Жизнь без мусора или ноль отходов

Dzīve bez atkritumiem jeb nulle atlikumu

 

Mani sauc Laurena, man ir 23 gadi, es dzīvoju Ņujorkā, un no manis nav ne grama atkritumu. Es nejokoju. Es galīgi neko nemetu ārā atkritumu spainī, no manis nekas neiet uz atkritumu izgāztuvēm. Ne-kas.

Es zinu, ko jūs domājat. Nu, šī meitene droši vien ir galīgs hipijs. Jeb melo. Jeb viņa neeksistē. Taču nekas no augstāk uzskaitītā. Es eksistēju. Protams, es ne vienmēr esmu dzīvojusi tā saukto dzīvi “zero waste” – “nulle atlikumu”.

Taču es sāku pakāpeniski pie tā nonākt pirms trīs gadiem, kad sāku mācīties ekoloģiju un apkārtējo vidi Ņujorkas Universitātē, noprotestēju pret naftas kompānijām, un vēl biju prezidente klubā, kurš katru nedēļu rīkoja ekoloģiskas diskusijas. Pati es sevi uzskatīju par super ekoloģisku. Visi apkārtnē arī runāja par mani kā par “meiteni ar noturīgu attīstību”. Un tas, protams, nozīmēja, ka es daru visu, ko varu, planētas zeme labā, vai tad nē?

Nē.

Manā grupā bija studente, kura vienmēr uz lekciju pāriem nesa plastmasas maisiņu, kurš bija pilns ar plastmasas pārtikas iepakojumiem, un plastmasas pudeli ar ūdeni, plastmasas dakšiņas, nažus un noteikti čipsu maisiņu. Dienu pēc dienas es novēroju, kā viņa visu šo daudzumu izmet urnā. Kā gan tas mani kaitināja! Es nicināju viņu, es smējos par viņu, taču patiesībā es nekad neteicu viņai ne vārda un neko nedarīju. Es vienkārši sēdēju un dusmojos.

Reiz es biju īpaši sliktā garastāvoklī pēc viena lekciju pāra, pārnācu mājās, lai pagatavotu sev vakariņas un par visu aizmirstu. Es atvēru ledusskapi un šausmās sastingu. Es pēkšņi apzinājos, ka burtiski katrs produkts manā ledusskapī ir iepakots plastikātā…

Pirmo reizi dzīvē es sajutu, ka varu paskatīties uz sevi no malas un pateikt: “Nu, tu nu gan esi liekule!” Bet es taču esmu “zaļā” meitene, it ne maz ne “plastikāta” meitene! Tad ko gan es daru visu šo laiku? Tieši tad es pieņēmu lēmumu tikt vaļā no visa plastikāta savā dzīvē.

Tikt vaļā no plastikāta nozīmēja, ka man ir jāiemācās, kā pakot produktus patstāvīgi.

Tas ietvēra sevī visu no zobu pastas līdz tīrīšanas līdzekļiem. Man nojausmas nebija, kā to visu var izdarīt, un ne mazums laika es nosēdēju internetā. Reiz es uzdūros emuāram “Zero Waste Home”. Tas bija kādas Bī Džonsonas, sievas un divu bērnu mātes, stāsts par savu dzīvi bez atlikumiem Kalifornijā.

Uz šo momentu plastikāta manā dzīvē vairs gandrīz nebija. Un es padomāju: Ja četru cilvēku ģimene var vispār dzīvot bez atlikumiem, tad es (toreiz), 21 gadu veca neprecējusies meitene no Ņujorkas, arī spēšu!

Kā es spēju pāriet no koncepcijas “nekāda plastikāta” uz koncepciju “nekādu atkritumu”?

Pirmkārt es pārstāju pirkt visu, kas tiek pārdots iepakojumā. Es nesu līdzi savas somas, pudeles un burkas, lai piepildītu tās tieši lielveikalā. Es pārstāju pirkt jaunu apģērbu un gāju tikai uz lietotā apģērba veikaliem. Es pati taisīju visus produktus sevis kopšanai un tīrīšanas līdzekļus. Es atbrīvojos no visām liekajām mantām, pārdodot tās, atdodot vai ziedojot. Piemēram, man bija sešas vienādas virtuves lāpstiņas, desmit pāri džinsu, kurus es nenēsāju kopš skolas, un apmēram miljards visādu rotu, kurām manās acīs nebija nekādas vērtības.

Bet pats galvenais, es sāku plānot potenciālas “atkritumu” situācijas. Iemācījos teikt “nē”, kad man dod plastmasas trubiņu bārā, maisiņus veikalā, un arī čekiem.

