Kļūsti par mani

Dzīvo un mīli

09.04.13. Kijeva

Dārgais Tēvs, mēs atnācām uz šejieni mīlēt, taču neprotam to darīt. Kas ir mīlestība un kāpēc mēs esam tik tāli no viņas?

Kas ir aizsegs, kādu mērķi Tu uzstādīji, uztaisot aizsegu starp Tevi un taviem bērniem?

Mīlestība un Gaisma ir tik dažādi spēki, ka mīlestība reizēm ir saistīta ar slepkavību, greizsirdību un bēdām, nevis ar prieku un laimi. Tās ir tik neviennozīmīgas lietas...

Mīlestība kosmosā nav jūtama, tikai es pati tur leju mīlestību.

Atbildi man, lūdzu, droši vien esmu nobriedusi, lai visu to saprastu.

Mans bērns, vai tu pati līdz tam nonāci, vai Es piespiedu tevi pievērst šiem globālajiem jautājumiem uzmanību?

Droši vien Tu veicināji to, lai es atcerētos... savu misiju, uzdevumu?

Nu, ne misiju, bet vienu no stūrakmeņiem... Pasaules-ēkai.

Eksistē pasaules institūti mīlestības pētīšanā. Tā ir vispārējās vēstures daļa. Tā ir vispārējās fizikas un ķīmijas daļa. Daļa no ģenētikas... enerģētikas... iedzimtības... kosmoloģijas... ezotērikas... tas ir tas, kas ir apslēpts un tiek Cilvēka apzināts tikai caur atvērtu sirdi. Uz Zemes mīlestība ir sirds atvēršanas katalizators. Atvērta sirds ir dvēseles kanāls... dvēsele sasaista Mani ar tevi. Tikai caur dvēseli Es varu sazināties ar tevi un kļūt par tevi.

Ko nozīmē “kļūt par tevi”?

Atbilde: (Totāla uguns-gaismas izliešana... Manis iegūšana, savienošanās, es ielīstu šajā totālajā Klātbūtnē... Pilnīga savienošanās un izvērsums Klātbūtnes Ugunī... Es kļūstu par Pasaules-ēkas vienas daļas apvalku. Es redzu visas daļas, viņas ir tādas pašas kā Es, tas ir mērķis, kurš aiziet tālē. Dažādas kvalitātes, apjoma un uzdevuma ķēdes posmi.)

Šī vispārējas Klātbūtnes daļa – tas ir Mihaēls?

Nē, tas esmu Es. Es esmu visums, kurā dzīvo Cilvēks. Un Es tad arī esmu šis Cilvēks, kurš ir klātesošs visur, reproducējošs sevi milzīgā skaitā tādus kā tu un citus. Es reproducēju Sevi bezgalīgā variantu skaitā. Citi Pasaules-ēkas visumi neietver ne mīlestību, ne Mani. Viņi ir CITĀDI.

Kas ir mīlestība? Kāpēc cilvēki, saturoši savā iekšienē dvēseli, nezina Mani? Kā tu domā?

Tu esi Mīlestība. Un mīlestība – tā nav tikai svētlaime, dažreiz gan sāpes, gan mokas, gan pat nāve. Karš – tā arī ir mīlestība un savas ligzdas aizstāvēšana līdz pēdējam elpas vilcienam. Mēs aizsedzāmies no Mīlestības, tāpēc ka viņa sāka mums sagādāt sāpēs? Droši vien mēs saistām Tevi ar Mūžīgo Mīlestību un Totālo Mieru nepareizi? Kāpēc tu saturi sāpēs un vēlmes? Vēlmes piesien mūs planētām...

Caur planētām jūsu dvēseles apmācās Dzīvei... Kā vēl Es varu piespiest jūs attīstīties un zelt?

Es – tas ir VISS.

VISS ir gan gaisma, gan tumsa, un vēl liels daudzums tā, par ko jūs nenojaušat. Saprāts ir sarežģīts, un viņš ir radījis daudz attīstības variantu formās un bez formām; enerģētiskā telpā un bez enerģijām, idejās; blīvumos un bez; ŠEIT UN NE ŠEIT; visur un nekur, uzreiz un pakāpeniski, lēcieniem un evolucionāri; mīlestībā un pavisam bez mīlestības.

