Lidojumi nomodā

Lidojumi nomodā

09.11.13.

13 11 14 01Šī rīta meditācija noritēja nākošajā dienā pēc raksta uzrakstīšanas par Ladu, Ļeļu un Devanu.

Es pamodos astrālajā plānā kā milzīgs ugunīgs ugunsputns, kuram visas zelta spalviņas tik skaidri mirdzēja! Mans putns viss ir precīzs, vienkārši juvelierisks, brīnišķīgs, stiprs un liels. Es ļoti skaidri ieraudzīju savas milzīgās putna ķepas ar nagiem galā. Nezin kāpēc spārni man vienmēr ir izplesti kā ērglim mūsu ģerbonī. Kad savicinu spārnus, tie atstāj aiz sevis uguns banti, kura karājas gaisā. Šeit, augstākajā astrālā, es dzīvoju brīnišķīgā dzimtā ielejā, klintīs, starp kokiem, kalna virsotnē. Es lidoju un priecājos par lidojumu, riņķojot debess augstumos. Šeit ir daudz saules, siltuma un gaismas. Es barojos tikai no saules, citu enerģiju man nevajag. Esmu augstākā astrālā būtne un citu barību nelietoju, izņemot saules gaismu, kuras šai vietā ir pietiekoši. Lejā tek upe, augstās klintis ir klātas ar nelieliem zāles kušķiem.

Pati apkārtne ir tikpat brīnišķīga enerģiju ziņā kā tās spēka vietas, kurās mēs nesen bijām Grieķijā, tikai daudz reižu stiprāka. Šī enerģija ir tik lieliska, ka rada sirdī eksistēšanas prieku – kad tev visa pietiek, kad tev neko nevajag – vienkārši būt, lidot un just sevi brīvu.

Esmu atdalījusi sevi no fiziskā ķermeņa. Tā priekš manis ir jauna darbība. Fiziskā ķermeņa apziņa bija kā smagums, kuru es atstāju tur, lejā, kopā ar ķermeni fiziskajā dimensijā. Apziņa ķērās pie manis, mēģinot pacelties man līdzi, un es viņu nosūtīju atpakaļ – viņa kā maiss iegāja ķermenī, kur viņai arī jābūt.

Sakarā ar to man šķiet svarīgi saasināt uz to jūsu uzmanību. Mēs bieži atstājam apziņas apvalkus lejā – pārejot uz mentālo plānu, mēs atstājam astrālo ķermeni, gluži kā novelkam kreklu. Un, pārejot uz budhiālo ķermeni, mēs izlidojam no mentālā ķermeņa apvalka. Citādi mēs nespēsim “pacelties”, jo apvalku blīvās enerģijas it kā noslogo mūs un neļauj “pacelties gaisā”.

Vakar es sarunājos ar Ladu, Ļeļu un Devanu un tagad piesaucu šurp slāvu dievietes, lai labāk ar viņām iepazītos. Un, sev par izbrīnu, dieviešu vietā es redzu kaut kādu satrūdējušu apģērbu gabaliņus, kādus atrod kapos vai izstāda muzejos. Pašu dieviešu šeit nav. Viņu vieta ir tukša... Un es nolēmu pacelties uz mentālo plānu. Mentālajā plānā es viņas atrodu tikai kā idejas, nevis kā blīvas būtnes. (Atzīmēju sev, ka mans putns var uzlidot augstāk par astrālo plānu.)

Atgriežos astrālā un sadedzinu sarafānu, jostiņu gabaliņus, jo, kā jau sapratu, dievietes ir augšupcēlušās un atdzimst mentālajā plānā.

Mentālajā plānā iepūšu viņās savas ugunīgās saules enerģijas, lai atgrieztu viņas dzīvē. Taču diemžēl man neizdodas viņas atdzīvināt... Iespējams, viņām ir jābūt par egregoriem?

Es atkal atgriežos astrālajā plānā un mēģinu atjaunot viņas šeit, pielietojot cilvēcisko lūgšanu enerģiju, tā kā egregori eksistē uz viņos ielieto cilvēcisko enerģiju rēķina.