Protams, tas viss nenotika vienā dienā.

Viss process man aizņēma aptuveni gadu un prasīja daudz pūļu! Pats sarežģītākais bija uzmanīgi paskatīties uz sevi, ekoloģijas un apkārtējās vides abiturienti, noturīgās attīstības jauno zvaigzni, un apzināties, ka nu nemaz nedzīvoju atbilstoši savām vērtībām.

Es sapratu – kamēr es biju aizņemta ar visādām citādām lietām, es pati neiemiesoju dzīvē savu filozofiju. Tikko kā es to sapratu, es ļāvu sev izmainīties, un no šī brīža mana dzīve kļuva arvien labāka un labāka ar katru dienu. Lūk, burtiski daži galvenie momenti, kā uzlabojās mana dzīve, kad no tās pazuda atkritumi.

1. Es ekonomēju naudu

Tagad es stādu sarakstu, pirms eju uz veikalu, un tas nozīmē, ka es zinu, ko man vajag, un es neķeru no plauktiem dārgas preces vienkārši impulsa ietekmē. Es visu pērku “uz svara”, tāpēc es nemaksāju lieku naudu par iepakojumu. Es nepērku jaunu apģērbu parastos veikalos, bet visu, kas man vajadzīgs, es trīs reizes lētāk atrodu lietoto apģērbu veikalos.

2. Es labāk ēdu

Tā kā es pērku tikai neiepakotu ēdienu, visa neveselīgā izvēle man ir ārkārtīgi ierobežota. Tā vietā es ēdu daudz organisku dārzeņu un augļu, pērku dažādus graudaugus un pākšaugus, pamatā ēdu saskaņā ar sezonām vietējo pārtiku, tāpēc ka fermeru veikaliņi bieži piedāvā pilnīgi satriecošu neiepakotu pārtiku.

3. Esmu kļuvusi laimīgāka

Pirms es sāku savu dzīvi bez atkritumiem, es bieži ieskrēju lielveikalā pirms slēgšanas, tāpēc ka es bezjēdzīgi biju aizgājusi uz tirgu un neko jēdzīgu nenopirku. Es bieži pasūtīju ēdienu uz mājām, tāpēc ka ledusskapī nekā nebija. Visu laiku gāju uz aptieku pēc jaunas sukas vai krēma. Un vēl es pastāvīgi uzkopu, tāpēc ka man mājās bija kaudzēm lietu.

Pašlaik mana parastā nedēļa ietver sevī vienu gājienu uz veikalu, lai nopirktu visus vajadzīgos produktus. Es pērku ne tikai pārtiku, bet arī visu mājas tīrīšanai un dažādus kopšanas priekšmetus, tāpēc ka visu, ko es izmantoju pašlaik, es taisu no vienkāršiem ikdienas ingredientiem. Tas ne tikai ir vienkāršāk, tas vēl nozīmē arī, ka nav nekāda stresa un nekādu ķimikāliju.

Vienkārši veselīga izvēle.

Es nekādi nebiju gaidījusi, ka lēmums atteikties no jebkādiem atkritumiem novedīs pie tā, ka manas dzīves kvalitāte tik ļoti uzlabosies. Es vienkārši domāju, ka tas nozīmē vienkārši neko nemest ārā. Taču tas, kas sākumā bija vienkāršs lēmums izmainīt savu dzīvi, galarezultātā pārvērtās emuārā Trash is for Tossers (“Atkritumi ir stulbeņiem”), bet tas savukārt bija par cēloni, lai iepazītos ar satriecošiem cilvēkiem no visas pasaules, kuri domā tieši tāpat, kā es.

Šodien tas viss ir no vedis pie tā, ka esmu aizgājusi no sava lieliskā noturīgas attīstības menedžera darba Ņujorkas dabas aizsardzības departamentā. Esmu nodibinājusi savu “zero-waste” kompāniju The Simply Co,, kurā es visu taisu pati un pārdodu visu to, ko esmu iemācījusies pēdējo divu gadu laikā.

Es tā nesāku dzīvot, lai kādam kaut ko pierādītu. Es tā sāku dzīvot, tāpēc ka dzīve bez atkritumiem – tas ir pats labākais paņēmiens no visiem, kādus es zinu, lai dzīvotu atbilstoši visam, kam es ticu.

 

Izsūtīts 08.11.2017

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Izsūta Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

 

Avots: Lauren Singer “I Haven't Made Any Trash In 2 Years. Here's What My Life Is Like” https://www.mindbodygreen.com/0-16168/i-havent-made-any-trash-in-2-years-heres-what-my-life-is-like.html November 18, 2014

Tulkoja Jānis Oppe