Mēs ar tevi apstājāmies pie pēdējā. Tiekam skaidrībā. Es pats varu mīlēt visus. Tas tā arī ir. Es pats varu visu izdarīt. Tas tā arī ir. Es pats dzīvoju kopā ar tevi tavu dzīvi. Tas tā arī ir. Es PATS Esmu VISS.

Taču man gribētos, lai tu arī kļūtu PATI...

Es atdalīju tevi no Manis, lai tu kļūtu PATI...

Lai tu iemācītos DARĪT VISU PATI KĀ ES...

Mīlēt, ģenerēt, radīt, novākt, mazgāt, radīt no jauna un pakāpeniski kļūt par Mani. Es sadalīju tevi triljonos radību, triljonos variantu, lai TU arī kļūtu tāda kā ES – PAR VISU, KAS IR, izzinātu SEVI un kļūtu par MANI.

Nav grūti visu atkārtot, bet Man to nevajag. Es izdzēsu Sevi Tev atmiņā, paliku tikai kā klusa balss, kura palīdz Tev izzināt MANI un SEVI savrupi, balstoties uz salīdzināšanu. Es devu tev salīdzināšanas paņēmienu, kurš ir spēcīgs izzināšanas stimuls (dualitāte). Es devu tev atšķiršanu un mīlestību, lai tu varētu saprast, kurp tev vajag attīstīties, kas tev patīk un kas ir šausmīgi... Es devu tev izzināšanas rīkus un jūtas, lai tu varētu ar sirdi sajust Mani. Un tiktu skaidrībā ar Sevi... Un sāktu saprast, ka pagaidām nesaproti to, ko Es plānoju Tev sajust un apzināties.

Es vedu tevi pie Sevis atklāšanas. Pagaidām viss uz šodienu. Atpūties.

 

Kļūsti par mani

10.04.13.

Tēvs, parunā ar mani.

Mēs beidzām ar to, ka Es pievedu tevi pie tā, lai tu uzzinātu, ka neko nezini. Tas tā arī ir, un tajā nav nekā necienīga vai bērnišķīga. Tu esi radītājs, un radītājam nāksies VISU RADĪT NO JAUNA, lai atrastu to, ko tu nezini. Lai radītu SAVU PASAULI. Katrs radītājs rada sevi, tāpat, kā katrs cilvēks audzina un “taisa” sevi tādu, kādu grib un var.

Apstākļi mēdz būt augstāk par iespējām...

Var zaudēt dzīvību (nometnē, cietumā), bet ne cieņu; var atrasties karaliskos apstākļos, taču neatrast savu uzdevumu... Cilvēks rada sevi tādu, kādu grib, no iekšienes, un viņa pasaule kļūs līdzīga viņam – tīra vai cīņas pārņemta, saprātīga vai nesaprātīga, mīloša vai vienaldzīga. Tu esi avots visam, ar ko piepildīsi pasauli. Tev nav no kurienes ņemt mīlestību, pat Dievišķā mīlestība atnāk tikai uz mīlošu sirdi, atsevišķi pasaulē viņas nav. Tu vari savākt sirdī visus cilvēkus un uzdāvināt viņiem manu mīlestību sevis iekšienē.

Taču tas nenozīmē, ka viņi to jutīs?

Tu neesi viena, jūsu ir daudz, un, ja katrs no jums sāks kalpot par “apsildītāju”, tad pasaule “izkusīs”.

Kāpēc tad tā nekūst, jo mūsu vidū ir runa tikai par to, ka mēs ik dienu piepildām pasauli ar savu un tavu Mīlestību? Mēs to darām...

Vai daudzi starp taviem klausītājiem to dara? Un vai daudzi starp cilvēkiem vispār to dara? Kāds procents?

Vai tad procentā ir lieta?

Jūs par daudz ko zināt, taču, vai radāt? Klausāties Mani?

Jā, grupas rada tā, kā saprot... Tās cenšas... Es saprotu, ka tā pagaidām ir apmācīšanās radīšanai, bet visam savs laiks. Mēs iemācīsimies izmantot savu varenību ne tā kā atlanti...

Man liekas, ka Tev laiks atklāt mūsu sarunas mērķi.

Bet vai tad tas tev neatklājas tagad?

Tu aizskāri manu neatlaidību, un es negribu tev iebilst un esmu gatava vienkārši klausīties.