Atnāca Apolons, viņa enerģiju es sajūtu ļoti labi, bet neredzu viņu. Es jūtu vīrišķu stāju, Musageta skaistumu un harmoniskumu, taču šī enerģija nāk no augstāka plāna. Es atstāju savu ķermeni astrālā un izeju no viņa, gluži tāpat kā agrāk, it kā novelku mēteli, atdalu viņu no sevis kā smagu un nevajadzīgu un mentālajā ķermenī izeju uz mentālo plānu. Es ieeju lielā, lielā Apolona būtībā, kura apņem mani no visām pusēm... Man ir priecīgi, es gavilēju, un Apolona enerģijas kā vienmēr iekaro manu sirdi ar īpaši izsmalcinātu mīlestības uguni.

 

Es gribu salīdzināt Apolonu un Ladu. Lūk, viņas enerģijas, vēl ļoti nepierastas un vāji sajūtamas. Es saprotu, ka viņas vēl vienkārši ir ļoti maz. Viņa eksistē kā projekts, kā ideāla būtne, kurai vajadzīgs piepildījums. Ja ņem vērā, ka šī būtne tikko kā ir atnākusi no zemāka plāna uz šejieni, tad viņai vienkārši ir vajadzība savienoties ar tiem cilvēkiem, kuri baros viņu ar savām domām, kā mēs barojam citus dievus, kad atceramies viņus. Mēs ieliekam viņos savu domu daļiņas un atveidojam viņus tā, kā mēs par viņiem domājam. Lūk, ko dievietes lūdza kā “ziedošanu” – “pielūdzēju” domu enerģijas viņām ir vajadzīgas atdzimšanai!

Dieviete Lada vairāk līdzinās Sievietes Idejai, viņai ir īstenas sievišķas enerģijas. Viņu var nosaukt par Ievu vai Lilitu, tas ir Dievišķās Sievietes tēls. Daži viņu salīdzina ar Dievmāti, bet šeit ir skaidri redzams, kas tas tā nav.

Ļeļa vairāk līdzinās jaunai meitenei, rotaļīgai un jautrai, viņa ar sevi raksturo jaunību.

Devana iemieso sievietes apslēpto otru pusi, kura zina dabu, zāles, jūt garus un mijiedarbojas ar viņiem.

Tas ir, Ļeļa – tā ir cilvēcei atklāta sievišķa būtne – maiga, jautra, gaiša, priecīga, dziedoša, dejojoša, bet sievišķās būtnes otru pusi, lunāru, domīgu, klusu un dziļu ar sevi pārstāv Devana.

Var teikt, ka Ļeļa – tas ir rīts, Lada – tā ir diena, Devana – tas ir vakars. Visas viņas vēl ir saistītas ar nakti, kura ir visu triju atspoguļojums vienotībā. Nakts eksistē tajā pusē, lejā, un atspoguļojas ar kājām gaisā. Tā ir melna.

 

Bet kā gan es eksistēju šeit, mentālā? Es šeit arī esmu putns, smalks, viegls, kurš lidinās apkārt Ladai, ap viņas galvu... Es varu ieskatīties acīs, nosēsties uz viņas pleca, uz galvas... Un salīdzinājumā ar dievietēm es esmu ļoti brīva. Man nav nekādu pienākumu un nav izvēlēts uzdevums. Es tikai sāku izzināt šo realitāti mentālajā ķermenī. Saprotu, ka “izmēram nav nozīmes”...

Es lūdzu Apolonam kā savam “vecam paziņam” palīdzēt atjaunoties šīm sievietēm, papildināties ar enerģiju. Apolons momentā piepilda viņas ar saules enerģiju, un viņas sāk kustēties. Viņas jau tā bija dzīvas, bet tagad gluži kā pamodušās sāk kustēties.

Es piesaucu vēdiskos hiperborejiešu dievus, manu Ģimeni, lai palīdzētu vēdiskajām slāvu dievietēm. Un pēkšņi man skaidri rāda, ka viņi visi... ne tikai mentālā, bet pagaidām nav pat augstākajā astrālā. Tikai šīs trīs sievietes ir vienas no pirmajiem, kas ir ienākuši mentālā un atdzimst.

13 11 14 02Apolons aicina šīs dāmas savā “mājā”. Es lidoju kopā ar viņiem. Tas vienkārši ir milzīgs kauss, piepildīs ar šķidru gaismu. Pa malām ir atvērtas Lotosa “kauslapiņas”, bet pats Lotoss ir caurspīdīgs, caurspīdīgs, gluži kā visvieglākā uguns. Es pat uzreiz nepamanīju Lotosu, tāpēc ka viņš kā vissmalkākā balta gulbju liesma ar gāzes lapiņām paceļas pār kausu. Liesma ir gaišzili zaļganā krāsā, mirgojoša, saulaina. Viņš aicina sievietes apsēsties uz lapiņām ap šo liesmu kā uz tepiķīšiem. Apolons nostājas liesmas iekšienē, virs kausa, un sāk šļakstīt uz mums ēterisko šķidrumu. Neatlidojot līdz mums, tas izgaro, un mēs iesūcam šīs enerģijas, šos atomus, sākam piepildīties, sablīvēties šajā plānā. Tas ir savdabīgs cienasts.

