Про кастрацию и стерилизацию
Par kastrāciju un sterilizāciju
Sen šis emuārs brieda.
Mūžīgā suņu un kaķu īpašnieku apspriešana par sterilizāciju. Šajā emuārā es aprakstu tikai bioloģiskos un medicīniskos aspektus par un pret šo soli. Morālos un reliģiskos es arī labprāt apspriedīšu, bet ne te. Es tāpat mēģināšu atturēties no sarežģītas bioloģiskas terminoloģijas. Taču vienalga nāksies sākt no pamatiem, pirms sākt strīdēties.
Cilvēks pieradināja vilku un savvaļas kaķi, kuri līdz tam dzīvoja mežā. Turklāt ne tropiskā mežā, bet vidējā joslā un vēl uz ziemeļiem – tas ir svarīgi.
Dabā vienīgie gaismas avoti un vienīgā iespēja noteikt laiku – saule, mēness un zvaigznes. Gaišās dienas garums ir atkarīgs no gadalaika un ir cieši saistīts ar barības esamību un gaisa temperatūru. Savvaļas suņiem un kaķiem (kā arī tīģeriem, vilkiem, lāčiem, vaļiem utt.) vairošanās cikli ir cieši saistīti ar gaišās dienas garumu. Pie noteikta dienas garuma noteiktas smadzeņu daļas sūta noteiktus signālus uz virsnieru dziedzeriem, tie izdala noteiktus hormonus, sākas riests, un dzīvnieks meklē sev pāri.
Uzreiz piezīmēšu, ka cilvēkam reproduktīvais cikls ir pavisam citāds. Cilvēks kā suga izplatījās karstajās zemēs, kur barība ir visu gadu, nekad nav auksts, un dienas un nakts garums svārstās nenozīmīgi. Uz ekvatora, ja kāds nav informēts, tas visu gadu ir pa 12 stundām.
Un suņus un kaķus viņš pieradināja, kad sāka virzīties uz ziemeļiem – subtropos un tropos viņam palīgi ne īpaši bija vajadzīgi. Tāpēc sievietes reproduktīvais cikls ir saistīts tikai ar mēness fāzēm un nav saistīts ar gadalaiku.
Atkārtoju – te nav iespējams salīdzināt ar cilvēku, kurš šo gadu laikā ne tikai ir izmainījies daudz fundamentālāk nekā vilks līdz čivavai, bet arī līdz tam vairojās pavisam pēc citiem likumiem.
Atgriezīsimies pie mūsu auniem, tas ir, suņiem. Ja riests un sapārošanās notiks pārāk agri, tad mazuļi piedzims aukstā laikā un līdz tam, pirms izaugs barības zāle vai savairosies barības dzīvnieki. Tāpēc plēsoņām grūtniecība vienmēr ir nedaudz ilgāka, nekā konkrēti viņu barības bāzei. Rupji runājot, lapsai grūtniecība ir ilgāka nekā pelei un zaķenei, bet tīģerienei – ilgāka nekā antilopei.
Bet, ja dzīvnieki dzemdēs pārāk vēlu, tad līdz rudenim un aukstumam mazuļi vēl nepaspēs izaugt un pieņemties spēkā un ies bojā. Šī iemesla dēļ, piemēram, lācene sapārojas vasarā un dzemdē ziemā, neizejot no guļas – viņai tauku pietiks visai ģimenei līdz martam, aprīlim, kad viņa iznāks un uzreiz pabaros lācēnus ar kaut ko papildus pienam. Taču toties līdz nākamajam aukstumam lācēni būs jau gandrīz gadu veci, bet lācim ziemai vajag ļoti daudz, DAUDZ tauku, un tie jākrāj pēc iespējas ilgāk.
