Gadījums Novočerkaskā

Akmens sieva Novočerkaskā

Semināra laikā Novočerkaskā notika interesants gadījums. Mūsu mašīna piebrauca nedaudz no citas puses pie tās mājas, kur bija jānotiek semināram, parkā, un burtiski atdūrās pret senu akmens sievu. Mēs apstulbām: sens muzeja relikts stāvēja kā parka skulptūra pie uzkalna, kura virsotnē bija ar ķēdi nožogots neliels iecirknis. Bērni sievu bija izdaiļojuši ar dažādām krāsām, taču viņa bija saglabājusies apbrīnojami labi. Viņa man izlikās pilnīga dzīva, no viņas vētīja silta blīva enerģija. Uzkalna virsotne arī bija ļoti tumša pēc enerģijas, gandrīz melna...

Vēlāk viss noskaidrojās. Mēs izrādījāmies uzkalna virsotnē, kur 60-jos gados tika atrasts sarmatu zelts sarmatu kurgānā-kapličā. Tajā pašā apbedījumā tad arī tika atrastas divas akmens sievas – mūsējā un vēl viena akmens sieva, kura mūsu atbraukšanas laikā jau bija pazudusi.

Pēdējā dienā pirms aizbraukšanas es piecēlos ar skaidru apzināšanos, ka man nez kāpēc vajag parādīties tajā vietā. Es iegāju internetā un ieraudzīju vēl tādas pašas večiņas. Viņu kājas un rokas bija nagi, resnās krūtis nokarājās uz vēdera. Rokās uz dzimumorgāna – kārbiņa. Vēlāk virs galvas citos attēlos es ieraudzīju milzīgu čūsku, “uzliktu” uz galvas, gluži kā Augstāko Es vai būtību, pārvaldošu ķermeni... Rodas iespaids, ka tas ir kādas civilizācijas biorobots, bet viņa (viņa fiziskā ķermeņa) vadība atrodas pirmajā čakrā, kārbiņā, kas ir pilnīgi loģiski. Seja līdzīga reptilim... Tomēr, paskatieties paši.

Lūk, redzams, vēlāks attēls: sieva jau ir apģērbta.

Atgriezīsimies pie mūsu skaistules, lai pabeigtu stāstu. Mēs ieradāmies, un pie mums pienāca Raisa, mūsu semināra rīkotāja. Bija mitrs un auksts, vējš un lietus lāses neveicināja pastaigu. Es pieeju pie statujas, un viss mans ķermenis sāka trīsēt, vibrēt, satraucās... Es sāku meditēt pie statujas un jautāt, kādēļ es šeit esmu vajadzīga. Sieva lūdza glābt. Ko – civilizāciju? Apbedījumu? Skulptūru?

No viņas vējoja bailes un žēlabas...

Kur gadījies, kur ne, atnāca trīskrāsains kaķis un sāka trīties gar mums ar Vladimiru un gar statuju. “Tā ir zīme” – mēs jokojam, saprotot, ka tā arī ir. Pēdējā laikā mēs bieži strādājam ar dzīvniekiem. Kaķis vienādi trinās gar mūsu kājām un gar statuju, it kā skaidroja, ka statuja ir dzīva. Pēc tam visā garumā sāka stiepties uz statujas vēderu, pilnīgi demonstrējot, kurp vajag skatīties un ko darīt. No statujas vairāk nekas neatnāca. Vai nu mēs bijām nosaluši, vai nespējām saprast. Sākām izvirzīt dažādas versijas, kuras es īsuma dēļ izlaidīšu. Mēs pagājāmies, uzkāpām pakalnā, atgriezāmies pie statujas, vēl pastāvējām, un sākām taisīties uz mājām.

Pēkšņi es sajutu, ka statuja raud... Un te atnāca pēdējā versija, pati īstākā – vajag atlaist garu, piestiprinātu statujai, kā senatnē piestiprināja cilvēka dvēseli pie galvaskausiem un dolmeniem. Šo darbu mēs jau bijām darījuši. Mēs nostājāmies apkārt statujai, sadevušies rokās, noorganizējām portālu, piesaucām palīgus un nosūtījām dvēseli tā, kā nosūtām cilvēkus-klaidoņus.

No sievas izlidoja putniņš un devās uz debesīm, priecīgi un līksmi. Kāds prieks atnāca no akmens! Es atvēru acis un ieraudzīju platu smaidu, bērnu uzzīmētu. Viņas priekam un pateicībai nebija robežu. Viss izdevās! Urrrrrrrrrrrā!

Pievienots 06.10.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/sluchay-v-novocherkasske

Tulkoja Jānis Oppe