Tas tā nav. Es gribu, lai radītājs būtu neatlaidīgs un ar saviem uzskatiem, aizstāvētu tos, nevis būtu gatavu zināšanu patērētājs. Gatavas zināšanas kā barība no mutes putnēnam atkal nenesīs tev to, ko iegūst ar “sviedriem un asinīm”, tas ir, ar savu pieredzi un saprātu, eksperimentu, “nejauši” visbeidzot...

Bet Tu taču spēj iemācīt, bet es spēju iemācīties...

Tam ir jāatnāk kā atklāsmei, kā atklājumam... domā, domā...

Tu tagad paņēmi no manis savu Mīlestību... Man sāp sirds... Nav, ko elpot... Cik smagi...

Man pašai jākļūst tagad par Tevi, lai aizpildītu zaudējumu... Es nevaru tā dzīvot bez mīlestības! It kā dzīvība aizietu no manis...

Tu esi pieradusi mīlēt Mani, bet ja Es aiziešu augstāk, pāriešu uz nākošo pasauli?

Nē, tas ir neiespējami!!!

Vienīgā izeja ir iziet tur, kur Tu mani novietoji vakar, uz augšu, virspus, un kļūt par Tevi, un mīlēt pašai...

(Atkal izeju uz Tēva apvalku un mēģinu pati sākt izsviest Dievišķo Mīlestību.)

Ak, Dievs, cik tas ir sarežģīti... (mana apvalka iekšienē ir mana ķermeņa melna lode, viņa ir cieta un necaurspīdīga, man neizsisties cauri viņai ar mīlestību, spēciņu pamaz).

Pēc brīža manu apvalku atkal apklāji Tu, man kļuva silti un viegli...

Apgaismojam un mīlam kopā mūsu radījumu. Es kļuvu par tevi, bet tu par Mani.

Tu kļuvi par Cilvēku. Atrodies šeit vienmēr. Neaizej no šejienes.

Tā ir gandrīz pavēle...

Ne gandrīz. Citas izejas nav. Jūs šeit neiemānīsi, jūs atkal sākat verdziski zemoties: tas ir nekaunīgi, ko par mani padomās, kā es varu, man ir par agru...

Man atkal sāp sirds centrā. Tu atkal apmāci mani?

Tu atkal mēģini kļūt maza. Nesanāks. Atrodies šeit un mīli visu laiku bez pārtraukumiem, vienmēr. Es negribu teikt kā Mihaēls: “Es teicu.”

Es saku: kļūsti par Mani.

To man atkārto no pašas pirmās grāmatas, pie kam katrā grāmatā vairākas reizes. Kāpēc es no tā tik ļoti baidos? Ā, patiešām, doma par to, ko par mani padomās vairākums...

Tas ir tik svarīgi visiem mums, vajag aiznest to līdz visiem...

11.04.13.

Es sāku šodienas sarunu ar Tēvu un izdzirdēju šo dzeju:

Как больно, милая, как странно

Сроднясь в земле, сплетясь ветвями,

Как больно, милая, как странно раздваиваться под пилой.

Не зарастет на сердце рана, прольется чистыми слезами.

Не зарастет на сердце рана, прольется чистою смолой.

Пока жива с тобой я буду, пока жива с тобой я буду.

Любовь и жизнь всегда вдвоём.

Ты понесешь с собой повсюду, не забывай меня, любимый,

Ты понесешь с собой повсюду родную землю, милый дом...

Cik sāpīgi, mīļā, cik dīvaini

Saradojoties zemē, saaugot ar zariem,

Cik sāpīgi, mīļā, cik dīvaini pāršķirties uz pusēm zem zāģa.

Neaizaugs brūce sirdī, izplūdīs tīrās asarās.

Neaizaugs brūce sirdī, izplūdīs tīros sveķos.

Kamēr dzīva ar tevi es būšu, kamēr dzīva ar tevi es būšu.

Mīlestība un dzīve vienmēr divatā.

Tu nesīsi sev līdzi visur, neaizmirsti mani, mīļais,

Tu nesīsi sev līdzi visur dzimto zemi, mīļās mājas...

 

***

Kāpēc Tu atgādināji man to?

Tās ir manas sajūtas, kad es ieeju cilvēkā un mīlu viņu.