Tātad vilki dzemdē stingri reizi gadā – pavasarī. Mēnesis ir atkarīgs no platuma – dienvidos agrāk, ziemeļos vēlāk. Lielie (ne tropiskie) kaķi arī dzemdē reizi gadā, sīkie var arī divas reizes, bet uz savu pašu risku, un tāpēc dara to ārkārtīgi retos gadījumos – tuvāk ekvatoram un īpaši ražīgos gados, turklāt ar nopietnu risku iet bojā mazuļiem un mātei. Bet tagad uzmanību – pat ne katrs gads ir pietiekami ražīgs. Jā, katru gadu parādās vilcēni, bet ne katrai vilcenei. Vilcenei riests var kādā gadā nesākties vispār tā iemesla dēļ, ka nav barības, tā iemesla dēļ (barības trūkuma dēļ), ka kļūst stingrāka statusa sistēma barā, kad dzemdē tikai dominējošā kuce, kurai barības tiek vairāk un kura biežo dzemdību dēļ ātrāk noveco un atdod vietu jaunajām, un vēl ļoti daudzu iemeslu dēļ. Visu šo laiku nedzemdējošās mātītes organisms uzkrāj mikroelementus, un vispār, strādā tikai sevis labā.
Tāpēc ka vilcenes un kaķenes organisms, noskaņots uz vienu grūtniecību gadā, uzkrāj un zaudē kalciju, rēķinoties ar to. Pat, ja apkārt ir papilnam barības, dažādas vielas absorbējas dažādos daudzumos, un uzkrāšana prasa noteiktus termiņus, jo, piemēram, kalcijs, ja tas absorbēsies pārāk maz – vājinās kaulus un padarīs nabadzīgāku pienu, bet ja daudz, izraisīs artrītu un podagru. Viss ir savstarpēji saistīts, savstarpēji pieslīpēts cits ar citu un strādā kā Šveices pulkstenis.
Un, lūk, vilks pārvēršas sunī, savvaļas kaķis tiek pieradināts, un viņi nonāk cilvēka mājoklī. Bet tur pavards/svece/lukturis/televizors. Viss – ciklam ir beigas. Pārāk mazu laiku mājdzīvnieki dzīvo pie cilvēka, lai izmainītu tik fundamentālus vispārējās funkcionēšanas likumus. Suņa smadzenes galīgi sapinas laikā, pārstāj saprast, kāds pašlaik ir gadalaiks, un ievieš vēlēšanos steidzīgi precēties. Suņiem tēviņiem – permanenti, bet kucēm – patvaļīgā laikā, visbiežāk trīsreiz gadā. Tāpēc ka barības taču pietiek, kāpēc gan nē?
Taču kuce un kaķene, kuras dzemdē biežāk nekā dabā, banāli sadilst: mikroelementi nepaspēj atjaunoties, lai cik to nebūtu barībā, muskuļi – sarauties, nieres un aknas – atpūsties.
Lai saglabātu veselību, kuce nedrīkst dzemdēt biežāk par reizi gadā, bet kaķene – par trīs reizēm divu gadu laikā. Dabā viņi vairāk arī negrib. Vienkārši negrib.
Nē, jūs protams varat no rieta līdz ausmai ieslēgt jūsu sunīti istabā bez logiem, un tad cikls kļūs dabisks, taču jebkura spuldze visu sagraus atpakaļ. Blāzmu virs naksnīgas pilsētas smadzenes uztver kā agru krēslu, vai jūs to gribat, vai nē. Starp citu, novērst riestu var vēl arī, pārstājot normāli barot. Nu, un kas, vilki mežā var arī reizi nedēļā baroties. Tikai tad neviens nedzemdēs, pašiem barības nepietiek. Un vājie ies bojā, toties stiprie izdzīvos.
Labi, vienkārši dzīvnieku pārāk bieži nesiesim ciet. Un te sākas problēmas, kuras neizjūt cilvēki.
Ovulācijas laikā sievietes olšūna (visbiežāk viena vienīga, vai vairākas, kuras pēc tam iet bojā, izņemot to, kura ir apaugļota) iznāk no olnīcas un tikai pēc tam apaugļojas ar sēklu. Tā kā sievietes ir seksuāli aktīvas cauru gadu – ja nenotiks ieņemšana, tā notiks nākamajā mēnesī. Olšūna no organisma iznāk mēnešreizē.