Es jautāju: Bet kas šī ir par vietu, kurā tu nostājies, tā ir tava piebarošanās vieta?

Apolons: Katram no jums ir jābūt tādām vietām. Tagad mēs ar jums tās organizēsim, ja jums to nav. Es tagad noskaidrošu, vai jums tās ir... Tās ir, taču iekonservētas.

Viņš mentālajā telpā atrod nelielus lotosu kausiņus un ievieto sievietes šajās telpās. Bet man ļoti gribas palikt šeit, līdzās viņām.

13 11 14 03Apolons: Bet tev sen ir tāda pašas telpa – tā ir Venēra. Ej uz turieni.

Es “lidoju” turp, uz Venēras telpu. Es apsēžos uz viņas rokas kā putniņš. Es eksistēju blakus viņai. Venēra ir liela un mazkustīga dieviete gaiši iezilganās nokrāsās. Ja Apolons mirdz ar saules gaismu, tad Venērai piemīt maiga, maigi gaišzila smalka zvaigžņu gaisma. Viņā ir daudz siltuma, burvīguma, viņa ir ļoti mierīga. Viņas raksturs ir jutīgs un smalks un ļoti ātri reaģē uz jebkurām iedarbībām. Viņa uzreiz jūt un momentāni... rezonē, atbild.

Venēra mani zina.

Venēra, pastāsti man par mani!

13 11 14 04Viņa visa sadalījās tūkstošos eņģelīšu, kuri sastāda viņas ķermeni, viņa it kā izklīda kā bars. Es esmu viens no tādiem pašiem eņģeļiem-putniņiem un piedalos šī kolektīvā ķermeņa sastāvā. Redz kā, viena kustība – un man viss kļuva skaidrs... Katrs no mums – tā ir Venēras daļiņa, un mums ir kopīga venēriešu apziņa.

Es iegāju šajā kolektīvajā apziņā un pilnībā kļuvu par Venēru. Es iekšienē jūtu pilnīgu mieru, pabeigtību, tīrību, nav nekādu vajadzību... Enerģijas nespīd kā saule, tās no iekšienes ir apmirdzētas it kā ar mēness gaismu. Visi putniņi izskatās kā balti gulbji.

Un šo gulbju uz Zemes ir daudz?

Jā, ļoti daudz! (Galvā aiztraucas Loengrīns, atpeldējis uz gulbja

(http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9B%D0%BE%D1%8D%D0%BD%D0%B3%D1%80%D0%B8%D0%BD)

13 11 14 05Bavārijas karalis Ludvigs 2 ar savu aizraušanos ar gulbjiem, uzbūvējis gulbju pili Noišvanšteinu. Pils interjerā galveno lomu spēlē ilustrācijas Vāgnera operām un senām vācu leģendām. Gulbju motīvs ir tas, ar ko caurausta pils arhitektūra un mākslinieciskie rotājumi. Švangava – par šīs dzimtas pēcteci sevi uzskatīja Ludviga tēvs, Maksimiliāns II Bavārietis.

13 11 14 06Bet Čaikovska balets “Gulbju ezers”? Puškina cariene Gulbis? u.c.) Tas ir Venēras kults!

Venēra kā kolektīvā apziņa nodarbojas ar ietikšanu būtībā, ar iekšējā cilvēka slepenrakstu: ar viņa sajūtām, emocijām, sajušanu, pārpasaulību, cildenām jūtām, mistiskiem noslēpumiem. Viņa cenšas uztvert katra pašas smalkākās jūtu nokrāsas, pašas maigākās un skaistākās. Viņa nodarbojas ar cilvēka jūtu smalkuma paaugstināšanu, to novešanu līdz dievišķai pilnībai. Pie kam visas šīs jūtas ir harmoniskas, tās neiziet aiz kaut kādas vienotības ietvariem, tās visas ir ļoti maigas un smalkas. Un katra sajūta papildina citu, tās atrodas šeit lielā veselumā. Es tās nosauktu – venēriskais dvēseles klusums. Tas ir pilnības, tīrības un maiguma stāvoklis. Šeit nav vajadzīga brīvība. Brīvības stāvoklis – tas ir, kad tu izej no kaut kādiem pinekļiem. Brīvības stāvoklis šeit ir sākotnējs.