Es jūtu tavas sāpes, kad tu kāp uz augšu, tev ir gan savādi, gan sāpīgi, gan saldi. Šūnu un ķermeņu transformācija vienmēr ir saistīta ar zināmām dvēseles sāpēm, kuru Es sāku atšķirt cilvēkos. Tu tagad pārdzīvo tādu periodu.

Taču es nejūtu to, tikai ar kaut kādu maliņu, iespējams...

Tu esi atbalss tam, kas Manī bango... Es pārdzīvoju transformāciju vētraini, un viss Manī iekšā bango un mīl vienlaicīgi.

Es gatavoju sev maiņu, taču nekādi nevaru sagaidīt, ka maiņa atnāktu.

Vai patiešām mēs, zemieši, esam tava maiņa?

Tas nav ātri, Es taču gatavoju... Taču tām ir jābūt būtnēm, savienojušām savu planētu un Manu Visumu, savienojušām sevī visas dimensijas. Tie nevar būt Ercenģeļi vai Serafimi, vai smalkā plāna Būtības, tāpēc ka viņiem nav sakņu. Viņi cauraug caur jums, savienojoties ar tādām būtnēm, kuras dzīvo fiziskajā plānā.

Jūs nolaidāties, lai kāptu uz augšu un ar sevi transformētu pasaules, nesot sevī visu dimensiju absolūti visas programmas.

Jā, kad es atkal uzkāpju Tevī, apvalkā, man atkal sāp sirds centrs. Ar ko tas ir saistīts?

Viņš tev ir nepietiekami atvērts.

Izdari, lai nebūtu tik sāpīgi.

(Viņš uzvilka mani kā apvalku uz visuma sfēras ar seju uz ārpusi. Es vienmēr biju domājusi, ka vajag būt apvalkam ar seju uz iekšpusi, tā, kā dzīvo Logosi. Kā dzīvo, piemēram, Saules Logoss. Es tā arī stāvēju. Tagad tam pievienojās vēl viens manas būtības slānis, ar seju uz ārpusi. Pie tam sirds centrs izlīdzinājās un nomierinājās.)

Taču es neredzu, kas ir iekšienē...

“Cik sāpīgi, mīļā, cik dīvaini pāršķirties uz pusēm zem zāģa.”

Protams, ja pacenšas, tad saproti, ka es varu redzēt uzreiz visur: gan no ārpuses, gan no iekšpuses.

(Tēvs vēro, vai tas nav bīstami manai psihei... Man vajag iemācīties redzēt uzreiz visur. Manām lineārajām smadzenēm tas ir diezgan sarežģīti.)

Tu nesteidzies, tas atnāks pats no sevis.

Tas tad arī ir augšupcelšanās process?

Tā ir uzkāpšanas Tēvā stadija. Tu savieno visas savas Būtības daļas līdz pat Tēvam, līdz Manim. Taču vajag vēl iemācīties dzīvot daudzdimensionalitātē.

Jā, tas man tiek teikts pastāvīgi, iemācīties būt daudzdimensionālai visu laiku. Kā to izdarīt, ko Tu ieteiktu?

Nesteigties un sagaidīt mirkli, ka visa tava būtība sāks transformēties. Impulsu iedos tava dvēsele. Viņa sāks kāpt augšā un vilkt tavas daļas, kuras ir tumšākos plānos, uz gaismu un pēc tam uz Matricu. Kad Matrica ir piepildīta, viņa pārdzīvo transformāciju, sāks atdot un pārdzīvot metamorfozes procesu, atvēršanos uz augšu un uzaušanas un uzplaukšanas procesu. Viņa savienosies ar tādām pašām Atmas daļām, kuras ir nobriedušas un jau var ieiet Manī. Tas ir nobriešanas, sakrātā atdošanas un ieiešanas manās Robežās process.

Katrs no jums, kurš ir izgājis visus nobriešanas periodus, var iziet pa tādu ceļu. Nedomā, ka tas ir sarežģīti. Ne sarežģītāk, kā piedzimt un nomirt. Tā ir jūsu daba, ielikta jūsu monāžu radīšanas būtībā.

Kā tev tagad?

Sāpes ir pārgājušas, un mana būtība sāk priecīgi lidināties pa visumu, ieskatoties visos stūrīšos, taču es to neapzinos, vienkārši redzu.

Nesteidzies, dūjiņ, pasēdi uz vietas, tu pagaidām neesi gatava priecīgi lidināties. Lai “spārniņi iztaisnojas” un “spalviņas apžūst”. Rīt parunāsim.