Kaķene vai kuce tādu izšķērdību atļauties nevar. Trauksme – ja ne tagad, tad pēc gada, bet līdz tam vēl jānodzīvo! Riests viņām sākas PIRMS ovulācijas, un uz ieņemšanas brīdi kuce ir sen gatava, ir uzvedusies un smaržojusi atbilstoši un ir atradusi sev tēviņu. Ja tēviņš nav uzradies – olšūna ne uz kurieni neiziet. Vispār. Tā paliek olnīcā un pārvēršas mikrocistā. Turklāt, jo vairāk cistu, jo biežāki riesti, kuri saplūst pietūkumos, aizskar dzemdi, provocē jau konkrētu onkoloģiju – un paliec sveiks. Pameklējiet internetā “dzemdes mioma kaķiem” – fotogrāfijas ir tik nepievilcīgas, ka jūsu personīgajam mincim jūs ko tādu nenovēlēsiet.
Kucēm ļoti bieži mēdz būt skaists un apbrīnojams maldīgais mātes instinkts. Tas sākas ļoti mīļi, kuce mēģina barot ar pienu gumijas rotaļlietu, un sakiet paldies, ja ar to beidzas. Tāpēc ka nākamajā reizē tas beigsies ar sublimētu instinktu aizsargāt pēcnācējus. No jums. Instinkti cīnīsies ar pieredzi, kura saka, ka jūs esat mīļotie māmiņa-tētis, un, pat ja kuce jūs nesakodīs, tas nopietni kaitēs viņas psihei.
Kaķenēm maldīgā mātes instinkta nav, taču jūs riskējat novērot riestu kaskādēs, izredzes uz kuru un kura brāzmainums ir atkarīgs no kaķenes sugas (Siāmas kaķenei garantēts ar smadzeņu izšķaidīšanu kaimiņu kaķim ielas otrā pusē, Persijas kaķenei – retāk, klusi un neuzbāzīgi) un personīgā temperamenta, taču jebkurā gadījumā tas beigsies ar olnīcas policistozi, nierakmeņiem un ar to pašu dzemdes miomu. Gan kaķenēm, gan kucēm šī perioda laikā stipri nodeldējas sirds. Jums to vajag?
Tātad iznāk – gan dzemdēt nedrīkst, gan nedzemdēt nedrīkst. Trauksme – esam atbraukuši.
Otra problēma, kura ir kaķiem un nav cilvēkam – viņiem nav klimaksa. Klimakss ir ne tikai cilvēkam, tas ir, piemēram, vaļiem un augstākajiem pērtiķiem, vispār – bara dzīvniekiem, kuri, apmācot mazuļus, nodod viņiem milzīgi daudz pieredzes. Kuri uz savu pieredzi paļaujas vairāk nekā uz instinktiem, kuri nav jāmāca. Un kuri mazuļu labā tērē daudz spēka un laika.
Vilku baram un sugai kopumā mātīte, kura nespēj dzemdēt, ir nederīga. Tikko viņas organisms netiek galā ar grūtniecību tādā mērā, ka izbeidzas riesti (jeb vecajam tēviņam pārstāj “gribēties”), sākas onkoloģija. Jā, ir iespēja no tās izvairīties un nodzīvot vēl dažus gadus, bet parasti zvēri sadeg gada laikā. Cilvēks ar medicīnu var novilcināt šo laiku, bet dzīvnieks kļūst par pastāvīgu veterināra klientu. Tas ir, kucei riests ir līdz pēdējam, līdz galējam vecumam, pēc tam viņa ātri nomirst – galvenokārt no vēža.
Sievietei ir Dieva svētīts notikums – klimakss. Kad viņa pārstāj dzemdēt pati, bet turpina dzīvot, audzinot savus mazbērnus, nododot pieredzi meitām un vadot baru. Vecam vīrietim vairs nevar būt bērnu, bet arī tas neietekmē veselību, kura uz to brīdi ar bez seksuālā spieguma nav pati labākā. Seksuālās funkcijas vīriešiem nepazūd vienas ziemas laikā, bet norimst pakāpeniski visa vecuma garumā, ap tā vidu nokrītot zem tā minimuma, kad tām vēl ir nozīme, bet arī pēc tam samazinoties. Toties viņa pieredzi izmanto visi apkārtējie (galvenais – laikus pamanīt vecuma marasmu ?). Jā, pašlaik dzīve mainās pārāk ātri, un ne vienmēr vectētiņš zina vairāk par mazbērnu, taču tāds lietu stāvoklis ir jau gadus divsimt, un, ja jūs esat interesējušies par klimaksa cēloni – lūk, te viņš ir.