13 11 14 07Vai te ir vēlēšanās? Vēlēšanās ir vērstas uz cilvēka ar tādām jūtām radīšanu, uz saprāta, kuram piemistu tāds jūtu-domu augstums un skaistums, radīšanu.

Venēras uzdevums, atšķirībā no saulainā Apolona, ir pacelt visas jūtas, kuras mēs saucam par sievišķīgām – ilgošanos, maigumu, smalkumu, siltumu, juteklību – pacelt līdz pašiem augstākajiem slāņiem. Tā ir tieši sievišķā, Ļeļas priecīguma, rotaļīguma, starojuma pretējā puse (pēc enerģijām Ļeļa visvairāk līdzinās Afrodītei). Šīm venēriskajām enerģijām vistuvākā ir Artemīda (Diāna, Devana). Es Venērā jūtu tieši enerģijas iņ-puses klātbūtni, kura uzsūc, uzņem, radoši pārveido par labu sev, uz tā rēķina viņa kļūst vēl maigāka, smalkāka, sievišķīgāka.

13 11 14 08Venērā nav klātesoša interese vai dzīšanās pēc zināšanām. Viņa arī tāpat zina. Zināšanas Venērā ir ieliktas, es teiktu, līdz malām. Un tieši viedums pārveido visas jūtas... kuras nomierina.

Šeit ir tāda labsirdība un svētlaime. Visas jūtas pārved Venēru labsirdības un svētlaimes stāvoklī caur domām, ar kurām viņa apslīpē šīs jūtas un kā filtrs iedarbojas uz visām mentālajām enerģijām, rada sevi... Es palieku Venērā. Man šeit ļoti patīk...

Vēl man sagribējās ieraudzīt Ireku, viņš arī ir mentālajā plānā. Ireks stāv augstāk par Venēru, atrodas virs viņas, un viņš ietver sevī Venēru. Es pāreju uz augstāku mentālo plānu, kur ir vairāk saprāta, apzinātības, analīzes un, protams, šeit ir vīrišķās enerģijas, viennozīmīgi. Ireks mentālajā plānā stāv virs Venēras un palīdz viņai apzināties un salikt “pa plauktiņiem” visu, ko viņa grib uzzināt. Ireks ir it kā Venēras augstākā daļa, bet Venēra – zemāka Ireka daļa. Šeit ir vīrišķā un sievišķā savienojums pa vertikāli. Es saprotu, ka tā ir viena būtne, vienkārši dažādos apakšplānos. Irekā ir ne tikai Venēra – zemākais Es, viņā ir savākts vēl (skaitu) līdz desmitam tādu kā Venēra dvēseļu.

Bet Sanats Kumara? O, tā ir milzīga Būtība, viņa ir citā plānā, ercenģeliskajā... Tā vienkārši ir ļoti liela Būtība... Viņa ir ugunīga, ar gaišu mīlošu uguni.

Ireks ir Sanata Kumaras daļiņa. Tas ir manas-mūsu ģimenes loceklis. Es paceļos un ieeju savā ugunīgajā Sanata Kumaras ķermenī un izšķīdinu sevi tajā...

 

Saruna ar Veligoru seminārā Maskavā

02.11.13.

Šī saruna notika pēc Maskavas Augšupcelšanās Skolas darba Sarkanajā laukumā, kur mūsu jāņtārpiņi negaidīti atbrīvoja no pazemes milzi – Veligoru, rusiču spēkavīru. Mēs uzaicinājām viņu uz semināru, lai iepazītos.

Mēs gribam paklausīties tevi, Veligor, sveicam tevi un apsveicam ar atbrīvošanos!

No viņa no kanāla nāk gaisma un prieks. Es saprotu, ka viņš līdz galam nav atspirdzis un tikko sāk atgūt spēkus, kā saka. Bet, ja reiz viņš ir atnācis, tātad, ir nolēmis pateikties saviem glābējiem.

Jūs pat nesaprotat, kādu svarīgu darbu jūs esat izdarījuši priekš sevis un Zemes. Tas tiks novērtēts daudz vēlāk, pēc 100 gadiem. Un cik labi, ka tas notika! To nesaka ne mans ego, ne mans prieks par atbrīvošanos, tas ir daudz dziļāk.