 

Čenelings

(Kijevā Augšupcelšanās Krēslā)

11.04.13.

Es šodien atnācu Pats, lai sajustu jūsu satraukumu, jūsu Mīlestību, gara, dvēseles un ķermeņa trīsvienību. Es saucu jūs pie sevis, Mani bērni. Kāpiet augšā pie Manis, kļūstiet par Mani. Jūtiet Mani sevis iekšienē.

Ir svarīgi, lai jūs sajustu sevī to daļiņu, kura ir Es katrā. Un sāktu viņu audzēt sevī, it kā Es ieaugtu jums iekšienē, bet jūs Manī. Un mūsu ar jums ceļš ir savienošanās pēc visiem parametriem – dvēselē, garā un ķermenī.

Es ļoti vēlos, lai jūs atnāktu pie Manis un kļūtu par Mani. Atvērtos tagad un justu manu Klātbūtni, un atpazītu Mani tā, kā Dēls atpazīst Tēvu. Lai tas ir šodien, tagad. Es pats nosaku termiņus un datumus. Un katrs no jums tagad ieiet sevis iekšienē un jūt Manu klātbūtni.

Atveries man, Es apgaismošu tev visu, kas tev it iekšienē, visu, kas esi tu.

Sajūti, vai daudz tevī ir mīlestības?

Un vai daudz tevī ir baiļu?

Un kas ir pārsvarā?

Un no kā tu baidies?

Tavs ceļš pie Sevis – tā ir uzvara pār sevi. Sevis Lielā pār sevi mazo. Ceļš sevis savienošanā ar Sevi, ar Mani (kā pašu lielāko Tu)... sevis iekšienē.

Tu ieaudz katrā savā radījumā, dāvājot šim radījumam sevi... tajā formā, kādā tu esi. Neattīrītā, nerafinētā... neapēvelētā un nelakotā. Sākotnēji Es – tas esi tu. Un tas, ko tu saradīji virspus Manis, tas arī esmu Es, tāpēc ka Es Esmu Viss. Nebaidies kļūt par Mani. Es Esmu Viss.

Jums ir tāds jēdziens: es neesmu Tevis cienīgs. To tu saki Man? Jo Es taču esmu viss, kas tu esi... Kā tad es varu nebūt Sevis Paša cienīgs?

Jums ir radies aplams priekšstats par to, ka Es esmu tikai gaisma. Ja jūs būsiet tumsā, protams, jūs netiksiet pie Manis. Taču tumsa – tas esmu Es... tajā skaitā...

Tāpēc Es saucu jūs uz gaismu un mīlestību. Uz pašām, pašām augstākajām vibrācijām, uz pašām tīrākajām. Bet jūs nedomājiet, ka jūs attīrīsieties un kļūsiet par pilnīgu uguns-gaismu, attīrītu no vēlēšanām, no radīšanām, no jūtām, no domām.

Un jūs tikai atradīsieties...

Nē, jūs būsiet klātesoši! Bet nevis atradīsieties.

Jūs priecāsieties par katru klātbūtni un īpaši priecāsieties par to, kas jūs pieņem un zina par jums...

Es priecājos, ka mani Zemes Dēli jau sāk savienoties ar Mani. Tā ir uzkāpšanas likumīga stadija. Es gaidu pārējos. Es gaidu apsolīto. Es saucu...

Mēs pateicamies Tev, Tēvs! Mēs apsolām.

 

Čenelings ar Tēvu

(Kijevā Augšupcelšanās Krēslā)

12.04.13.

Es ieraudzīju attēlu, ka mēs visi stāvam aplī, pacēluši rokas pret debesīm, un lūdzam, un lūdzam: paņemiet mūs uz augšu! Mēs tā gribam uz turieni!

Es iesmēlu mūs riekšavā un ielieku sev sirdī. Un no turienes izlido milzīgas figūras, līdzīgas man. Ir notikusi transformācija, un visi ir kļuvuši vienlīdzīgi. Mēs visi atrodamies pie Radītāja troņa. Mēs tik rūpīgi aplūkojam visu apkārt – un neko nesaprotam, neko neredzam... Mēs neredzam pat pašu Radītāju.

