētos doties atpakaļ uz savu veco oranži brūno māju. Tieši tādā krāsā bija māja, kurā ģimene dzīvoja 1979. gadā, kad Kevins bija dzīvs. Pēc tam viņš jautāja, vai viņa atceras, ka viņam bija operācija. Viņa atbildēja, ka neatceras, jo tā viņam nekad nav bijusi. Patriks tad norādīja uz vietu tieši virs savas labās auss. Viņš piebilda, ka neatceras faktisko operāciju, jo bija iemiedzis, kas atbilda Kevina pagātnes dzīves detaļām.

17 09 05 07

 

5. stāsts par reinkarnāciju: Sema Teilora atmiņas par senčiem

Būtisku reinkarnācijas pierādījumu sniedz arī gadījums ar astoņpadsmit mēnešus vecu zēnu, vārdā Sems Teilors. Kad viņam mainīja autiņus, viņš palūkojās augšup uz savu tēvu un teica: “Kad es biju tavā vecumā, es mēdzu nomainīt tavus autiņus.” Vēlāk Sems sniedza detalizētu informāciju par sava vectēva dzīvi, kas bija pilnīgi precīza. Viņš stāstīja, ka viņa vectēva māsa tika nogalināta un ka vecmāmiņa taisījusi vectēvam piena kokteiļus mikserī. Sema vecāki bija pārliecināti, ka neviena no šīm lietām nav pārspriesta viņa klātbūtnē. Kad Semam bija četri gadi, viņam parādīja uz galda izklātas vecas ģimenes fotogrāfijas. Sems katru reizi laimīgs identificēja savu vectēvu, iesaucoties: “Tas esmu es!”. Mēģinot viņu pārbaudīt, māte izvilka vecu skolas klases fotogrāfiju, kurā vectēvs ir jauns zēns. Fotogrāfijā vēl bija redzami sešpadsmit citi zēni. Sems nekavējoties norādīja uz vienu no viņiem, vēlreiz paziņojot, ka ir bijis viņš. Viņam bija taisnība.

17 09 05 08

 

Ko šie pierādījumi mums stāsta

Reinkarnācijas tipa pieredze var būt izteiksmīga un pārliecinoša tādā mērā, kādā tā ir pierādāma, un apliecina, ka subjektā ir iemiesojusies agrāk dzīvojusi personība. Šo pārliecību pastiprina novērojamas dzimumzīmes uz subjekta ķermeņa, kuras atbilst tā cilvēka ķermeniskajām pazīmēm, kuru viņš vai viņa, šķiet, iemieso. Pārsteidzoši ir gadījumi, kad pagātnes dzīves cilvēks ir cietis miesas bojājumus. Atbilstošās zīmes vai deformācijas dažkārt parādās atkal subjektā, šķiet, lai pierādītu, ka reinkarnācija patiešām ir notikusi.

Daudzi šīs parādības pētnieki, ieskaitot pašu Stīvensonu, uzskatīja, ka saskaņotas dzimumzīmes ir būtisks reinkarnācijas pierādījums. Tomēr bērna iedzimto un citu ķermeņa iezīmju sakritība ar iepriekš dzīvojuša cilvēka likteni ne vienmēr sniedz pārliecību, ka bērns ir šī cilvēka reinkarnācija. Varētu būt arī tā, ka bērna smadzenes un ķermenis ar iegūtajām dzimumzīmēm un ķermeņa iezīmēm ir speciāli pielāgoti, lai atsauktu pieredzi, kāda bijusi cilvēkam ar analoģiskām dzimumzīmēm un deformācijām.

Šis fragments par reinkarnāciju ir ņemts no Ervīna Laslo (Ervin Laszlo) un Entonija Pīka (Anthony Peake) grāmatas “Nemirstīgais prāts: zinātne un apziņas nepārtrauktība aiz smadzeņu robežām” (“The Immortal Mind: Science and the Continuity of Consciousness beyond the Brain”) ar izdevēja Inner Traditions International https://www.innertraditions.com/ atļauju.

 

Par autoriem

Ervīns Laslo (Ervin Laszlo) ir sistēmu zinātnieks, integrāls teorētiķis un klasisks pianists. Divreiz nominēts Nobela Miera prēmijai, viņš ir Budapeštas Kluba starptautisko ideju bankas, kā arī Ervīna Laslo Progresīvo pētījumu centra dibinātājs un prezidents. Viņš dzīvo Toskānā. Entonijs Pīks (Anthony Peake) ir rakstnieks, pētnieks un 7 grāmatu autors. To starpā ir “Radām nāvei tuvas pieredzes sajūtu” (“Making Sense of Near-Death Experiences”), kura saņēmusi “augstas atzinības” balvu no Lielbritānijas Medicīnas Asociācijas. Viņš dzīvo Krolijā (Crawley), Rietumu Saseksā, Lielbritānijā. ervinlaszlo.com

Entonijs Pīks (Anthony Peake) (dzimis 1954. gadā) uzauga Virralā (Wirral), netālu no Liverpūles, Anglijā. Viņš ieguva izglītību Virralas ģimnāzijā, Varvikas Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Viņš ir Intelektuālo zinātņu institūta, Zinātnes un medicīnas tīkla un Psihisko pētījumu biedrības biedrs. Viņš ir sniedzis intervijas daudzām radiostacijām un žurnāliem visā pasaulē un uzstājies britu televīzijā. Viņš arī attīsta sevi kā aizraujošu un dinamisku publisku runātāju, kurš ir sniedzis vairāk nekā 100 lekcijas visā Lielbritānijā, Eiropā un ASV. anthonypeake.com

 

Avots: https://www.consciouslifestylemag.com/reincarnation-stories-proof-past-life/

 

P.S. Dalieties komentāros, vai jums ir zināmi dokumentāli apstiprināti reinkarnācijas pierādījumi.

 T Beglak

Tatjana Begļaka

Tulkotāja, angļu valodas skolotāja, reinkarnacionikas konsultante.

http://tatbegliak.ru/

 

Pievienots 05.09.2017

https://journal.reincarnationics.com/istorii-o-reinkarnacii/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1274-tatjana-beglaka-barbro-karlenas-gadijums-ka-pieradijums-ka-vina-ir-annas-frankas-reinkarnacija (Tulk. piezīme)