Kuce un kaķene ar šo laimi nav nodrošinātas, un auglības (spējas ieņemt) beigas viņām gandrīz ir sinonīms dzīves beigām, pat ja pārējās organisma sistēmas ir relatīvā kārtībā. Tāpēc ka hormonu (kuri cilvēkam izdalās pastāvīgi, bet sunim tikai ziemā, un hormonālais fons mainās KRASI un KARDINĀLI) vētru un mātītes un tēviņa meklējumu instinktu drudzi šīs sistēmas vienalga neizturēs, bet jēgas no veca dzīvnieka sugai-baram nebūs.
Pielietojot sterilizāciju, viss šis smalkais smadzeņu, virsnieru dziedzeru, olnīcu un sēklinieku kopīgās darbības mehānisms tiek sarauts, taču tas ir tikai viens no mehānismiem, kuru dēļ eksistē šie orgāni. Tā kā dzimumhormoni izdalās, bet režīmā “riesta pašlaik nav”, smadzenes pārstāj drebēt no hormonālām vētrām, virsnieru dziedzeri nodarbojas ar savām darīšanām, un suns dzīvo, kā dzīvo kucēns, kurš vēl nav sasniedzis dzimumbriedumu.
Suns nav cilvēks un necieš no nepiepildītā. Visniknākais jājējs, atvainojiet, tēviņš, diennakti pēc operācijas vispār aizmirsīs, ka sekss viņa dzīvē kādreiz ir bijis, tāpēc ka viņu uz to grūda ne tikai pagātnes pieredze un atmiņas par baudu, kā cilvēkam, bet arī jumtu nost nesošie instinkti, kuru vairs nav. Uz atmiņām par vienas mīlas nakti reizi gadā vilku suga neizvilktu, suņi to gandrīz neatceras un grib tikai pēc instinktiem. Kaķis – bijušais seksa terorists – var turpināt iezīmēt teritoriju ieraduma dēļ, bet neinteresēties par tajā dzīvojošajām kaķenēm.
Bet galvenais – mākslīgs auglības zaudējums līdz dabiskā pienākšanai neļauj iedarbināt nevajadzīgā īpatņa “onkoloģisko izslēgšanu”, un suns noveco tik lēni un dzīvo tik ilgo, cik viņam ļauj pārējo orgānu veselība, kuras parasti pietiek 3-5 gadiem suņiem un 5-7 gadiem kaķiem.
Secinājumi:
1. Ja neplānojat kucēnus – labāk kuci pēc pieaugšanas sterilizēt. Tēviņu nav obligāti. Runci – pirms “olas sāks skanēt”, kaķeni – izlaižot vienu riestu. Jebkurā gadījumā, konsultējoties ar veterināru.
2. “Ļaut dzemdēt” ir mīts. Ar vienu riestu pēc nobriešanas pilnīgi pietiek. Vienalga, satiekot savus mazuļus pēc pusgada šķiršanās, kaķene un kuce attieksies pret viņiem kā pret svešiem – ar agresiju vai draudzīgi, bet neizceļot viņus no citiem jauniem paziņām. Viņi vienkārši tos aizmirsīs, bet smaka pēc pusgada dzīves atsevišķi izmainīs bērnus līdz nepazīšanai.
3. Sterilizējot kaķeni vai kuci pat neilgi pirms vecuma, jūs uzdāvināsiet viņai dzīves gadus. Kaķenēm optimālais termiņš ir 7 gadi. Organisms vēl ir kā jauns un operāciju pārcietīs labi, kaķēnu no pašas labākās šķirnes un vērtības kaķenes jau ir piedzimis pietiekami, bet vecums var pienākt jebkurā brīdī vēlāk. Kucēm tas ir atkarīgs no šķirnes.
4. Ja sterilizācija ir nepieņemama – tad vest kuci pie tēviņa ne biežāk kā reizi gadā, kaķeni – 2 reizes 3 gadu laikā, ik gadu taisīt dzemdes un olnīcu nosaitēšanu, kā arī sekot psihei. Ja dzīvnieks pēc riesta ir kļuvis nervozāks un agresīvāks, ir zaudējis tualetes paradumus – tātad brauc jumts. Cilvēki it nemaz nav vienīgie, kas var iekrist depresijā un dabūt nopietnākus traucējumus. Atšķirībā no cilvēka dzīvniekiem sterilizācija palīdz. Pārbaudot kaķeni un kuci reizi gadā, bet vecu – reizi pusgadā, parādoties iekšējām problēmām, jūs pilnīgi paspēsiet izglābt viņai dzīvību, izgriežot cistas bojāto dzemdi un olnīcas, tas ir, izdarīsiet to pašu, bet vēlāk, dārgāk un smagāk kaķenei.