Viņš smaida un ar mīlestību raugās uz mums. Mēs sakām: “Mēs neredzam, ļauj mums ieraudzīt Tevi!” Tad Viņš pirkstiņu, tādu mirdzošu staru, nolaiž pie mums aplī: lūk, lūdzu, tā ir mana klātbūtne, skatieties uz centru. Visi ir sadrūzmējušies ap šo staru, mēģina to aizskart, rociņas stiepj! No turienes nāk tāda mīlestība, tāds maigums – viss, ko mums vajag. Šeit ir viss, kas vajadzīgs dvēselei, un mēs esam gatavi būt tajā vienmēr. Taču tad mēs neattīstīsimies. Mēs tad tikai būsim svētlaimīgi, un vairāk nekas nenotiks.

Un tad Tēvs novāc šo staru, šo savu pirkstiņu, un mēs neizpratnē raugāmies cits uz citu: bet kas tas bija? Mums izlikās vai tas bija patiesībā? Varbūt mēs paši to izdomājām?

Tēvs smejas: “Atkal viņi ir galvā “ielīduši”! Viņi netic paši sev! Cik gan sarežģīti ir ar šo saprātu! Jo viņš sāk dominēt pār sirdi! Vajag kaut ko darīt, lai nolīdzsvarotu fizisko saprātu un sirds sajūtas.”

Un Viņš jautā mums: “Kā jūs uzskatāt, mani bērni, ko vajag izdarīt, lai jūsu saprāts neaizēnotu sirds sajūtas, jūsu jūtas un Mani? Mēs taču nevaram viņu izslēgt? Jūs taču tad kļūsiet līdzīgi dzīvniekiem.”

Un mēs dziļi aizdomājāmies. Mēs saprotam, ka, kad saprāts dominēs pār dievišķību, tad mēs aizēnosim pašu Tēvu. Mēs sāksim Viņu apmācīt, mēs sāksim teikt Viņam – kas ir pareizi un kas nepareizi! Jo katrs no mums taču ir viņa bērns, un mēs sāksim Viņu mācīt.

Mēs dziļi aizdomājāmies: ko izdarīt, kā atrisināt uzdevumu? Un ar šo mērķi Tēvs nosūtīja mūs uz planētām, lai ieietu ķermeņos un pēc tam savienotos ar Viņu, lai atrisinātu šo gaismas un tumsas, loģiskā saprāta un kvantu saprāta harmoniskas savienošanas uzdevumu, lai bagātinātu, nevis apspiestu, papildinātu, nevis dominētu. Tāpēc Viņš uz laiku atņēma mums mūsu spēku, lai mēs to neizmantotu ne labumam.

Viņš teica: “Jūsu spēks atnāks tad, kad jūs atkal savienosieties no turienes ar Mani, bet pagaidām audziet un pildiet manu uzdevumu: lai jūsu sirds būtu atvērta, viņa mīlētu, viņa justu, viņa pārdzīvotu... Lai viņa mīlētu visus cilvēkus. Un, lūk, kad jūs atnāksiet kā visi cilvēki pie Manis, lūk, tad jūs izpildīsiet savu uzdevumu.

Es neuzstādu jums konkrētus noteikumus un nesaku, ka jums ir jāsēž uz planētas, kamēr pēdējais no jums nekļūs apskaidrots. Tas tā nav. Katrs no jums iet savu ceļu, taču atceras par visiem citiem un mīl viņus, un paņem uz savu lauku un apgaismo, un transformē. Un lai jūsu sirds gūst pārsvaru pār saprātu, neaizēnojot viņu, bet līdzsvarojot, lai jūs kļūtu pilnīgi saprātīgas būtnes un saprastu, kas ir Mīlestība un kas ir Tēvs.”

Viņš svēta mūs šim ceļam, kurš turpinās līdz pat šai sienai, un gaida, kad mēs izpildīsim savu uzdevumu.

Viņš it kā Māte no krūts ir atņēmis mūs un nosūtījis uz dažādām pusēm, lai mēs šajā ceļā arī kļūtu radītāji, lai dziļāk saprastu savu uzdevumu, balstoties uz savu pieredzi.

Mēs pateicamies Tev, Tēvs! Mēs mīlam Tevi!

Mēs saprotam... mēs cenšamies... mēs ejam!

 

Pievienots 16.04.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/stan-mnoy

Tulkoja Jānis Oppe