Ceļojums pa ziemeļu Baikālu, 3. reportāža
22. jūlijā
Šodien ir karsto avotu diena – slavenie Hakusi[1]. Tie ir septiņi dziednieciski avoti, kuri atrodas mums pretējā Baikāla krastā. Mums nācās braukt 42 km pa ezeru ātrgaitas kuterī līdz mērķim. Pa ceļam mēs iebraucām pie dziedošajām smiltīm – smilšu kāpas Baikāla piekrastē. Šeit mēs veicām enerģētisku darbu ar ugunīgajām enerģijām. Tajā mums palīdzēja balts suns, izskrējis no meža. Tā bija zīme, ka nepieciešams izdarīt kādu darbu. Mēs ievedām ugunīgo enerģiju portālu smilšainajā krastā. Pēc īsas meditācijas mums par lielu izbrīnu suns katram no mums aplaizīja rokas, apejot pa apli pulksteņa rādītāja virzienā.
Hakusi sagaidīja mūs ar lielisku laiku, karstu dziedniecisku minerālūdeni vairākos baseinos un smaržīgu vistīrāko gaisu. Šeit katram avotam ir sava temperatūra, un baseinos temperatūra svārstās no 37° līdz 47°. Šeit ir uzceltas diezgan pieticīgas telpas ar dzīvojamiem korpusiem, pirti, ēdnīcu.
Mēs ar labpatiku plunčājāmies karstajā ūdenī, pārejot no baseina uz baseinu, bet pēc tam izstaigājāmies pa piekrasti un pabarojām kaijas.
23. jūlijā
Pulksten 7 – 19. Kalnu apvidus Neručanda[2] (spēka vieta) apmeklējums. Pārbrauciens no Severobaikaļskas pilsētas līdz Sludjankas[3] upei (30 minūtes). No Sludjankas upes līdz Neručandas upei (laiks ceļā pa bezceļu 3-3.5 stundas) braucam visurgājējā. Pēc tam 1.5 stundas kājām kalnos. Vietu skaits visurgājējā ir ierobežots. Kalnos un ielejā – meditācijas un garīgas prakses, gaismas nesēju darbs.
Šodien notika pats interesantākais ceļojuma brauciens – mēs iegājām dziļi savvaļas kalnu apvidū 30 km Baikāla kalnu grēdas dziļumā, piebraucot pie Neručandas upes. Par brīnumu mūsu pavadoņiem, kuri strādā par ģeologiem šeit jau no Bama būvēšanas sākuma, Neručandas upes ielejā bija palicis biezs blīvs ledus pārklājs. Pirmoreiz dzīvē ieraudzīju gaišzilu un zilganzaļu ledu reizē ar baltu. Mēs gājām pāri ledum, un tas bija vēl tik stingrs, ka mierīgi izturēja mūsu svaru. Pavadoņi teica, ka vēl dienas trīs, un mēs nevarētu pāriet pāri upei un neizbrauktu ar mašīnu.
Mūsu mašīna ir visurgājējs Urāls, un tā kārtīgi kalpo jau vairākas desmitgades. Ceļš aizņēma ilgāk par trīs stundām uz vienu pusi, un pats ceļš bija eksotisks – tas viss jau gandrīz ir aizaudzis ar kokiem, un stumbri un zari sitās mūsu logos, it kā mēģinot aizturēt mūs.
Nonākuši galā, mēs uzkāpām pa kurumu[4] kalnā. Pavadoņi brīdināja, lai mēs pa vienam neejam dziļi mežā, tāpēc ka šeit mīt lāči. Mēs pat dzirdējām viena no viņiem balsi netālu.
Šeit ir ļoti stipras enerģijas no akmens upes, pa kuru mēs kāpām augšā. Visi akmeņi ir apauguši ar sūnām un ķērpjiem, vistenes ogām, bergēnijām un klājenisko ciedru. Šeit bija arī kadiķi, lapegles un dažādi lapu koki.
Vieta patiešām ir ļoti neparasta pēc enerģijām un pilnīgi neskarta, mežonīga. Dievišķīgā daba, cilvēka nesabojāta, satriec pilsētas iedzīvotājus ar savu svaigumu un tīrību. Mēs izpētījām dažus enerģiju iziešanas punktus uz kuruma. Viens punkts “elpoja”, plūsmas šeit mijās – te no zemes, te zemē. Citā vietā nāca ļoti spēcīga zemes plūsma, piesūcinot mūs un dziedējot. Šeit mēs veicām meditāciju, kuras audioierakstu publicējam. Mēs vācām zāles tējai un pastaigājāmies pa reti augošu koku mežu. Kājas mīksti grima sūnā. Mēs pagaršojām vistenes – maz pazīstamas ogas melnā krāsā, kuras aug aukstās vietās.
Pēc tam mēs nokāpām pie upes un uz ugunskura pagatavojām tēju. Cepts omulis un kartupeļi, dārzeņi un tēja ar konfektēm noslēdza mūsu uzturēšanos pie Neručandas.
Pa ceļam turp un atpakaļ mēs apstājāmies OBO – svētajā zemes garu pielūgšanas vietā pie Baikāla, lūdzām gariem labu ceļojumu un siltu laiku. Vieglie mākoņi pilnībā neaizsedza sauli, un bija patīkams svaigums.
Mēs esam pateicīgi Ludmilai Mihailovnai Filatovai par mūsu pārgājiena pa Ziemeļu Baikāla spēka vietām lielisko organizēšanu. Mēs uz visiem laikiem atcerēsimies šo skaisto ceļojumu.
Pievienots 29.07.2013
http://www.sanatkumara.ru/stati/puteshestvie-po-severnomu-baykalu-reportazh-3
Tulkoja Jānis Oppe