Viņš nes augstu tikumību, nes ļoti augstus hiperborejiešu priekšstatus, tas ir, tās prakses un tās patiesības, kuras ir sastrādātas vēl pirms Hiperborejas, iepriekšējās civilizācijās: kādas enerģijas ir jānes cilvēkam augstākajos slāņos, kam viņš ir paredzēts, kādi viņam var būt Spēki, ko viņš pārvalda, kādus instrumentus un metodes, un, pats galvenais, kādi ir viņa mērķi, kam Radītājs ir paredzējis Cilvēku Dzimumu. Tagad viņš stāv pa labi no Dievmātes, Valdnieces Marijas, par viņu mazākā augumā.

Es ceru, ka tagad jūs kontaktēsieties ar mani...

Man vajadzīgs kaut kāds atjaunošanās un attīrīšanās periods. Nākošajā gadā, ja jūs mani neaizmirsīsiet, jūs ar mani labi strādāsiet.

Tagad es gribu vēlreiz zemu paklanīties saviem atbrīvotājiem – cilvēkiem! Ir pienācis laiks šim spēkam. Nevis vienkārši tā, ka jūs veicāt heroisku varoņdarbu, cīnoties ar kaut kādiem pasaku drakoniem. Vienkārši ir pienācis laiks šim Spēkam atbrīvoties no kundzības, un ļoti daudz caur vārdiem, caur terminiem, caur enerģijām, kuras satur senie vārdi, jūs saņemsiet priekš savas sapratnes.

Vai tiešām mums jāķeras pie slāvu senās valodas rakstības un vārdu – mācīšanās?

Nekādā gadījumā! Tas viss mentālajā plānā jums ir, netērējiet tam laiku, sapratne atnāks, un jūs čenelingos jaunā veidā sāksiet saprast vārdus, lasīt tās enerģijas, kuras ietver priekšstatus, traktēt tos īpašā veidā.

Man jau mēdz būt tādi momenti, kad es sāku saprast vārdus to sākotnējā nozīmē.

Viss tas pie jums atnāks. Tagad sākas manas reabilitācijas periods. Mani jau apsveica Karmiskā Padome, apsveica Svētā Dievmāte un mani brāļi Augšupceltie Valdnieki.

Bet es Sanata Kumaras vārdā apsveicu tevi ar atbrīvošanos!

Veligors paskatījās uz mani ar tādu ugunīgu skatienu, skaidri un ātri, un uzreiz sirdī – stars! Lai pēc tam parunātu ar mani.

 

09.11.13.

Veligor, es piesaucu tevi!

Jā, mans mīļums, klausos tevi!

Pastāsti par sevi, lūdzu, sīkāk.

Sen jau es aizgāju no dzīves, sākumā sāku zaudēt enerģijas, pēc tam arī vispār pārvērtos par vārgu veci, satrūdēju es.

Aizmirsa cilvēki lūgšanas, ar kurām bieži atbalstīja, un sāku es vārgt pazemē, atslēgts no zemes priekiem.

Es bieži cīnījos tai laikā un bieži es svinēju uzvaru. Mani draugi visi ir milži, ar mani vienmēr atbalstot bija.

Savstarpējā palīdzība mums ir piemītoša, uzvarošā sākuma iezīme, un kaujā mēs bijām neuzvarami, tik saskanīgi mēs kopā gājām.

Bet cita Saprāta spēks mums mūsu sejas apmazgāja. Un palīdzēja tas mums saprast, kur patiesības spēks atrodas. Nevis spēkā ir galvenais cēlonis, un nevis agresijā un niknumā, bet tīrā saprātā, idejās domāšanas procesā apslēpts.

Tagad es esmu pacēlies, kā saka, no gruvešiem. Un visas enerģijas man vajag attīrīt. Un ar uzlādēšanos man vajag nodarboties, lai spēkavīra spēku apģērbtu. Un atkal es nostāšos, lai aizsargātu Klanu, cilvēku un milžu ģimenes arī.

Kas tā ir par milžu cilti, Veligor? Kādi gadi tie ir?

Tas bija, pirms iestājās aukstais laiks, kad mēs kopā ar cilvēkiem dzīvojām. Sākumā mēs ar viņiem draudzīgi sazinājāmies, pēc tam pēkšņi notika saraušanās citas cilts – izstumto, dēļ.