5. Ar tēviņiem situācija nav tik asa – ne visi bara tēviņi ir ar pietiekamu statusu, lai tiktu līdz tēvišķībai. Bet atcerieties – ja suņa statuss, no viņa redzes viedokļa, jūsu mājā ir zemāks par grīdlīsti – jūs dabūsiet neirastēniķi, bet, ja jūsu suns ir seksuāls terorists, tad viņš pārstās klausīt arī jums. Sterilizācija krasi pazemina tēviņa vēlēšanos cīnīties par statusu barā, un viņš uzņemas kucēna statusu, kas ir ideāli viņam un saimniekiem.
6. Runčiem-tēviņiem nerealizēts dzimuminstinkts ved pie veselas sirds, nieru, uroģenitālās sistēmas slimību buķetes, psihiskām problēmām, sadriskātiem aizkariem un smirdoša dīvāna. Tāpēc ka izredzes uz seksu runcim ir gandrīz simtprocentīgas, un, ja tā nav – no organisma redzes viedokļa kaut kas nenotiek tā, kā vajag. Ja viņu laiž ārā – tad atcerieties, ka kautiņos runči nodara viens otram visu, ko vēlies, no stinguma krampjiem līdz hepatītam, un par viņa bērniņiem neviens nerūpēsies. Un, jā, venērisku slimību runčiem nav, bet ir kaudze sēnīšu, vīrusu un citu sērgu, kuras tiek nodotas ne tikai dzimumceļā, bet caur to – garantēti.
7. Ka kastrācija zvērus padara resnus un slinkus – arī ir mīts. Šis mīts izveidojās pirms vairākām desmitgadēm, līdz laparoskopijas izgudrošanai, kad taisīja lielu iegriezumu un operēja ar lielu slodzi uz organismu ar sekojošiem saaugumiem visā vēderdobumā, orgānu nobīdēm utt. atkarībā no ārsta pieredzes, bet vienalga eksistējošām. Un arī anestēzija veterinārijā bija, paši saprotiet, kāda. Pašlaik mātīti pēc laparoskopijas atgriež pēc 3 stundām pēc operācijas ar iekšēju šuvi sašūtu caurumiņu, zīmuļa platuma lielumā, un abu dzimumu kaķi un suņi no anestēzijas atjēdzas ap nākamo rītu. Viņiem nekas nesāp, un viņi nav slābani.
Mūsu vetārsts daudzus gadus šķendējas, ka pēc sterilizācijas resni kļuvušie zvēri, kurus viņš redz, ir banāli pārbaroti no žēlsirdīgo saimnieku puses, kuri mēģina kompensēt viņiem to, ko paši zvēri jau sen ir aizmirsuši.
Dzīvnieks pēc sterilizācijas no psihes un uzvedības redzes viedokļa mainās tikai vienā veidā – pazeminās agresija un ir aizvākta “jumta aizbraukšana”. Citādi nekas nemainās. Protams, ja izkastrē sešus mēnešus vecu kaķēnu, tad tikai pēc diviem mēnešiem viņš pārstās joņot kā zirgs 24 stundas diennaktī un vairāk gulēs. Bet arī bez šīs operācijas viņš uzvedas tieši tāpat – viņš vienkārši pieaug. Pieaugušiem zvēriem ar iesakņotiem ieradumiem vispār nekas nemainās.
Jūs esat saimnieki, jums jālemj. Bet, ja jūs esat izlasījuši līdz šai vietai, tad jūs tagad varat lemt apzināti.
Būšu pateicīga par emuāra pārpublicēšanu.
Avots: http://drakoniha.livejournal.com/1810468.html 2015. gada 3. jūlijs
Izsūtīts 19.11.2017
Sanata Kumaras vietnes vēstkopa
Izsūta Natālija Koteļņikova
e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.
Tulkoja Jānis Oppe