Kas par izstumtajiem, kur viņi dzīvoja un no kurienes atnāca?

13 11 14 09Precīzi nezinu, bet no zvaigznēm droši vien. Neesmu pagaidām noskaidrojis, izprast vajag. Kāda tur bija bēda – tu tikai paskaties! Viņi sākumā palīdzēja cilvēkiem, un uzreiz viņiem daudz ko iemācīja. Bet pēkšņi viņiem karš gadījās, un viņi sāk ņemt gūstekņus un daudz, un piespieda viņus ievietot sevi ķermeņos. Un nonāca tādi cilvēki gluži kā verdzībā, un viņiem visiem sāka sāpēt galvas, un pārvaldīt tādus gūstekņus viņi nolēma un pakļaut viņus pilnīgi sev par labu. No sākuma – it kā cilvēks, bet skaties – pelējums.

Un sākām mēs kalpot cilvēkam. Un daudz mēs cīnījāmies, bet paslikti. Un rezultātā mēs šeit izrādījāmies, kur jūs paņēmāt mūs no apakšējā astrāla (tā tu skaties). Pateicamies vēlreiz un cilvēku priekšā patiesi izsakām tās jūtas, kuras vienmēr ir atbrīvotam gūsteknim, uz ilgu laiku.

Ar mīlestību savu mēs jūs apklājam un neaizmirsīsim, satiksimies kaut kad, un jūsu kausu mēs laikam paši izdzersim, lai atvieglotu jūsu zemes tiesu.

Pateicos, bet domāju, ka ar savu zemes kausu mēs arī paši spēsim tikt galā, pa spēkam taču vienmēr mums mūsu pieredzes tiek dotas. Es priecājos iepazīties ar tevi, ceru, ka citu reizi mēs vēl parunāsim!

Veligors

Лети орёл ты над горами

И в отблеске могучих крыл –

Стоят полки врагов пред нами,

И стяг их солнце нам затмил.

Бедой грозит – армада стали,

Волхвы Перуну жертвы жгут!

Но выше головы славяне,

Живыми в плен нас не возьмут!

Напротив хирда два тумена

Орлов напротив грифов мгла…

Щиты рубиновые блеют

Под древком русского копья.

Карпатский сокол кружит в небе

Вольных ветров гудит простор…

И едет с витязями в стремя

Солнцепоклонник – Велигор.

Тяжёлый меч он потрясает

Червленый щит рассёк хрусталь,

Русь исполинов воскресает

У берегов гранитных скал…

На острие атаки князя

С дружиной вместе богатырь,

Сметает вражеские станы

И клонит стяг их как ковыль…

И вместо псов шакальих гордо –

Над нами реет коловрат!

Курганы в небеса взирают

И в недрах витязя хранят.

И я пою вам песню братцы

На святорусском языке!

Не плачь моя страна героев

Горько заплатит враг тебе!

Lido, ērgli, pār kalniem,

Un dižo spārnu atspulgā –

Stāv mums priekšā ienaidnieku pulki,

Un viņu karogs ir mums sauli aizsedzis.

Ar nelaimi draud – tērauda armāda,

Zintnieki Perunam upurus dedzina!

Bet galvu augstāk, slāvi,

Dzīvus mūs gūstā nepaņems!

Pretī hirdam divi tumeni

Ērgļiem pretī grifu dūmaka...

Rubīna vairogi vemj

Zem krievu šķēpa kāta.

Karpatu piekūns riņķo debesīs,

Brīvos vējos dun plašums...

Un jāj ar bruņiniekiem seglos

Saules pielūdzējs – Veligors.

Smago šķēpu viņš vicina,

Purpursārtais pāršķēla kristālu,

Milžu Krievzeme atdzimst

Granīta klinšu krastos...

Kņaza uzbrukuma smailē

Ar karadraudzi kopā spēkavīrs,

Aizmēž ienaidnieka teltis

Un noliec viņu karogu kā smilgu...

Un šakāļu suņu vietā –

Virs mums mirdz ritenis!

Kurgāni debesīs noraugās

Un dzīlēs bruņinieku glabā.

Un es dziedu jums dziesmu, brālīši,

Svētajā krievu valodā!

Neraudi, mana varoņu zeme,

Rūgti samaksās tev ienaidnieks.

27.04. 2010 Vratislavs Vetrovrats (No interneta)

 

Pievienots 14.11.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/poleti-nayavu

Tulkoja Jānis Oppe